Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mammas pieredze
«No malas tiešām būtu grūti iedomāties, ka Maija (vārds mainīts) ir inficējusies ar HIV – skaista un labi kopta sieviete ar gaišām acīm un ļoti bieziem matiem. Pēc dzemdībām pagājuši vien daži mēneši, taču Maijas augums jau ir brīnišķīgā formā. Tas ir mīts, ka HIV pozitīvi ir tikai narkomāni vai arī lielākoties homoseksuāli orientēti cilvēki, apstiprina materiāla tapšanas laikā uzrunātie speciālisti. Inficēties var jebkurš no mums. Lielākoties pacientu vidū ir tieši heteroseksuāli cilvēki.
Slimības izplatību veicina tas, ka ļoti bieži cilvēks pat nezina, ka ir HIV inficēts. Aptuveni vienu līdz divas nedēļas pēc inficēšanās pāris dienu var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra. Pēc aptuveni sešiem mēnešiem sākas slimības latentais periods, kas var ilgt no dažiem mēnešiem līdz desmit un vairāk gadiem.
Arī Maija par savu slimību uzzināja nejauši. Pirms vairākiem gadiem viņai bija HIV inficēts draugs, narkotiku lietotājs.
Citi lasa
Intīma tuvība nebija inficēšanās iemesls, jo seksa laikā abi izsargājās. Liktenīga izrādījusies saskaršanās ar drauga asinīm…
«Reiz mans puisis atnāca mājās drausmīgi piekauts – tā ir narkomāna ikdiena. Asiņojošās brūces un nežēlīgi uzdauzītā acs mani pamatīgi šokēja. Sāku to visu slaucīt un apkopt un tikai pēc tam atcerējos pati par sevi…» skumji stāsta Maija. Par to, ka šai reizē inficējusies, viņa atklāja krietni vēlāk, kad ar šo puisi bija jau šķīrusies. Darbavietā bija jāveic veselības pārbaude. «Sākumā bija lielas skumjas par notikušo, esmu vēl jauna, kā atradīšu otru pusīti? Negribu taču dzīvot ar kaķi vai zivtiņām visu mūžu, gribu arī vīru!» pirmās emocijas raksturo Maija. Tagad, kad viņai ir nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, Maija dzīvo gandrīz tāpat kā vairums viņas vecuma cilvēku un, iespējams, jūtas pat laimīgāka un optimistiskāk noskaņota par daudziem vienaudžiem. Tieši pēc inficēšanās ar HIV Maija satika savu tagadējo vīru, un abi kopīgi izlēmuši arī par bērniņa laišanu pasaulē.
Grūtniecības laikā Maijai bija jāveic amniocentēze, lai pārbaudītu ģenētisko patoloģiju risku. Tā kā šajā procesā, tāpat kā dzemdībās, pastāv risks bērnam inficēties no mātes, Latvijas Infektoloģijas centra mediķi atraduši risinājumu – vēnā tiek injicēti specifiski medikamenti. Tagad, dažus mēnešus pēc piedzimšanas, Maijas mazuli regulāri novēro, pirmās sešas nedēļas bērnam bija jādod īpašas zāles, lai izsargātos no inficēšanās. Pirmajās nedēļās pēc piedzimšanas bērns bija jāved pie pediatra Latvijas Infektoloģijas centrā. Vizīte īpaši neatšķīrās no ārsta apmeklējuma jebkuram zīdainim, tikai Maijas bērnam tika veiktas papildu asinsanalīzes. Nākamās analīzes jāveic ap pusgada vecumu. Patlaban, pēc ārstu teiktā, šķiet, ka bērnam ar veselību viss ir kārtībā – tāpēc, ka Maija grūtniecības laikā lietoja nepieciešamos medikamentus. Zāles bija jādzer katru dienu noteiktā laikā, bija arī blaknes – caureja pat 10–15 reižu dienā, tomēr tas arī bija vienīgais diskomforts, un tagad jau neērtās atmiņas pagaisušas. «Zināju, ka bērniņu nevarēšu barot, tomēr esmu to pieņēmusi un kā zaudējumu neizjūtu. Jebkurai mammai ir lietas, kas ar bērnu neizdodas…
Vienīgais jautājums, kas Maijai tiešām nedod mieru: «Kurš būs īstais brīdis bērnam pastāstīt par savu slimību, un kā to pateikt?»
Tāpat Maija apzinās, ka ikdienā ļoti jāuzmanās, lai sevi nesavainotu un bērns neieliktu pirkstus mammas asinīs. Piemēram, ja jāapkopj kāda brūce bērnam, viņai pašai jālieto gumijas cimdi. Lai inficētos, reizēm pietiek ar dažiem pilieniem asiņu.
