Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gastroenteroloģe Jeļena Sergejeva skaidro – vecāki bieži vien domā, ka bērnam ir aizcietējums, ja vēdera izeja nenotiek katru dienu, taču patiesībā tā nav. «Vēdera izeja normāli var būt arī tikai trīs reizes nedēļā. Ja tā nav sāpīga, nav ar asins izdalījumiem, ja bērns jūtas labi, viss ir kārtībā. Tāpat nevar teikt, ka bērnam ir caureja, ja vēdera izeja ir trīsreiz dienā, bet pašsajūta kopumā ir laba. Vēdera izejas biežums katram var atšķirties un mainīties. Tiklīdz vēdera izeja ir retāk nekā trīsreiz nedēļā vai katru dienu, bet sāpīga vai ar svaigu asiņu piejaukumu, ja ir manāmi fēču izdalījumi apakšbiksēs, tas norāda uz aizcietējumiem un nozīmē, ka bērnam pilnīgi noteikti ir jāpalīdz.»
Tāpat jāņem vērā: ja zīdainis ēd tikai krūts pienu, vēdera izeja var nebūt līdz pat 10–14 dienām! «Ja mazulis labi pieņemas svarā, viņam nav izteiktas piena atgrūšanas, ja viņš ir omulīgs, vecāki var neuztraukties.
Ja zīdainim vēders tik ilgi neiziet pirmo reizi, pie ģimenes ārsta kontroles nolūkos būtu labi veikt rektālo jeb taisnās zarnas pārbaudi, lai izslēgtu tās sašaurinājumu.
Ja bērns ēd mākslīgo piena maisījumu vai ir sākusies piebarošana, pilnvērtīgai vēdera izejai jābūt vismaz trīs reizes nedēļā.»
Savāda uzvedība
Lai gan vecāki ļoti bieži par aizcietējumu nemaz neaizdomājas, par to var liecināt bērna uzvedība. Stāsta Vita Kalniņa: «Bērniņš, piemēram, apsēžas uz ceļiem, atstutējas ar dibenu pret papēžiem un stingri saspiež, lai kaka nenāktu ārā. Vai ielien kaktā un klusām kaut ko dara autiņbiksītēs. Vecāki domā, ka bērns kaku mēģina izspiest, bet patiesībā viņš tās iznākšanu mēģina aizturēt.» Kakas aizturēšana parasti sākas pēc situācijas, kad kakāšana bērnam bijusi sāpīga, un tālākās uzvedības mērķis ir no šīm sāpēm izvairīties.
«Aizcietējumu gadījumā bērns var kļūt arī izteikti nemierīgs, dažkārt pat agresīvs, jo piedzīvo milzu stresu, ar ko nespēj tikt galā.
Var būt grūtības ar aizmigšanu un izgulēšanos. Bērniem var parādīties dažādas uzvedības problēmas, kuru dēļ, iespējams, tiek vesti pie psihologa, lai gan viņiem ir vajadzīga medicīniska palīdzība. Var parādīties arī hiperaktivitāte. Kamēr bērns kustas, kaku ir iespējams aizturēt. Ja apsēžas un atslābst, kaka atkal nāk, un bērnam sākas panika, jo viņam tūlīt sāpēs, tāpēc atkal ir jākustas.»
Riskantie periodi
Gastroenteroloģe Jeļena Sergejeva min vairākus posmus, kad aizcietējumu risks ir augstāks. Pirmais no tiem – piebarojuma uzsākšana. «Sākot piebarošanu, mainās ēdiena konsistence, fēču masa kļūst nedaudz cietāka, un, ja bērniņš kādā brīdī nav spējīgs no tās atbrīvoties, masa uzkrājas zarnās. Sākas tāds kā apburtais loks. Bērns pēc laika atkal cenšas to izspiest, bet nesanāk. Masa kļūst arvien cietāka un sausāka. Ja kādā brīdī sanāk kaut ko izspiest, tas jau notiek ar sāpēm. Līdz ar to nākamajā reizē bērns automātiski kaku sāk aizturēt, lai sāpes nejustu. Bet zarna tikmēr stiepjas un piepildās arvien vairāk.»
Nākamais riskantais posms sakrīt ar atteikšanos no autiņbiksītēm, kas nereti notiek vienlaikus ar bērnudārza gaitu uzsākšanu. «Sākot bērnudārza gaitas, bērnam, pirmkārt, ir jāprot paskaidrot, ka viņam vajag uz tualeti.
Un jābūt pietiekami nobriedušam psiholoģiski, lai spētu pārtraukt spēli vai jebko citu interesantu, lai aizietu uz tualeti vai pateiktu, ka viņam vajag uz podiņa.
