Manuprāt, kaut kā īpaši nodarboties ar audzināšanu ir bezcerīgs pasākums. Bērnam vienkārši ir jāļauj augt – jāvēro, kas viņam patīk, jāļauj pašam izvēlēties intereses, neuzspiežot savu redzējumu. Atzīšos, sākotnēji nebiju pārāk pozitīvi noskaņota pret to, ka dēls izvēlējies aktiera profesiju – baidījos, vai viņš ar to varēs sev nopelnīt iztiku. Pēc vidusskolas beigšanas Andris paziņoja, ka manam sirdsmieram iesniedzis dokumentus arī Lauksaimniecības universitātes kokapstrādes fakultātē. Beigās tika uzņemts abās augstskolās, taču studijas Kultūras akadēmijā ņēma virsroku, tās prasīja daudz laika. Andris vienmēr ir daudz strādājis, un droši vien tāpēc viņš kā aktieris tagad saņem tik lielu atzinību. Atceros, kā studiju laikā dēls brauca mājās uz Jelgavu ar pēdējo vilcienu vienos naktī, bet ap septiņiem rītā abi kopā gājām ārā no mājas. Ja kaut ko vēlies sasniegt, ir jāstrādā. To Andris redzēja jau bērnībā, kad daudz stundu pavadīja vīra vai manā darbavietā starp ārstiem, medmāsiņām, slimniekiem.
Un jau agri dēliem iemācījām darba tikumu – vienu laiku mums bija pat trīs dārzi, katrs savā Jelgavas galā, vajadzēja rakt, stādīt un ravēt, un dēli tika iesaistīti visos darbos bez atlaidēm.
Visgrūtākie bija pusaudžu gadi, taču dēliem gandrīz neko neaizliedzu – lai iet un dara, kas darāms, un bērni nekādas lielās nelietības nepastrādāja. Ir kaut kā jāmēģina panākt, lai bērni saprot, kur ir tā cieņpilnā robeža. Nevar ieviest tādu bargu, acīmredzamu kontroli, jo tad rodas pretestība, tomēr uzraudzībai ir jābūt. Speciāli nespiegoju, bet šo to ik pa laikam padzirdēju no skolotājiem un tad sagādāju dēliem pārsteigumus, par to jautājot. Taču par atzīmēm nebāru un publiski nekaunināju – uzskatu, ka negatīvās lietas jāsaka zem četrām acīm. Tāpat speciāli neteicu, lai dēli uzkopj māju, tikai pateicu savu spārnoto, viltīgo frāzi, ko Andris joprojām bieži piemin un cenšas ieviest arī savu bērnu audzināšanā: «Ko tu šodien darīsi? Neko īpašu? Nu tad, lūdzu, pa ceļam no vannasistabas uz virtuvi, rokas atpūtinot, izmazgā savā istabā grīdu.»
Mazliet gan uztraucos par dēlu sekmēm, taču vidusskolas izlaidumā mani nomierināja audzinātājas vārdi: «Jūs gan esat laimīga māmiņa – abi bērni beiguši vidusskolu.»
Dēlu izlaidumi vispār ir palikuši atmiņā kā īpaši atskaites punkti: izglītību apliecinošais diploms dod gandarījumu par paveikto, un vecāki var iegūt sirdsmieru – lai iet savā lielajā dzīvē…
Un, protams, spilgti atmiņā palikusi Andra pirmā izrāde – Nacionālā teātra izrādē Trešais vārds viņam bija jātēlo Pablo, strauja, kustīga, teju akrobātiskiem trikiem pilna loma. Ko viņš runāja, nemaz lāgā nedzirdēju, jo visu izrādes laiku briesmīgi satraucos, ka tik teksts nesajūk. Tagad uz pirmizrādēm nebraucu, cenšos noskatīties pa vienai, divām izrādēm mēnesī.
Mēs netiekamies bieži, taču emocionālo saiti nezaudējam, jo sazvanāmies. Izjūtam viens otru – dažreiz skaidri zinu, ka dēls tūlīt piezvanīs, vai jūtu vajadzību to izdarīt pašai. Manuprāt, bērnu audzināšanu intuitīvi mācījos dzīvojot. Mana pārliecība – ģimenē nevajag otram par visām varītēm uzmākties ar savām emocijām, ir jāsajūt noskaņojums un īstais mirklis, kad otrs ir gatavs sarunai. Tā jāvirza pamazām, un, ja jūti, ka otrs neatsaucas, tad jāpagaida. Un galvenais – nevajag radīt problēmas tur, kur to nav. Andris man reiz teica: viņš novērtē, ka vētrainajos vidusskolas gados neieslēdzu stingro kundzi un ļāvu viņam dzīvot savu dzīvi bez liekām histērijām. Viņš cer šo mieru saglabāt arī attiecībās ar saviem bērniem.»
3 Marutas Keišas atziņas, audzinot dēlu
- Mācīt darba tikumu – lai ko sasniegtu, ir jāpieliek pūles.
- Cienīt bērna intereses un izvēles, neuzspiežot savējās.
- Uzticēties dēlam, saglabāt mieru un nerīkot scēnas.