«Man ir palaimējies ar vīru, jo ne kurš katrs cilvēks ir gatavs pieņemt otru pusīti ar šādu diagnozi,» par savu lielo dzīves dāvanu pateicīga ir Maija. HIV infekcija, līdzīgi kā cukura diabēts vai kāda cita nopietna slimība, prasa lielu disciplīnu – regulāri jādzer zāles, jāpārbauda veselība un jāmācās sadzīvot ar slimības diktētajiem ierobežojumiem. Taču Maija ir noskaņota pozitīvi, pagaidām viņa manāmas slimības izpausmes nav piedzīvojusi un uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai esam veseli vai slimi, mēs nekad nevaram zināt, kas ar katru no mums notiks rīt. Tas, ar ko jāsastopas jau šodien, – sabiedrības noraidošā attieksme. Taču arī šajā ziņā Maijai ir paveicies. Ģimene par infekciju zina un ir to pieņēmusi, arī draugi tās dēļ no Maijas nav atteikušies. Pēc līdzšinējās pieredzes abi ar vīru nav atmetuši cerību, ka šis ir viņu pirmais, bet ne pēdējais bērniņš.»
HIV nav šķērslis grūtniecībai
Pat, ja viens vai abi vecāki ir HIV inficēti, mūsdienās HIV infekcija nav šķērslis nedz bērna laišanai pasaulē, nedz apzinātai grūtniecības plānošanai. Patlaban Latvijā HIV nodošanas līmenis no mātes jaundzimušajam ir mazāks par 1% ar nosacījumu, ka sieviete laikus stājusies grūtniecības uzskaitē un lietojusi ārsta izrakstītos antiretrovīrusu preparātus – tā sauc specifiskos medikamentus HIV profilaksei un ierobežošanai, un ne grūtniecībai, ne mazulim tie nekaitēs, bet pasargās. Tas ir ļoti svarīgi, jo statistika rāda, ka bez terapijas katrai ceturtajai HIV pozitīvajai sievietei piedzimst HIV pozitīvs bērns.
Svarīgi jau no 14. grūtniecības nedēļas saņemt antiretrovīrusu terapiju, kas ir valsts apmaksāta. Arī dzemdību laikā sievietei vēnā tiek injicēti specifiski preparāti, lai pasargātu mazuli no inficēšanās riska.
Parasti mazulis nāk pasaulē ar ķeizargriezienu – arī tas samazina inficēšanās iespēju. Taču ir gadījumi, kad sieviete var dzemdēt dabiski. Pirmajā gadā mazulim jāveic HIV analīzes, viņš tiek novērots un saņem profilaktisku terapiju – lielākoties viņam jādod dzert speciāls sīrups. Bērnam HIV būs asinīs, taču viņam nebūs šī slimība, bet gan antivielas. «Ja bērna organismā būs antivielas pret HIV, tad var uzskatīt, ka viņš ir praktiski vesels no šīs infekcijas,» skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas HIV/AIDS ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Januškeviča.
Inficēšanās ar mātes pienu
Joprojām nav īsti skaidrs, kā tieši HIV tiek nodots no mātes bērnam. Medicīnā to sauc par vertikālo transmisiju, un tā pārsvarā var notikt grūtniecības beigu posmā, risks ir arī dzemdībās un arī zīdaiņa barošanas laikā ar krūti. Tādēļ HIV pozitīvām mātēm aizliegts mazuļus barot ar krūti un savu pienu! Speciālisti pieļauj, ka mazu bērnu gremošanas trakts nav tik nobriedis kā pieaugušam cilvēkam, tāpēc vīruss nokļūst cauri gļotādai līdz ar mātes pienu. Pavisam citādi ir ar bērna tēti, kam ir HIV – bērns no HIV inficēta vīrieša apaugļošanās gaitā infekciju nepārņems, un tāpat inficēšanos neietekmē arī tas, ja kādam no citiem vecāka bērniem ir HIV.