Ja bērnu pāragri iemāca iet uz podiņa, viņš var ignorēt impulsu, aizspēlēties, var nepateikt, ka viņam vajag kakāt, un kaku aizturēt. Bērnudārza gaitu uzsākšana var saistīties ar psiholoģisku spriedzi, kā dēļ bērns nejūtas pietiekami brīvi un nespēj mierīgi pakakāt. Visos šajos gadījumos atkal sākas iepriekš aprakstītais apburtais loks.»
Vita Kalniņa min arī citus iemeslus, kad gada līdz triju gadu vecumā notiek bērna atdalīšanās no vecākiem un mazajam ir svarīgi visu darīt pa savam. «Kakas aizturēšana bērna autonomijas fāzē mēdz būt kā cīņa ar vecākiem, kas simbolizē nostāju: jūs man nenoteiksiet visu, ko darīt, es pats kontrolēšu, izlaist kaku no sevis vai ne. Ja šai fāzei pievienojas uzspiesta podiņmācība, tas var veicināt aizcietējumus. Problēmas ar vēdera izeju var rasties arī tad, kad podiņmācību atliek par ilgu.»
Var būt arī citi ārēji apstākļi, kuru dēļ izveidojas pirmā aizcietējumu epizode, piemēram, bērns bija saslimis, kādos apstākļos pietiekami daudz nepadzērās, saēdās pārāk daudz cietinošas pārtikas.
Stresu var izraisīt gan dienas režīma, gan aprūpes personas, bērnudārza un dzīvesvietas maiņa. Arī pozitīvais stress bērnam var kaitēt, piemēram, Ziemassvētku laikā, kad ir daudz dažādu pasākumu un koncertu, dāvanu gaidīšanas satraukums, nemaz nerunājot par tādiem traumējošiem notikumiem kā tuvinieka nāve, vecāku šķiršanās.
Kā atbrīvoties no liekā?
Vita Kalniņa uzsver – zinot, cik daudz emocionālu un psiholoģisku ciešanu var sagādāt hroniski aizcietējumi, ir svarīgi reaģēt jau pirmajās epizodēs un bērnam palīdzēt.
«Ja vecāki jūt, ka šāda problēma ir parādījusies, jākonsultējas ar ārstu, ilgi negaidot.» Lai veicinātu vēdera izeju, ir būtiski pēc iespējas atslābt – gan vecākiem pašiem, gan apzināti radīt atslābuma iespējas arī bērnam, piemēram, samazināt ieplānotās aktivitātes, varbūt paņemt brīvdienu, biežāk likt bērnu vannā. «Ja aizcietējums vēl nav pārāk liels, vannā mierīgos un atslābinošos apstākļos kaka var pati iznākt ārā. Mazajam var pamasēt puncīti pulksteņrādītāja virzienā, iedot padzert nomierinošu tēju.»
Akūts aizcietējums
Ja ir nopietns, akūts aizcietējums – bērnam ļoti sāp, viņš mokās, atsakās ēst, sākas vemšana, reizēm paaugstinās temperatūra –, ir jāpalīdz ārkārtas ceļā, lietojot mikroklizmu vai svecīti. Lai gan tie ir bezrecepšu preparāti, to lietošana tomēr būtu jāsaskaņo ar ģimenes ārstu. Ja vecāki netiek galā mājas apstākļos, bērnu nākas vest uz neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļu.
Vita Kalniņa uzsver, ka aizcietējumu problēma rada ciešanas arī vecākiem. «Pieaugušajiem ir ļoti grūti izturēt bērna mokas, sāpes, kliedzienus brīdī, kad nāk kaka. Mokošākais ir tas, ka tobrīd neko nevar darīt, lai palīdzētu. Vecākiem ir jāpalīdz arī sev, meklējot dažādas iespējas un metodes, kā regulēt savu stresu un joprojām justies kā labam vecākam,» uzsver psiholoģe.
Daktere Sergejeva uzskata, ka visiem vecākiem būtu jāzina – ja pilnas trīs dienas vēdera izejas nav, bērnam ir jāveic vismaz mikroklizma, lai novērstu problēmas tālāku attīstību. «Kad akūtā situācija ir likvidēta, ir jāpadomā, ko bērns ēda, kā ir notikusi vēdera izeja pēdējā mēneša laikā, un jāpavēro sava atvase.
Pēc šādas situācijas rūpīgi jāseko līdzi nākamajām tualetes apmeklējuma reizēm, jādara viss iespējamais, lai tā vairs neatkārtotos.
Ja ar šo problēmu gadās saskarties atkārtoti un, piemēram, pēdējo divu triju mēnešu laikā trešo reizi ir vajadzība bērnam taisīt klizmu, tas obligāti prasa ārstēšanu. Klizmas veikšana nav ikdienas terapija, tā ir neatliekamā palīdzība,» uzsver gastroenteroloģe.
