Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mans Francijas stāsts sākās nejauši. Tolaik vēlējos būt Amerikā, kur dzīvo mana māsa. Arī pati biju tur nokļuvusi, bet ar tūrista vīzu Amerikā varēju pavadīt vien trīs mēnešus un tad trīs mēneši bija jāpavada Eiropā. Atgriežoties Latvijā, sociālajos tīklos ieraudzīju ziņu par vakanci Francijas kalnos. Pie sevis nodomāju, ka tas nav sliktākais veids, kā pavadīt laiku, gaidot iespēju atgriezties Amerikā, un devos turp. Kalnu dzīve man ļoti patika, un, kad tur satiku arī savu topošo vīru, vairs nebija šaubu, ka Amerikas sapnis pārvērties par Francijas kalnu pilsētiņas realitāti. Tas bija 2019. gadā. Interesanti, ka mans vīrs Latvijā joprojām nav bijis un manus radiniekus ir redzējis vien datora ekrānā. Lai arī pandēmija un tās ierobežojumi darīja savu, abi sapratām, ka dzīve neapstājas un mēs ļoti gribētu bērniņu. Savukārt, iestājoties grūtniecībai, likumsakarīgi un, protams, arī ļoti patīkami šķita apprecēties, ko arī izdarījām.
Dokuments par grūtniecības iestāšanos
Kad grūtniecības tests rādīja divas strīpiņas, pierakstījos uz vizīti pie ginekologa un devos pie ģimenes ārstes. Liels bija mans pārsteigums, kad ģimenes ārste mēģināja mani atrunāt no ginekologa vizītes, sakot, ko tad pandēmijas laikā iešot uz slimnīcu. Tā vietā mani nosūtīja uz asins analīzēm. Saņemot atbildi, ārste izsniedza dokumentu, kas apstiprināja, ka grūtniecība ir iestājusies (šis dokuments bija iesniedzams visās iedomājamās un neiedomājamās vietās). Vēlāk no sociālās apdrošināšanas saņēmu bukletu ar man personīgi izstrādātu laika līniju, kur, piemēram, aprēķināts, kad man jādodas pirmsdzemdību atvaļinājumā, kad jādodas pie ārsta, kurā mēnesī veicami konkrēti izmeklējumi un citi svarīgi datumi.
Līdz piektajam grūtniecības mēnesim, kad devāmies uz dzemdību sagatavošanās kursiem, grūtniecības gaitu novēroja ģimenes ārste, savukārt tad izvēlējāmies arī vecmāti.
Francijā mājdzemdību neesot
Māsa bija atsūtījusi grāmatu, kur bija aprakstīti latviešu sieviešu mājdzemdību pieredzes stāsti. Lasīju, lasīju un arvien vairāk jutu, ka arī es gribētu dzemdēt mājās. Kad par šo domu ieminējos vīram, saņēmu atbildi, ka Francijā nekā tāda neeksistējot. Ja nav, tad nav, bet grāmatu lasīt turpināju, un mana vēlme auga augumā. Nolēmu palūkoties, ko par mājdzemdībām Francijā saka Google. Un – tavu brīnumu! Izrādījās, ka ir gan, tikai vecmāšu, kas pieņem mājdzemdības, ir ļoti, ļoti maz – 72 visā Francijā (tas saistīts ar grūtībām nokārtot civiltiesisko apdrošināšanu, pieņemot dzemdības mājās, un līdz ar to lielo atbildību). Apjautājos savai vecmātei, un atklājās, ka viņa pazīst mājdzemdību vecmāti, kas tikko beigusi apmācības. Satikāmies, un uzreiz jutu, ka viņa ir īstā. Lai arī bija jau 31. grūtniecības nedēļa, biju gatava mainīt plānu un sāku gatavoties mājdzemdībām.
