Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
1
-
2
-
23
-
0
-
1
-
0
-
Kāpēc tāds nosaukums?
Metodi pagājušā gadsimta vidū izstrādāja ungāru pediatre Emmija Piklere, pēckara gados strādājot zīdaiņu aprūpes namā un rūpējoties par mazuļiem līdz trīs gadu vecumam. Šīs pieejas centrā ir bērns un dabiska, neierobežota viņa attīstība, kā arī veiksmīga sadarbība starp bērnu un pieaugušo, nevis autoritatīva pieeja audzināšanā. Metode balstās uz diviem lieliem pamatprincipiem, kas viens otru papildina: cieņpilna attieksme pret bērnu, viņu aprūpējot, un atbilstošas rotaļu vides un apstākļu nodrošināšana.
Laba aprūpe
Varētu domāt, ka labi aprūpēts bērns ir tāds, kurš ir izgulējies, paēdis, nomazgāts, saģērbts un vesels. Jā, tā, protams, ir! Tomēr būtiski šīm sadzīviskajām darbībām pievienot vēl vienu komponenti – cieņu pret mazo un viņa dabisko, individuālo augšanas tempu un izpausmēm.
- Nesteidzies un nesteidzini! Ātri saģērbties, ātri paēst, ātri aizmigt – diez vai šādu saraustītu dzīves tempu izvēlētos tavs mazulis, ja viņam būtu tāda iespēja. Ļauj viņam darboties tādā ātrumā, kāds viņam tobrīd ir dabisks.
- Dod izvēles iespējas! Ja mazais nevar izvēlēties starp ģērbšanos vai palikšanu plikam, tad viņš vismaz var izvēlēties, kuras bikses vilkt – zilās vai pelēkās. Pat, ja mazulis vēl nerunā, viņš ar saviem žestiem, mīmiku, ķermeņa valodu var ļoti labi norādīt, ko vēlas un ko ne.
- Runā un paskaidro! Pastāsti bērnam, ko tu ar viņu dari vai plāno darīt – ģērbt, barot, mainīt autiņbiksītes, iet laukā. Jo vairāk un savlaicīgāk paskaidrosi savu rīcību un nodomus, jo mierīgāka, drošāka un sakārtotāka būs bērna pasaule un vieglāk būs vienoties par ģērbšanos, ēšanu, mazgāšanos un citām nodarbēm, kam mazie mēdz pretoties. Arī, ja ierastajā ikdienas ritmā ir kādas izmaiņas, par to vajag bērnam pastāstīt!
- Nedali uzmanību! Cieņpilna attieksme prasa pievērsties cilvēkam, ar ko esi kopā, nedarot paralēli vēl desmit lietas. Esi klātesoša un līdzdalīga brīžos, kad aprūpē mazuli.
- Nespied ar varu! Ko mamma ir pagatavojusi, tas jāēd! Un jāizēd tieši tik daudz, cik viņa ir izdomājusi. Bet, ja nu negaršo? Ja nu tobrīd nav ēstgribas? Ja nu kārojas ko citu? Jā, arī mazuļiem var būt šādas izjūtas – tieši tādas pašas, kā mums, pieaugušajiem.
- Ļauj pašam pamēģināt! Liedzot bērnam iespēju pašam mēģināt, mēs viņā apspiežam pašiniciatīvu. Jāļauj pamēģināt, pat, ja ir skaidrs, ka viņam tas neizdosies vai arī tas aizņems krietni vairāk laika, nekā mums gribētos.
- Pieņem, ka katrs bērns ir īpašs un atšķirīgs! Nesalīdzini ar citiem un nemēģini viņu ielikt kādā attīstības rāmī. Neliec bērnam darīt lietas, kam viņš vēl nav gatavs un ko viņš pats vēl nevar izdarīt.
Laba spēlēšanās
Vecākiem nereti šķiet, ka spēlēšanās ar bērnu ir viņu obligāts pienākums. Pikleres metodes pamatā ir pretējs uzskats – vecāku pārmērīga dalība bērna spēlēšanās procesā viņam nemaz nenāk par labu. Tas, kas vecākiem IR jādara, mazais labi un ar cieņu jāaprūpē un, to darot, ar viņu daudz jārunājas, viņš jāsabučo un jāsamīļo. Kad vecāki sāk pārlieku jaukties bērna rotaļās, viņi patiesībā izdara lāča pakalpojumu, uzskata Klaudija Hēla, jo, patstāvīgi spēlējoties, bērns iemācās daudz vairāk, nekā tad, ja viņam visu rāda priekšā.
Daudzi pieaugušie neuzticas bērna dabiskajai spējai pašam savā ritmā un ātrumā apgūt lietas. Viņos ir kārdinājums pamācīt bērnu, kā pareizi jāspēlējas.
