Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sarežģītie jautājumi
Mana lielā meita grāmatā Māte un bērns rūpīgi seko līdzi aktuālajai informācijai un, uzdodot uzvedinošus jautājumus, pārbauda, vai viss rit pēc plāna. Vai tev piemetas aizdusa, kāpjot pa trepēm? Vai urinēšana kļūst biežāka? Vai tev no krūtīm sāk izdalīties pirmpiens? Vai tu kļūsti izklaidīgāka? Vai jūti, kā mazulis kustas divas trīs reizes stundā? Man pašai trešajā grūtniecībā visi šie jautājumi šķiet tik relatīvi, un, lai gan ļoti svarīgi, tomēr nav satraucoši sekot tam visam līdzi, drīzāk ir interesanti salīdzināt. Es visu uztveru nopietni, tomēr ir lietas, kam ļauju slīdēt garām un lieki nesatraucos. Piemēram, intensīvā sapņošana un sapņu saturs. Savus sapņus izbaudu. Mēdzu teikt, ka miegā dzīvoju otru dzīvi, jo sapņoju bieži, interesanti un no rīta parasti daudz ko atceros. Pirmajā grūtniecībā ap šo laiku mani sapņi bija visai biedējoši, pat šausminoši. Reizēm, no rīta pamostoties, nesapratu, vai doties savās darīšanās vai pie psihoterapeita, vai uz baznīcu lūgt Dievu, jo redzētās ainas bija pārāk drausmīgas, lai turpinātu dienu ierastajā gaitā. Tās skāra gan mani, gan gaidāmo bērniņu, gan reizēm visu cilvēci. Tagad zinu, ka tas ir normāli, tā mēdz būt, šī fāze, tāpat kā daudz kas cits grūtniecībā, vienkārši ir jāpārdzīvo.
Citāda grūtniecība
Meitas jautājumi turpina birt kā no pārpilnības raga. Pilnā nopietnībā atbildu uz katru, jo jūtu, ka viņas dzīvē šis notikums ir tikpat nozīmīgs kā manējā. Viņa arī kādreiz būs mamma, varbūt tas viss, pat ja ne apzināti, tomēr padarīs viņu mierīgāku, gaidot savus bērnus.
Atceros, cik stresaina, trauksmaina un nobijusies biju pirmās grūtniecības laikā – lai arī tā noritēja bez īpašiem starpgadījumiem, tie bija deviņi mēneši pastāvīgas spriedzes un uztraukumu.
Izlikos, ka baudu brīnumu laiku, bet dziļi sirdī nevienu dienu nejutos droši un komfortabli. Jautājumi par to, kā tas būs, vai būšu laba mamma, vai pasaule būs droša vieta bērnam, kā tikšu galā, VAI tikšu galā, nelika man mieru ne dienu, ne nakti. Sociālajos tīklos, žurnālos un reizēm arī filmās redzētais, cik brīnišķīgi laimīgas ir grūtās sievietes, glītās bildes Instagram, kur smaidīgas grūtnieces ar perfektu figūru (tikai puncītis uzaudzis) pozē mākslinieciski iekārtotās, tīrās un skaistās istabās, lika man justies vēl sliktāk, jo domāju, ka esmu gandrīz vienīgā sieviete, kas neizbauda savu grūtniecību, un tas noteikti liks manam bērniņam domāt, ka viņš nav mīlēts.
Dzīve joprojām skaista
Ar šodienas acīm skatoties, saprotu, ka dzīvē viss ir līdzsvarā. Pirmajā grūtniecībā, kad man bija divdesmit astoņi gadi, fiziski viss bija lieliski, bet morāli šis laiks bija grūts un biedējošs, lielais nezināmais noslāpēja spēju baudīt un priecāties par gaidāmo notikumu. Tagad savos trīsdesmit astoņos gados ir pilnīgi otrādi – morāli jūtos droši un labi, kaut arī mugura sāp, nebeidzamas vemšanas, ir pārslimots iekaisums, spēka pārsvarā nav, naktīs tā sāp gurni, ka gribētos vaidēt, iesnas nepāriet.
