Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nebūšu tētis par 13%
Dzīvē ne vienmēr viss norit, kā mēs vēlētos. Arī Daiņa un viņa pirmās sievas ceļi aizvien skaidrāk virzījās katrs savā virzienā, bet vietā, kur kopīgais ceļš sāk veidot atzarus, bija abu meitiņa Aivija. «Domājot, ka man vairs nebūs iespējas būt kopā ar meitu, jutos, it kā kāds centos izraut daļu no manis paša.
Biju ļoti pieķēries meitai – savulaik izmantoju iespēju doties bērna kopšanas atvaļinājumā, devos ar mazo uz bēbīšu skoliņu, daudz laika pavadījām kopā.
Man nešķita pieņemami, ka pēc šķiršanās man no 100% tēta būtu jākļūst par 13% tēti. Īpaši tāpēc, ka redzēju: Aivija ar mani jūtas labi un ir patiesi laimīga.»
Sākotnēji tieši Daiņa iniciatīva bija sarunu ceļā panākt vienošanos, ka abiem vecākiem ir vienlīdzīgas aprūpes tiesības, ka abi vienlīdz daudz iesaistītos bērna audzināšanā un ikdienas dzīvē. Nespējot nonākt pie rezultāta ne savstarpēju sarunu ceļā, ne ar mediatora starpniecību, nekas cits neatlika kā vērsties ar prasību tiesā. «Izmēģināju visus iespējamos ceļus, lai jautājums nenonāktu līdz tiesai, lai Aivija netiktu ierauta ilgstošās tiesas prāvās, kas ir traumējoša pieredze bērnam. Tomēr bērna māte uzstāja, ka visas tiesības uz bērna aprūpi ir tikai viņai.»
Nekautrējos lūgt palīdzību
Dainis atzīst, ka šķiršanās process prasa ļoti daudz iekšējo resursu, lai nepakļautos spiedienam ļaunu atdarīt ar ļaunu, mēģinot turpināt cieņpilnu dialogu: «Visgrūtāk bija nesalūst, apzinājos, ka man ir jābūt meitas drošajai ostai, kur viņai patverties, justies pasargātai un mīlētai.
Meitas klātbūtnē nekad neizteicos slikti par māti, jo, lai kādas nesaskaņas mums būtu, bērnam māte joprojām ir un paliek māte.
Nenoliegšu, tas ir grūti, ja pār tevi regulāri tiek izlieta žults. Tāpat mobilizēju visus iekšējos resursus, lai sniegtu atbalstu, rūpes un uzmanību, kas meitai šajā sarežģītajā posmā bija īpaši vajadzīgi. Ikdienā esmu enerģijas pārpilns, taču šis bija laiks, kad man vajadzēja sev regulāri atgādināt, lai saņemos.»
Dainis stāsta, ka, nonākot šādā situācijā, nedrīkst aizmirst par savu emocionālo labsajūtu, jo bērns ļoti labi jūt, ka smaids un pozitīvisms ir tikai fasāde, bet iekšēji viss ir sabrucis. Bērnam rodas sajūta, ka viņš tiek mānīts, jo tas, ko redz, neatbilst tam, ko jūt. Ilgtermiņā tas var radīt vēl nopietnākas sekas. «Sabiedrībā dominē uzskats, ka vīrietim ir jābūt stipram un palīdzības meklēšana ir vājuma izpausme. Es tam nepiekrītu. Man ļoti palīdzēja draugi un ģimene, kas mani atbalstīja. Tāpat vērsos pēc palīdzības pie speciālistiem, apmeklēju arī seminārus, ko organizēja biedrība Tēvi. Tas iedrošināja, jo saprotams, ka lēmums cīnīties par vienlīdzību bērna aprūpē bija riskants, jo visbiežāk pēc attiecību izjukšanas par bērnu rūpējas mamma viena pati. Mani gan joprojām mulsina, ka tā ir problēma 21. gadsimta sabiedrībā. Ir pagājuši tie laiki, kad vīrietis bija atbildīgs par medījuma sagādi, bet sievietei jārūpējas par bērniem un pavardu. Ir tik daudz tēvu, kam ir dabiska vēlme būt kopā ar savu bērnu.
Smaids, ko tu saņem no bērna, kad pēc viņa uzaicinājuma esi apsēdies iedzert iedomu kafiju un apēst smilšu kūku, ir vārdos neaprakstāms.
Tas uzlādē un sniedz gandarījumu, dod spēku atkal celties un darīt! Tāpat esmu pamanījis, ka šai stereotipos balstītajai problēmai ir arī otra puse, – ir sievietes, kuras vai nu nevēlas bērnus, vai, piemēram, grib iespējami ātrāk atgriezties darba tirgū pēc bērna piedzimšanas. Tomēr no sabiedrības puses jūtams spiediens, ka tas nav pareizi, ka tā nedrīkst. Skumji, jo laiki ir mainījušies.»
Ieklausīties bērna vajadzībās
Dainis atminas, ka vairākkārt gan tiesā, gan sarunās ar bāriņtiesu un bērnu psihologiem ir lūdzis primāri ieklausīties bērna vēlmēs un ņemt vērā meitas intereses. «Tā nebija mana ambīcija panākt vienlīdzīgas aprūpes tiesības. Es redzēju un jutu, ka mums ar Aiviju kopā ir labi, ka viņa vēlas pavadīt laiku ar mani, jūtas droši ar mani. To savos slēdzienos atzina arī atbildīgo institūciju pārstāvji, norādot, ka ir jārod tāds risinājums, lai nodrošinātu bērnam iespēju pavadīt maksimāli daudz laika ar abiem vecākiem.