«Kad bērns spēlējas savā nodabā, viņam interesē darbība, ko viņš tobrīd veic, tāpēc vecākiem nevajag komentēt visu, ko bērns redz un dara. Iztēlojieties sevi – jūs esat dabūjuši brīvu brīdi, paņēmuši interesantu grāmatu, lai palasītu, bet kāds visu laiku sēž blakus un stāsta, cik jūs forši lasāt, cik jums labi sanāk, kādā krāsā ir burti un lappuses. Tieši to mēs darām ar bērniem – nepārtraukti iejaucamies viņu rotaļās. Tieši tad, kad viņi visvairāk koncentrējas, mums ienāk prātā pārbaudīt, vai viņiem biksēs nav kaka. Pagaidiet! Bērns nespēlēsies piecas stundas. Kad viņš noliks malā lietu, ar ko ir aizrāvies, varat pārbaudīt viņa autiņbiksītes», iesaka Klaudija Hēla. Vai tas nozīmē, ka mums ar saviem bērniem vispār nav jāspēlējas? Nē, tā nav. Galvenais – nevajag iejaukties, kad viņi to neprasa. Kad bērns vēlas, viņš pats meklē pieaugušo, lai ar viņu kopā kaut ko padarītu. Tas ir brīdis, kad kopā pašķirstīt grāmatiņu, paspēlēt pirkstiņrotaļas, padziedāt padejot, spēlēt paslēpes vai paripināt bumbu. Vēl vecākiem nereti šķiet, ka tas, kā bērns spēlējas, nav nekā īpaši jāvada – iedodu bērnam spēļmantu, grāmatu vai spēlīti telefonā un ātri eju darīt savas lietas.
Ja sekojam Pikleres pieejai, rotaļāšanās ir tieši tikpat organizējama nodarbe, kā mazuļa aprūpe, proti, videi, kurā bērns rotaļājas, jābūt iekārtotai atbilstoši viņa vecumam un spējām.
Kā iekārtot bērna rotaļu vidi?
Bērna rotaļāšanās laukumā jāiekārto vidēji piecas vai sešas stacijas, kurās ir sakārtotas rotaļlietas un kur mazais var piestāt, lai ar tām paspēlētos. Staciju skaits, bērnam pieaugot, ir nemainīgs, mainās tikai rotaļlietu veids, daudzums un platība, kādā tās tiek izkārtotas.
Stacijas izvieto vietā, kas ir paredzēta bērna rotaļām, nevis pa visu dzīvokli, un galvenais – telpā, kurā uzturas pieaugušais, jo bērnam ir svarīgi, lai rotaļāšanās laikā viņš būtu kaut kur turpat.
Bērns parasti pārvietojas no vienas stacijas uz nākamo. Kad vienā ir izspēlējies un kārtību izjaucis, dodas pie nākamās. Pieaugušajam svarīgi neuzkrītoši sakārtot tās stacijas, kurās bērns jau paspēlējies, lai viņš tajās var atkal atgriezties. Katrā vecumposmā bērnus interesē atšķirīgas lietas, un tas lielā mērā atkarīgs no viņu tā brīža dabiskajām spējām un varēšanas. Vecākiem jāvēro mazais un jāfiksē, kādas lietas viņam tobrīd ir aktuālas, un attiecīgi jāpiedāvā šāda veida rotaļlietas un nodarbes. Lūk, dažas idejas:
- Pirmos dzīves mēnešos mazais tikai mācās aptvert, ka viņam ir pirksti, ar kuriem var kaut ko satvert. Vadoties pēc Pikleres metodes, ieteicams zīdainīša rotaļu vietu ierīkot uz grīdas un pirmās rotaļlietas novietot bērniņam sānos – gan vienā, gan otrā pusē. Vislabāk, ja tās ir kontrastainu krāsu lupatiņas.
- Kad bērns sāk velties, tad stacijas var sākt iekārtot bērnam visapkārt uz grīdas uzklātajai segai, jo līdz ar velšanos parasti sākas arī rotēšana. Tad mazulim jau pazīstamās lupatiņas var ielikt nelielās bļodiņās, un katra bļodiņa ir viena stacija. Lupatiņu vietā var būt kaut kas cits, piemēram, koka riņķīši vai kāda cita viegli satverama lieta.
- Kad bērns sāk līst, rāpot, svarīgi viņam nodrošināt atbilstošu vidi, kur to darīt – likt barjeras, paaugstinājumus, šķēršļus, kam viņš var līst pāri. Ja viņam nebūs iespējas realizēt savu vēlmi pēc kustībām horizontālā plaknē, viņš sāks pāragri celties kājās.