Vita Kalniņa stāsta, ka Vācijā pagājušajā gadā ir apstiprinātas vadlīnijas, kas kategoriski neatļauj izmantot klizmas un svecītes aizcietējumu problēmas ilgstošai risināšanai. «Bērns atsakās kakāt tāpēc, ka baidās no sāpēm. Ar klizmu vai svecīšu lietošanu šīs sāpes atkal tiek provocētas, un bailes kļūst vēl lielākas. Ja šāda terapija tiek parakstīta nedēļām ilgi vai pat gadiem, vecāki jūtas, it kā viņi savu bērnu regulāri izvarotu. Tas pasliktina vecāku un bērnu attiecības, kā arī vājina bērna uzticēšanos vecākiem.»
Kā bērnam palīdzēt?
Ja bērns ir aizvests uz konsultāciju pie pediatra vai gastroenterologa un ir noskaidrots, ka problēma tiešām ir aizcietējums, ar vecākiem tiek izrunāti bērna ēšanas paradumi, ikdienas režīms un podiņa apmeklēšana – atkarībā no situācijas ārsts bērnam noteiks terapiju.
- Ēšanas paradumu maiņa. «Ja bērnam ir tendence uz aizcietējumiem, vecākiem ir jāzina, kas būtu jāizslēdz no bērna ikdienas uztura. Ja problēma ir atrisināma, tikai pamainot ēdienkarti, vecāki sadarbībā ar ģimenes ārstu paši tiks ar to galā. Lai mazinātu vēdera cietību, iesaka izvairīties no balto miltu izstrādājumiem, baltajiem rīsiem, banāniem, mannas. Diezgan bieži, papildinot ēdienkarti ar šķiedrvielām, situācija uzlabojas, un papildus vairs nekas nav vajadzīgs. Jāseko līdzi arī pietiekamai šķidruma uzņemšanai, bet ne pārspīlētai. Ir reizes, kad bērnam liek dzert divreiz vairāk ūdens ar cerību, ka aizcietējumu vairs nebūs, bet ar to vien nepietiks,» skaidro Jeļena Sergejeva.
- Ja bērns ir sācis iet uz podiņa, bet vēl nav pilnībā to apguvis, šis process uz pāris mēnešiem ir jāaptur, lai mazais nomierinātos. Bērns, kas ir piedzīvojis sāpes tualetē, nonākot tur atkal, sāpes atceras un neviļus saspringst. Vita Kalniņa iesaka vietā, kur stāv podiņš, radīt atslābinošu atmosfēru: «Bērnu var aicināt šajā vietā pavadīt kādu laiku, lai spēlētos, skatītos multfilmas, zīmētu, darītu jebko citu patīkamu, lai šī vieta vairs neasociētos ar sāpēm un mocībām. Jāpanāk efekts, ka šajā vietā var sākt atslābt, jo, lai pakakātu, ir jāspēj atslābt.»
- Tualetes treniņš. Ja bērns jau ir sācis apmeklēt podiņu, ieteicams izmantot tualetes treniņa pieeju. «Pēc katras lielās ēdienreizes vajadzētu pasēdēt uz podiņa 5 līdz 10 minūtes. Jebkuram cilvēkam pusstundu pēc ēšanas pastiprināti darbojas resnās zarnas lejasdaļa – tas ir fizioloģiski piemērots brīdis, kad pasēdēt uz poda, īpaši bērnam, kas aiztur kakāšanu. Tas ir labs ieradums, ko var mācīt pilnīgi visiem bērniem, bet nekādā gadījumā nevajag likt kaut ko spiest izkakāt.»
- Ja bērns jau iet uz pieaugušo poda, viņam obligāti zem pēdiņām ir jāpaliek pakāpiens. «Ja kājas karājas gaisā un pēdām nav atbalsta, bērns nevar sev palīdzēt veiksmīgi pakakāt, daļa fēču masas var palikt taisnajā zarnā, tās pēc tam kļūst cietas un izveidojas kā korķis. Un nākamajā reizē atbrīvoties no zarnu satura bērnam būs ļoti grūti.»
- Ilgstoši lietojamie medikamenti. Ja ar ēšanas un podiņa režīma koriģēšanu nevar panākt mierīgu, pilnvērtīgu vēdera izeju trīsreiz nedēļā vai bērnam ir redzami bojājumi ap anālo atveri (piemēram, plīsumi), vēdera izejai ir svaigu asiņu piejaukums vai ir asins pilītes uz tualetes papīra, obligāti ir nepieciešama papildu ārstēšana ar vēdera izeju mīkstinošiem preparātiem (šos medikamentus var lietot jau no 3–4 mēnešu vecuma). «Tā nav ātrā palīdzība aizcietējumu likvidēšanai. Zāles sāk iedarboties tikai pēc nedēļas, pusotras, un tās būs jālieto ilgstoši. Svarīgākais bērnam – atkal iemācīties mierīgi kakāt. Jāatslābinās, jānomierinās, jāmācās jauns režīms. Ar ārstu arī jāizrunā, kā rīkoties tālāk. Būs jāpiefiksē bērna vēdera izejas biežums, lai var saprast, cik ātri ir parādījies rezultāts, cik tas ir noturīgs, vai kādā brīdī nav vērojams pasliktinājums,» skaidro daktere Sergejeva.
