Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vēlās vakara stundas vispār ir gatavā krēslas zona. Vecākie noteikti atcerēsies par neizpildītiem mājasdarbiem, par neizgludinātiem baltajiem krekliem un nenopirktām burtnīcām. Bet visgrūtāk klājas mazajiem. Kādas tikai likstas viņus nepiemeklē, kad galva jāliek uz spilvena! Nežēlīgas slāpes, mokošs bads, čurāšanas lēkmes, vajadzība pēc lasīšanas, pēc taisni tās vienas mantas, ko nekādi nevar atrast. Pēc samīļošanās, gaismas, tumsas un tā tālāk. Vai ir kādi buramvārdi, kas beidzot ļautu noņemt šo lāstu un aiziet gulēt?
Visādi varianti
Droši vien ik vakaru ne vienam vien vecākam tā vien gribas pacelt dūres pret debesīm un saukt – par ko?! Kāpēc tam miniatūrajam cilvēkam, kas visu dienu mācījies, rotaļājies, draudzējies un ķīvējies ar citiem bērniem plus vakarā izņēmies pa rotaļlaukumu (vai bijis treniņā, vai turpinājis stīvēšanos un draudzēšanos ar saviem brāļiem un māsām utt.) – it nemaz negribas gulēt? Ja tu, vesels pieaugušais, pēc dienas birojā un vakariņu sarūpēšanas par to vien sapņo? Skaidrs, ka vienu vienkāršu atbildi neviens mums neiedos. Variantu ir daudz! Iespējams, tās vienkārši ir attīstības posma blaknes, kas kādu laiku jāpiecieš. Var būt arī, ka mazajam dienas laikā gadījusies kāda ķibele, varbūt nemiers vai skumjas moka jau ilgāku laiku un vecāku dīdīšana pirms miega patiesībā ir veids, kā ziņot par savu iekšējo trauksmi.
Iespējams, bērna nemiera iemesls ir pavisam vienkāršs, proti – varbūt bērns vienkārši nav noguris, jo izgulējis vēlu un ilgu pusdienlaiku vai nav iztērējis savu dienišķo enerģijas lādiņu.
Tad šo problēmu var mēģināt risināt, ieviešot dažas izmaiņas jūsu dienas režīmā – pamainot diendusas laikus, ja tas ir iespējams, vai, piemēram, dodoties nelielā ikvakara pastaigā, kas bērnu nogurdinās fiziski, turklāt šis mazais rituāls kopā ar vecākiem viesīs arī sirdsmieru.
Vakara adrenalīns
Bet varbūt – tieši otrādi – pie vainas ir… pārgurums. Jā, jā, arī tā mēdz notikt. Teorētiski bērnam līdz pirmsskolas vecumam naktī būtu jāguļ līdz pat vienpadsmit (citur min pat divpadsmit) stundu. Ja turklāt mazā iekšējais pulkstenis tikšķ pēc cīruļu laika, iespējams, jau septiņos viņa enerģija ir apsīkusi un varētu arī doties pie miega. Ja pārējā ģimene šajā laikā tikai sēžas pie vakariņu galda, sāk skatīties filmas, izmisīgi burties pa algebras labirintiem, mazajam iestājas otrā elpa, gāzi piedod adrenalīns un – aiziet! – sākas lielā jautrība, ko tagad noslāpēt jau vairs nav tik vienkārši.
Patiesībā ir viegli novelt visu vainu uz prasīgo, niķīgo bērnu, kas pats nezina, ko grib. Tomēr nereti tie ir vecāki paši, kas gribot negribot sabotē došanos pie miega.
Iedomājies sevi sava mazā bērna vietā! Viņš ir nolikts gultā, gaismas ir izslēgtas, durvis ar vāji slēptu pacilātību aizvērtas. Viņš tur guļ un klausās, kā aiz sienas, viņam klāt neesot, notiek īstā dzīve. Televizorā dārd šāviņi (skan mūzika, smiekli utt.), šķind trauki, iespējams, kāds ķīvējas vai varbūt smejas. Bērna fantāzija strādā, varbūt viņš jūtas netaisnīgi atstumts, un miega pele dodas uz citām mājām. Bērns, protams, jūt pārējo ģimenes locekļu noskaņojumu un, teiksim, kā par spīti, prasīs pēc mammas, ja viņa nevar vien sagaidīt bērna došanos pie miera, lai pēc iespējas ātrāk paspētu izdarīt lērumu darbu. Tu esi pārgurusi vai nervozē, bērns to redz un jūt, un uzdod pa tavām bremzēm.
