Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pretēji ierastajam uzskatam, ka dzimums ir kaut kas skaidri noteikts un tam ir tikai divi varianti – sieviešu vai vīriešu –, izrādās, ka dzimums ir kompleksa, daudzdimensionāla pazīme. Kas par dzimumidentitāti jāzina vecākiem stāsta bērnu psihiatrs, BKUS Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs.
Kas veido mūsu dzimumu?
Ikdienā par pašsaprotamu uzskatām, ka uz mūsu planētas ir divi dzimumi – sieviešu un vīriešu –, tomēr, pāršķirstot medicīnas un psiholoģijas grāmatu un it īpaši pēdējo gadu zinātnisko pētījumu lappuses, paveras daudz komplicētāka aina. Cilvēka dzimums ir kompleksa pazīme, kuru veido vairākas dimensijas, kas attīstās, sākot no augļa ieņemšanas brīža.
Pirmais ir hromosomālais dzimums, kas veidojas apaugļošanās brīdī, saplūstot sievietes un vīrieša dzimumšūnām. Rezultātā izveidojas XX jeb sievišķais hromosomālais vai XY jeb vīrišķais hromosomālais dzimums, tomēr arī šajā līmenī jau ir iespējamas nobīdes (šajā rakstā tās netiks apskatītas).
Nākamais pirmajos trijos grūtniecības mēnešos veidojas mūsu anatomiskais dzimums jeb vīriešu un sieviešu primārās dzimumpazīmes: sievietēm ir dzemdes un olnīcu aizmetņi, vīriešiem – sēklinieki un dzimumloceklis. Grūtniecības otrajā pusē notiek galvas smadzeņu diferenciācija – lai arī kopumā cilvēka smadzenes ir ļoti līdzīgas, tipiskās vīriešu un sieviešu smadzenes tomēr atšķiras gan anatomiski, gan funkcionāli. Medicīnā izšķir arī hormonālo cilvēka dzimumu. Ir tipisks vīriešu un sieviešu hormonālais profils, tomēr arī šeit ir daudz variāciju.
Smadzeņu nobriešanu ietekmē ne tikai laiks mammas vēderā, bet arī laiks pēc piedzimšanas, piemēram, vecāku un tuvinieku izturēšanās
Cilvēkam ir arī juridiskais dzimums, kas visbiežāk uzreiz pēc piedzimšanas tiek ierakstīts oficiālajos dokumentos.
Dzimumidentitātes veidošanās
Dzimumidentitāte ir iekšēja piederības izjūta sieviešu vai vīriešu dzimumam. Pusotra līdz divu gadu vecumā bērns ar normālu attīstību visbiežāk var identificēt un atšķirt dzimumus. Lielākā daļa bērnu ar normālu valodas attīstību 2–4 gadu vecumā spēj atšķirt dzimumus arī valodā, lieto pareizas dzimtes formas. 4–6 gadu vecumā lielākā daļa bērnu skaidri atšķir un var nosaukt savu dzimumu. Šajos dažādajos vecumposmos bērnu ietekmē daudz dažādu faktoru.
Dzimuma stereotipiem neierasta uzvedība bērnībā
Eksperimentēšana ar dzimuma izpausmēm bērnībā, piemēram, pārģērbšanās, rotaļlietu izvēle un sava dzimuma izzināšana, ir normāla un vajadzīga attīstības sastāvdaļa. Gan ikdienā, gan bērnu psihiatru praksē pietiekami bieži gadās sastapties ar dzimuma stereotipiem neierastu mazu bērnu uzvedību. Piemēram, bērna vēlēšanās nēsāt otra dzimuma apģērbu, nevēlēšanās spēlēties ar savam dzimumam tipiskām rotaļlietām un spēlēm, draudzēšanās ekskluzīvi ar otra dzimuma pārstāvjiem. Šāda uzvedība ir gana izplatīta, un pētījumi rāda, ka no 10 puišiem ir viens un no piecām meitenēm viena, kuru uzvedība bērnībā neatbilst sociālajām gaidām. Piemēram, puiši, kuriem nepatīk spēlēt futbolu, bet viņi daudz labprātāk pavada laiku virtuvē, vai meitenes, kuras atsakās spēlēties ar lellēm un vilkt kleitas.
«Ja pie manis atnāk vecāks, kurš uztraucas par to, ka puika negrib spēlēt futbolu, bet lūdz nopirkt Bārbiju, mans galvenais uzdevums ir vecāku nomierināt un izglītot, ka tā ir normāla uzvedība,» stāsta bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Balstoties uz pētījumiem, 60–80% bērnu ar dzimuma stereotipiem neatbilstošu uzvedību pieaugušā vecumā identificējas kā heteroseksuāli bioloģiskā dzimuma pārstāvji, savukārt mazākā daļa jeb 20–40% – kā homoseksuāli sava dzimuma pārstāvji, un tā nekādā mērā nav uzskatāma par patoloģiju.
Tikai ļoti nelielai daļai šo bērnu attīstīsies dzimumidentitātes traucējumi, un 0,1% kļūst par transseksuāliem cilvēkiem.