Sabiedrības neiecietība
Viena no lielākajām problēmām, ar ko sastopas HIV inficētie, – sabiedrības nosodījums, tādēļ arī pacienti bieži vairās meklēt palīdzību. Anda Karnīte stāsta, ka aptaujājot ārstus, kas strādā valsts iestādēs, viņi nereti pauduši viedokli, ka grūtnieces ar HIV ir neapzinīgas, pašas neiet pie ārsta, nepasargā savus bērnus no infekcijas un viņas pašas pie tā ir vainīgas… «Tomēr tā nav pilna patiesība – manā pētījumā no 10 intervētām sievietēm četras atklāja, ka viņām bijušas problēmas stāties grūtniecības uzskaitē tieši ārstu dēļ. Piemēram, kāda ārste, paskatījusies grūtnieces slimības vēsturē un uzzinājusi, ka sievietei ir hepatīts, HIV un bijusi arī narkomānija, pateikusi: «Nē, es šādu gadījumu neuzņemšos, man ir tiesības atteikties, meklējiet citu ārstu!» Zinu sievieti, kas gājusi pie vairākiem ginekologiem, un tikai trešais vai ceturtais viņu pieņēmis grūtniecības uzskaitē, kad jau gandrīz tika nokavēts terapijas sākšanas laiks… tas ir briesmīgi, ja mēs, mediķi, nevis domājam, kā palīdzēt sievietei, bet sadodam pa kaklu – kas tu tāda, kāpēc tev vispār vajag bērnu…» ar nožēlu saka Anda Karnīte. Esot dzirdēti arī sieviešu stāsti, ka slimnīcā mazpilsētā tiek atteiktas dzemdības un dzemdību laikā pēkšņi jāved uz Rīgu.
Citu bērnu vecāki, bērni un pat skolotāji baidās, ka vīruss tiks pārnests, piemēram, ar siekalām, nejauši padzeroties no vienas krūzes.
«Diemžēl sabiedrība nav gatava sadzīvot ar HIV inficētiem pacientiem, arī bērniem. Vecāki baidās, ka citi uzzinās, ka viņu bērnam ir HIV, savukārt citu bērnu vecāki, bērni un pat skolotāji baidās, ka vīruss tiks pārnests, piemēram, ar siekalām, nejauši padzeroties no vienas krūzes…» par sabiedrībā joprojām dzīvajiem mītiem dalās Inga Januškeviča. Viņa uzsver – tieši tāpēc skolās pusaudžiem jāskaidro, kas ir seksuālās attiecības un kā lietot prezervatīvu, kas patiešām palīdz izsargāties no nāvējošās slimības, nevis jāļauj baidīties, ka HIV pozitīvais bērns inficēs citus ar siekalām vai pārnesīs infekciju caur skrāpējumiem…
Kā tikt pie bērniņa, ja vienam no partneriem ir HIV…
Ja HIV pozitīvs ir vīrietis un HIV negatīva ir sieviete, tad, lai tiktu pie bērniņa, mēdz izmantot tā dēvēto spermas tīrīšanu. Vispirms vīrietim jānodod klīnikā spermas paraugs. Ar speciālu aparātu tiek atdalītas spermas šūnas no sēklas šķidruma, jo tikai sēklas šķidrums var saturēt HIV, savukārt spermatozoīdi to nepārnēsā. Attīrītajai spermai tiek pārbaudīta HIV klātbūtne, un tad to ar katetru ievada sievietes dzemdē. Nav reģistrēti gadījumi, kad sieviete iegūtu HIV pēc šāda veida apaugļošanas. Ja HIV pozitīva ir sieviete un vīrietis ir HIV negatīvs, iespējams veikt mākslīgo apaugļošanu ar īpašu šļirci.
Ar HIV nevar inficēties:
- sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties
- šķaudot vai klepojot
- lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus (telefonu, datoru, u. c.)
- apmeklējot ārstniecības iestādes; – lietojot kopīgu uzturu, traukus
- apmeklējot kopīgu tualeti un dušu
- peldoties vienā baseinā
- braucot sabiedriskajā transportā
- saskaroties ar izkārnījumiem, urīnu, vēmekļiem, asarām, siekalām vai deguna izdalījumiem (ja vien tie nesatur asinis!)
- insektu vai dzīvnieku kodumu rezultātā, jo brīdī, kad ods sūc asinis, tas ielaiž brūcītē nevis iepriekšējā upura asinis, bet gan savas siekalas, kas nesatur HIV
Ar HIV var inficēties:
- seksuālo kontaktu laikā (arī orāla seksa laikā), nelietojot prezervatīvu
- ar inficētām asinīm, to preparātiem un citiem organisma bioloģiskajiem šķidrumiem, ja tie satur asinis
- bērns var inficēties no mātes grūtniecības un dzemdību laikā, ja nesaņem atbilstošu terapiju, kā arī krūtsbarošanas laikā
- ar HIV inficēto izmantojot vienu adatu un šļirci, injicējot narkotiskās vielas.