Tomēr jādzemdē slimnīcā
Nododot ikmēneša asins analīzes, kuras līdz šim vienmēr bija labas, atklājās, ka trombocītu skaits ir nedaudz zem normas. Ne man, ne mazulim tas nebija bīstami, tomēr ar šādiem rādītājiem mājdzemdības nebija atļautas. Izraudājos, ka dzemdības mājās, esot klāt trim mūsu kaķiem, tomēr nenotiks, un paklausīju vecmātes ieteikumam sagatavot un nosūtīt slimnīcai savu dzemdību plānu. Kaut gan pirms tam bijām plānojuši mājdzemdības, jau iepriekš bija jāierodas slimnīcā, lai iepazītos un atstātu visus izmeklējumu rezultātus, – ja rodas kādas komplikācijas, lai slimnīcas darbinieki par visu ir informēti.
Svētdienas vakarā ierodoties slimnīcā ar neregulārām kontrakcijām, uzreiz teicām, ka zinām par iespēju jau nākamajā dienā pēc dzemdībām doties uz mājām, ko arī plānojām darīt. Mani izmeklēja, un, lai arī dzīvojam vien 10 minūšu attālumā no slimnīcas, bija jāpaliek slimnīcā.
Pagāja visa pirmdiena. Atsāpināšanai varēju ieiet vannā, bet dzemdēt vannā nedrīkstēju, jo slimnīcā nebija speciālista, kas šādas dzemdības mācētu pieņemt. Kontrakcijas gan joprojām nebija kļuvušas biežākas vai regulārākas. Tā kā dzemdību plānā bijām ierakstījuši, ka nevēlamies stimulētas dzemdības, tas tika respektēts.
Otrdienas rītā, kad joprojām nekas nenotika, metu lepnumu pie malas un palūdzu epidurālo anestēziju. Kad ierados, biju vienīgā dzemdētāja, bet otrdienas rītā šķita, ka dzemdēt ir ieradusies visa pilsētiņa. Divas dienas neēdusi, tikai nedaudz dzērusi, otrdienas vakarā biju gatava arī augļūdens pārduršanai. Kaut kas sākās, bet tad atkal apstājās. Biju pārgurusi un gatava visam. Tika veikta stimulācija, bet arī tas neko nelīdzēja, tad ieradās ārsts, sakot, ka būs vien jāveic ķeizargrieziens. Tā kā tobrīd nodaļā bijām piecas dzemdētājas, abas slimnīcas dzemdību zāles bija aizņemtas. Mūs aizveda uz Covid-19 pacientēm izveidoto dzemdību zāli ar ļoti neērtu kušeti, kur bija jāsagaida, līdz atbrīvojas operāciju zāle ķeizargriezienam.
Meitu aizved ar helikopteru
Pēc ķeizargrieziena Lūsiju nomazgāja, un ārsts, turot viņu rokās, uz minūti man parādīja. Ievēroju, ka meita izjūt diskomfortu. Arī ārstam radās aizdomas par mazās veselības stāvokli, un viņu aiznesa pārbaudīt. Rēta jau bija aizšūta, biju aizvesta uz atpūtas telpu, bet Lūsija joprojām nebija atnesta atpakaļ. Sāku satraukties.
Atklājās, ka Lūsijai pie plaušām ir skābekļa burbulis (pneimotorakss) un ir nepieciešama palīdzība. Mediķi sazvanīja blakus esošās pilsētas slimnīcu, un tur ieteica aicināt speciālistus no Marseļas. Pēc laika pie mums atlidoja divi ārsti, kas Lūsiju apskatīja un secināja, ka viņai ir nepieciešama ārstēšanās neonatoloģijas nodaļā, kuras šajā slimnīcā nebija. Tika atrasta tuvākā slimnīca, kas bija gatava viņu uzņemt, un Lūsija viena pati nakts vidū devās savā pirmajā lidojumā ar helikopteru. Īsi pirms izlidošanas mani atveda no viņas atvadīties, klāt bija arī vīrs, es dziedāju Lūsijai šūpuļdziesmu. Mūs redzot, ārste, kurai bija jālido kopā ar mazo pacienti, palūdza vīra telefonu, lai mūs nofotografētu.