Būt iesprostotam nepareiza dzimuma ķermenī
Par dzimumidentitātes traucējumiem vai dzimuma disforiju runā gadījumos, kad bērns ilgāk par sešiem mēnešiem identificē sevi ar pretējo dzimumu, jūt izteiktu diskomfortu ar sev piešķirto dzimumu, tā anatomiju un piešķirto lomu sabiedrībā. Būtiski, ka neviena no dzimumidentitātēm (arī tad, ja tā neatbilst bioloģiskajam dzimumam) pati par sevi nav patoloģija, par problēmu un diagnozi tā kļūst tad, kad neatbilstība starp izjusto dzimumu, juridisko dzimumu un dzimumpazīmēm cilvēkam izraisa ciešanas.
Pirmspubertātes dzimuma disforija
Pirmspubertātes dzimuma disforija var sākties jau no divu gadu vecuma. Ņikitas Bezborodova praksē nav bijis daudz bērnu ar pirmspubertātes dzimuma disforiju, taču ārzemju kolēģu pieredzē šādi gadījumi ir bijuši. Piemēram, mazs puisītis, kas grib vilkt tikai meiteņu drēbes, krīt panikā, ja jāvelk bikses, un visādos veidos mēģina nogriezt sev krāniņu. Tāpat viņš nevēlas doties uz bērnudārzu, jo tur visiem puisīšiem kopā jāiet uz podiņa, bet viņš nejūtas kā puisītis, un tas rada ļoti izteiktas ciešanas. Bērns nevēlas apmeklēt bērnudārzu, parādās psihosomatiski traucējumi (šādi veselības traucējumi maziem bērniem visbiežāk izpaužas kā vēdersāpes, galvassāpes, saaukstēšanās simptomi, ko izraisa psiholoģiskas ciešanas).
Dzimuma disforija, bērnam izaugot, visbiežāk pāriet, tomēr pusaudžu un pieaugušo vecumā ir lielāka homoseksualitātes iespējamība.
Savukārt 10–20% gadījumu disforija saglabājas arī pusaudžu vecumā.
Kad vērsties pie speciālista?
Ja dzimuma stereotipiem neatbilstoša uzvedība vecākus ļoti uztrauc, Ņikita Bezborodovs vecākiem iesaka vērsties pie bērnu psihologa. Tāpat pie speciālista ir vērts doties arī tad, ja bērna uzvedība neapmierina vienu no vecākiem, bet otram šķiet, ka viss ir kārtībā, jo šādas situācijas izraisa konfliktus starp vecākiem un neveicina bērnam labvēlīgu vidi. Svarīgi gan, lai arī pie psihologa dotos abi vecāki, bērnu šādos gadījumos ņemt līdzi uz konsultāciju nav nepieciešams.
Ar bērnu pie speciālista jādodas gadījumos, kad bērns savas dzimuma stereotipiem neatbilstošās uzvedības dēļ izjūt ciešanas.
Sākotnēji var apmeklēt bērnu psihologu, savukārt, ja ciešanas ir izteiktas, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā tālāk nosūtīs pie bērnu psihiatra. Ņikita Bezborodovs iedrošina vecākus meklēt palīdzību līdz brīdim, kad ir sajūta, ka viņu grūtības un vajadzības ir sadzirdētas. Bērnu psihiatrs neslēpj, ka speciālistu priekšstati un zināšanas dzimumidentitātes traucējumu jautājumos var atšķirties, un, ja vecākiem ir sajūta, ka ar konkrēto speciālistu kontakts neveidojas, ieteicams konsultēties pie vairākiem speciālistiem.
Dzimuma disforija bērniem
Jāatbilst vismaz sešiem no astoņiem kritērijiem, vismaz sešu mēnešu garumā.
- Izteikta vēlme būt par cita dzimuma pārstāvi vai uzstāšana uz to, ka jau ir cita dzimuma pārstāvis, piemēram, meitene saka: «Es esmu puika!», nevis: «Es jūtos kā puika!»
- Puišiem (piešķirtais dzimums) – izteikta tendence izvēlēties sieviešu apģērbus vai to imitāciju; meitenēm (piešķirtais dzimums) – izteikta tendence izvēlēties tipiski vīrišķīgu apģērbu un nepatika pret sieviešu apģērba valkāšanu.
- Izteikta tendence izvēlēties pretēja dzimuma lomas fantāzijās un lomu spēlēs.
- Izteikta priekšroka rotaļlietām, spēlēm vai aktivitātēm, ko tradicionāli izvēlas pretējā dzimuma bērni.
- Izteikta tendence izvēlēties pretējā dzimuma spēļu biedrus.
- Puišiem (piešķirtais dzimums) – izteikta nepatika pret puišu mantām, spēlēm un aktivitātēm un izvairīšanās no agresīvām spēlēm; meitenēm (piešķirtais dzimums) – izteikta nepatika pret meiteņu mantām, spēlēm un aktivitātēm.
- Izteikta nepatika pret savu seksuālo anatomiju.
- Izteikta vēlme pēc primārām un/vai sekundārām dzimumpazīmēm, kas atbilstu piedzīvotam dzimumam.