Esmu pārliecināts, ka bērnam ir vajadzīga regulāra mijiedarbība ar tēvu, kas ir ne tikai brīvdienu tētis, ar kuru doties izklaidēties un labi pavadīt laiku nedēļas nogalēs.
Turklāt, ja bērnam tēvs kļūst tikai par sinonīmu vārdam jautrība, veidojas izkropļota izpratne par tēva lomu un nozīmi, kā arī nereti vērojamas problēmas veidot stabilas attiecības ar vīrieti pieaugušā vecumā. Mēs redzam, cik daudz problēmu rodas no tā, ka bērna audzināšanā trūkst viena no vecākiem. Tas bija arī mans uzstādījums, iesaistoties šajā procesā, – es nevēlos aizvietot mammu, bet mamma arī nevar aizvietot mani.»
Ar tiesas lēmumu tika noteiktas vienlīdzīgas aprūpes un aizbildnības tiesības, kas paredz, ka abi vecāki vienlīdzīgā apjomā uzņemas atbildību un aprūpi, bērnam pamīšus dzīvojot pie viena no vecākiem. «Daudz meklēju informāciju par šādu modeli, lasīju pētījumus. To plaši izmanto Skandināvijas valstīs. Mēs apzināmies, ka tas nav ideāls variants, jo ideālā variantā bērns dzīvo kopā ar abiem vecākiem. Tomēr šajā situācijā ir vairākas priekšrocības, kas man šķita būtiskas. Viena no tām – tiek izdzīvots pilns nedēļas cikls, kurā ir gan mācības un ikdienas rutīna, gan brīvdienu atpūta. Nav tā, ka pie viena vecāka ir tikai izklaides un jautrība, bet otrs ir sliktais, kas liek mācīties un palīdzēt mājas solī. Šis modelis var labi strādāt, ja dzīvesvietas maiņa nav bērnam apgrūtinoša. Valmiera ir pietiekami kompakta pilsēta, kas nozīmē, ka attālums līdz skolai un pulciņiem no abu vecāku mājām ir līdzīgs, draugi ir tuvumā. Un visbūtiskākais – bērnam abi vecāki vienmēr ir pieejami. Aivija zina, ka vienmēr var atnākt pie manis, ja to vēlas. Arī es nekad neliedzu iespēju satikties ar mammu, ja viņa jūt šādu vēlmi.»
Mājas nav objekts, bet sajūta
«Bērnam var būt vairākas mājas, bet galvenais, lai viņš mājās justos piederīgs un gaidīts. Nav svarīgi, vai tā ir lepna villa vai mazs dzīvoklītis. Svarīga ir sajūta, ko katra no šīm vietām bērnam spēj dot. Šeit gan vecākiem jāseko līdzi, jāvēro savs bērns. Nedrīkst ignorēt pazīmes, kas var liecināt, ka bērns jūtas nomākts. Joprojām regulāri gan tieši, gan pastarpināti vaicāju Aivijai, vai viņu šis modelis apmierina, vai viņa jūtas labi. Pateicoties sarunām, mums ir izdevies atsevišķas lietas pilnveidot, turklāt ne mazāk nozīmīgi, ka tas ļauj bērnam sajust, ka viņa viedoklis ir būtisks un tiek uzklausīts.
Vecāku šķiršanās ir satricinājums, ar kuru bērnam jāpalīdz tikt galā. Pat ja ārēji šķita, ka Aivija labi tiek galā, viņas zemapziņa liecināja par ko citu.
Ievēroju, ka zīmējumos, kas tika nesti no bērnudārza, arvien vairāk parādījās tumšie, melnie toņi. Tāpat secinājām, ka meitai regulāri sāka sāpēt vēders, lai gan, veicot pārbaudes, medicīnisks iemesls tam netika atrasts. Skaidrs, ka tādējādi bērna ķermenī izpaužas pārdzīvojumi. Mans kā vecāka uzdevums ir ne tikai palīdzēt šos signālus pamanīt un iztulkot, bet arī censties, lai mans bērns izaugtu laimīgs un vesels.»
Spēt atzīt kļūdas
Pavisam nesen Dainis kļuva par tēti otrajai meitiņai, taču precizē, ka viņa ģimenē nu ir četras meitas, jo Martas mammai no iepriekšējām attiecībām ir vēl divas meitas. Dainis priecājas, ka Aivija jaunajā ģimenes modelī jūtas piederīga un mīlēta. «Uzsākot jaunas attiecības, vienmēr pastāv zināma nenoteiktība. Nekad arī nevar paredzēt, kādas izveidosies attiecības starp bērnu un jauno partneri. Mani priecē, ka Aivijai tagad ir par vienu uzticības personu vairāk.»
Veidojot jaunas attiecības, Dainis mēģinājis analizēt un saprast, kādas kļūdas ir pieļautas iepriekšējā laulībā. Viņš ir pārliecināts, ka kļūdu atzīšana ne tikai palīdz izvairīties no to atkārtošanas nākotnē, bet arī ir ļoti nozīmīga attiecībās ar bērnu. «Atzīstot savas kļūdas, Aivija redz un saprot, ka arī es esmu tikai cilvēks. Tādējādi viņa saprot, ka nav jābaidās kļūdīties, un iemācās risināt problēmas, kas ir milzīgs ieguldījums, lai vēlāk dzīvē veiksmīgāk tiktu galā ar dažādiem izaicinājumiem. Taču vissvarīgākais – viņa zina, ka vienmēr varēs vērsties pie manis, lai saņemtu atbalstu un drošības sajūtu, kas ir svarīgi jebkurā vecumā.»