Katra savā slimnīcā
Nākamajā rītā vīrs aizgāja uz pašvaldību piedeklarēt meitu, jo Francijā tas ir jāizdara piecu dienu laikā pēc dzimšanas, un uzreiz devās pie Lūsijas. Tā kā es biju pēc ķeizargrieziena, nebiju viegli pārvietojama, turklāt slimnīcā, kurā atradās Lūsija, man nebija vietas… Par mani ļoti rūpējās, pienesa ledu, tēju, iedeva piena pumpīti un teica, lai katras trīs stundas atslaucu pienu. Zvanīja visi radi, raudāja par notikušo, turpretī es nejutu neko. Visticamāk, tā bija mana aizsargreakcija. Vien katru dienu gaidīju ziņu, vai nav atbrīvojusies kāda vieta, lai varu doties pie meitiņas. Piektdienā mani beidzot ar specializēto transportu pārveda pie meitas.
Jaunā slimnīca ļoti atšķīrās no mūsu pilsētiņas slimnīcas. Tā izcēlās ar ziepju neesamību un saviem iekšējās kārtības noteikumiem, piemēram, aizliegumu palātā atrasties apakšveļā. Pēc divām tur pavadītām naktīm, izrakstoties no slimnīcas, man bija jāapsola, ka bērniņš gulēs tikai savā gultā, ka viņa netiks segta ar segu, bet gan guldīta zīdaiņu guļammaisā. Tāpat man bija jāapsola, ka tiks lietota kontracepcija, un jāizlemj par vienu kontracepcijas veidu, jo es nekādā gadījumā nedrīkstu palikt stāvoklī.
Divpadsmit dienu periodā pēc dzemdībām tiek nodrošinātas valsts apmaksātas vecmātes mājas vizītes pēc nepieciešamības, kas bija ļoti ērti. Pēc dzemdībām Francijā ir ļoti populāri doties pie osteopāta – gan māmiņai, gan jaundzimušajam –, ko arī izdarījām, taču tas gan ir viens no retajiem pakalpojumiem, kas nav valsts apmaksāts. Tāpat tiku nosūtīta arī pie fizioterapeita vēdera lejasdaļas muskulatūras rehabilitācijai.
Rinda uz dārziņu
Lai Francijā bērns tiktu uz bēbīšu bērnudārzu, rindā jāpiesakās jau otrajā vai trešajā grūtniecības mēnesī. Mēs pieteicāmies, kad biju ceturtajā grūtniecības mēnesī, un mums teica, ka tas jau ir par vēlu. Desmit nedēļas pēc Lūsijas dzimšanas man bija jāuzsāk jauns darbs senioru aprūpes namā, un bērnudārza rinda patiesi vēl nebija pienākusi. Par laimi, vīra vecāki, kas jau pāris gadu ir pensijā, pārcēlās uz dzīvi mūsu pilsētiņā, tādēļ pēc atbalsta vērsāmies pie viņiem, un viņi neatteica. Savukārt šobrīd savas 28 apmaksātās paternitātes brīvdienas izņem vīrs. Jāsaka gan, ka atstāt mājās divarpus mēnešus vecu bērniņu bija ļoti grūti un pirmā prombūtnes nedēļa mums abām pagāja vienā raudāšanā.
Mūsu pilsētiņas slimnīcā Lūsija ir pazīstama pēc vārda un uzvārda. Visi zina, ka šī ir mazulīte, kura tika aizvesta ar helikopteru, un arī mums ģimenē, dzirdot lidojam helikopteru, ir joks Lūsijai teikt, lai nesatraucas, ka šoreiz tas nelido viņai pakaļ.
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Francijā
- Ar valsts sociālo apdrošināšanu no sestā grūtniecības mēneša līdz 12. pēcdzemdību dienai tiek sniegta valsts apmaksāta veselības aprūpe.
- Pirmsdzemdību atvaļinājuma ilgums ir sešas nedēļas, esot gaidībās ar pirmo un otro bērnu; astoņas nedēļas, gaidot trešo bērnu. Ja ir gaidāmi dvīņi – 12 nedēļas pirms noteiktā dzemdību datuma.
- Pēcdzemdību atvaļinājums ir 10 nedēļas (pēc pirmajām un otrajām dzemdībām) vai 18 nedēļas (pēc trešajām dzemdībām); piedzimstot dvīņiem – 22 nedēļas.
- Mājdzemdības nav populāras, tās veido vien 1–2% no kopējā dzemdību skaita.