Kārtējo reizi vemjot, pie sevis domāju: ārprāts, jebkurš normāls cilvēks jau sen būtu grimis izmisumā no visa šī murga, bet man nez kāpēc šķiet, ka viss ir labi un pat lieliski.
Lai laiks nebūtu veltīgi jāpavada pie poda, īsajos starplaikos starp vemšanas lēkmēm vēl pamanos piekārtot vannasistabu – lūk, to es saucu par optimismu! «Tādi mēs, Auni, esam,» skaidro mana draudzene, pēc horoskopa Auns. «Mēs dzīvi tveram viegli. Tagad tu zini – lai arī es bieži smaidu un saku, ka viss ir brīnišķīgi, ne vienmēr tā izskatītos arī citu cilvēku acīm. Tomēr tāda ir mana dzīves uztvere.» Saprotu, ka – jā, man raksturīgais pesimisms un skepse ir nogājuši pagrīdē un, lai arī ārā ir apmācies, es tikko ieplēsu ienadzi, mājās ir bardaks un man nav spēka to sakārtot, dzīve joprojām šķiet skaista.
Pusstunda pilnīga miera
Ir tikai viens kreņķis, ar kuru man ir jātiek galā, – bērna kustības. Brīžiem it kā salecos, it kā atjēdzos, ka neatceros, kad bērniņš pēdējo reizi ir kustējies. Tā kā pašlaik uz savu atmiņu pilnībā paļauties nevaru, telefonā esmu ierīkojusi lietotni, kurā atzīmēju, kad jūtu bērniņa kustības. Vienu reizi dienā izslēdzu TV, radio, nolieku prom visas ierīces, nosēžos dīvānā un apmēram pusstundu tikai ieklausos sevī – cenšos sajust mazo. Parasti tas arī izdodas – mans bērniņš ir diezgan aktīvs, un šī pusstunda pēcpusdienā, ko pavadu kopā ar dēlu, ir viens no maniem dienas mīļākajiem brīžiem.
Sindijas ieteikums
Ja ir kāds kreņķis, tad neļauj tam augt, bet risini, kā vien vari. Atrodi, kas tev palīdz – dakteris, mamma, pēcpusdienas snaudiens, pastaiga, vīrs, seriāls vai suns –, un izmanto to. Vienalga, ja jākavē darbs; vienalga, ja jākārto māja; vienalga, ja nav spēka; vienalga, ja ir bail. Un vēl, ja līdz šim nevingroji, varbūt tagad ir īstais brīdis? Nekas nav obligāti, bet padomā par to.
Trīs fakti par 29.–32. nedēļu
- Tava bērniņa svars rada lielu slodzi tavai mugurai, un vari piedzīvot nepatīkamas sāpes muguras lejasdaļā un kājās. Ja tā ir, uzmanies ar pārmērīgu staigāšanu, locīšanos, lietu celšanu.
- Tev var kļūt arvien grūtāk kārtīgi izgulēties, jo ir neērti. Vislabāk gulēt uz sāna, nevis muguras, izmantojot spilvenus, ko ievieto starp kājām, paliek zem vēdera. Ja guli uz muguras, bērniņam it kā jācīnās ar tavu mugurkaulu un dzemde var nospiest galveno artēriju, tādējādi nosprostojot asinsriti.
- 28. nedēļā bērniņš jau var sagaršot un sasmaržot, un viņa acis spēj ražot asaras, viņš spēj savilkt pirkstus dūrītēs. Arī kauli ir gandrīz pilnībā izveidojušies, tomēr vēl ļoti mīksti. Bērniņa organismā notiek beidzamie orgānu sistēmu veidošanās darbi. Turpmākajos mēnešos bērniņš strauji pieņemsies svarā un audzēs tauku slānīti.
Materiāls publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2018. gada jūnijā