- Jāseko līdzi, ko un kā ģimenē runā par vēdera izeju. Stāsta Vita Kalniņa: «Bieži vien vecāki draud bērnam, sakot: ja tu nepakakāsi, nedabūsi to un to… Bērns, kurš ir tik nelaimīgs un nomocījies, šādi tiek negribēti sodīts. Tāpat vecmodīga ir metode ar piesolīšanu: aiziesi pakakāt, tad dabūsi gardumiņu, uzlīmi, mantiņu vai ko citu. Tas darbojas tikai īstermiņā vai nedarbojas vispār. Bērns šādi jūtas vēl vairāk nesaprasts, vēl mazāk atbalstīts no vecāku puses.» Labāk mēģināt pēc iespējas par šo tēmu vispār nerunāt, atslābināties, uzticēties ārstam, lietot izrakstītos medikamentus, kā arī sekot pārējiem speciālista ieteikumiem.
- Spriedzi var mazināt bērnam piemērotā psihoterapijā. Bērnam arī var ļaut mājās pēc iespējas brīvāk ķēpāties un smērēties ar dažādām substancēm: maziem bērniem tās var būt ziepju putas, lielākiem – dubļu peļķes, māls, slapjās smiltis, plastilīns, kinētiskās smiltis utt. «Darbošanās ar šiem materiāliem nozīmē ļaušanos procesiem, plūsmai, ko īsti nevar kontrolēt, tā ir iespēja atslābināties. Arī vēdera izeja nozīmē ļauties procesam, kas ar mani notiek,» tā Vita Kalniņa.
Šmuce apakšbiksēs
Daktere Sergejeva uzsver, ka viena no aizcietējumu klīniskajām izpausmēm ir fēču nesaturēšana. Mēdz būt tā, ka vēdera izeja bērnam it kā ir regulāra, bet viņš tik un tā periodiski piesmērē biksītes. Kāpēc tā notiek? «Resnajai zarnai ir diezgan lielas iespējas izplesties un savākt sevī diezgan daudz satura. Jo pilnāka tā ir, jo mazāk un retāk bērns var sajust impulsu, ka šai masai būtu jānāk ārā. Ap cieto, milzīgo zarnā esošo sastāvu veidojas mīkstāks saturs, kas patvaļīgi iznāk ārā. Vecāki bieži kļūdaini uzskata to par iekakāšanu biksēs, mēdz bērnu sodīt, bet patiesībā to nevar kontrolēt.
Bērnam, kam jau tāpat ir lielas ķermeniskas mocības, rodas situācija, ka vecāki viņu kritizē vai pārmet to, kas nemaz nav viņa varā.
Un viņa emocionālās ciešanas ļoti, ļoti pieaug,» skaidro Vita Kalniņa. Turklāt var būt arī situācijas, kad resnās zarnas saturs spiež uz urīnpūsli un bērns ik pa laikam apčurājas – arī vecumā, kad tas vairs nav atbilstoši. Vecāki arī par to mēdz dusmoties.
Daktere Sergejeva apstiprina, ka lielākajā daļā gadījumu spontāna fēču izdalīšanās starp kakāšanas reizēm nozīmē to, ka bērnam ir aizcietējumi, turklāt viņam var nebūt citu simptomu. «Ja vecāki redz, ka bērnam apakšbiksēs nedaudz smērējas (pašķidrā formā vai kā plastilīns), situācija ir nopietna, prasa terapiju, gastroenterologa apmeklējumu. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut bērnam augt ar šo problēmu, jo tas ir milzīgs diskomforts.»
Svarīgi!
Saistībā ar aizcietējumiem bērniem vecumā līdz 5–7 gadiem var notikt taisnās zarnas prolapss jeb taisnās zarnas izkrišana. «Tas nozīmē, ka taisnās zarnas lejasdaļa, kas ir virs anālās atveres, izstiepjas un iznāk uz āru. Viss, kas rada palielinātu spiedienu vēdera iekšpusē, var izprovocēt, ka zarna izkrīt, tajā skaitā kakas izspiešana aizcietējumu gadījumā. Bērniem kopumā ir vājāk attīstīta muskulatūra arī zarnās, tā nostiprinās tikai ar laiku. Ja ir radusies šāda situācija, obligāti jāizvairās no jebkādas spiešanas, kamēr bērna zarna nav nostiprinājusies.»