Miers mājās un visiem labs prāts
Ja cieņpilna došanās pie miera šobrīd īsti neizdodas, patiesībā vajadzētu izrevidēt visu ģimenes locekļu ikvakara rituālus un mēģināt nonākt pie kopējas, daudzmaz funkcionējošas formulas. Teiksim, televizors būtu jāizslēdz vismaz stundu pirms gulētiešanas. Un nekādā gadījumā nevajadzētu uzticēt iemidzinātāja pienākumus datoram, planšetei vai telefonam. Viens, ka saturs, ko bērni šajās ierīcēs skatās (vai, vēl sliktāk, spēlē spēlītes), tos tur sasprindzinājumā un liek organismam ražot stresa hormonu kortizolu. Pat ja bērns šādi spēj iemigt, gulēšana nesniegs pilnvērtīgu atpūtu. Un ekrāna gaismiņa traucē miega hormona melatonīna izdalīšanos (arī pieaugušajiem, starp citu).
Svarīgs gulētiešanas rituāls26.11.2018 17:16
Tas ir gulētiešanas zelta likums. Jā, tas prasa disciplīnu arī no vecākiem, ne vien bērniem, taču būs uzticams palīgs gan pavisam mazāko, gan arī lielāku bērnu piedabūšanai gulēt. Vienalga, cikos, vienalga, kas un kādā kārtībā, bet tam, ko jūs darāt pirms gulētiešanas, jābūt nemainīgam. Jā, arī brīvdienās. Teiksim – izvēdināt istabu, iztīrīt zobus, nolikt gulēt lelles, izslēgt televizoru, izšķirstīt grāmatiņu. Un tā katru vakaru. Ieradumam ir liels spēks, tāpēc vienas un tās pašas ķēdītes atkārtošana pirms miega mūsu smadzenēs vienkārši iedarbina off režīmu un nekas cits neatliek kā likt galvu uz spilvena.
Arī slikta uzmanība ir uzmanība
Kad mazā diktatora niķi un prasības uzdod pa nerviem, nav lielāka kārdinājuma kā pacelt balsi un noskaldīt – marš gultā, mamma jāklausa! Vai sākt strostēt par mammas spīdzināšanu un draudēt ar sekām. Saprotams, ka bāršanās un komandēšana nav tas, ko bērns šajā situācijā vēlas panākt, bet… Arī negatīva uzmanība ir uzmanība! Šo katrai maza manipulatora mammai vajadzētu iemācīties no galvas. Tātad – vēsu galvu un neiekrītam lamatās, mīļās mammas! Ja vien šis scenārijs neatkārtojas ik vakaru un nav kļuvis tev par drūmu slogu, varbūt ir vērts prasības mierīgi uzklausīt un arī izpildīt – ar norunu, ka tad gan būs jāiet pie miera.
Tavs bērns un viņa rīcība nav viens un tas pats…
Tās ir vēl viena mantra, kas pie sevis jāatkārto, kad esi uzsildījusi pienu, palasījusi grāmatu, trīsreiz pavadījusi atvasi uz tualeti, taču vēl nav miera. Ja situācija ir eskalējusies līdz sprādzienbīstamībai, vari mēģināt bērnu vienkārši paņemt opā un paaijāt – tāpat kā aijāji, pavisam mazam bēbītim esot. Šādi tu tiešā veidā iedosi bērnam to, kas viņam patiesi ir vajadzīgs, – mieru un nedalītu uzmanību. Un vienlaikus, starp citu, iedosi mieru arī pati sev – apstājoties un mirkli mierīgi esot cieši kopā.
Izvēlies pats!
Brīnišķīgs triks, kā iemidzināt bērna dumpošanās kāri, – ļaut viņam izvēlēties savu gulētiešanu pašam. Ja es tā teicu, un viss taktika ar tavu atvasi nestrādā, liec viņam noticēt, ka tas ir viņš pats, kas izlemj, kad un kā doties pie miera! Kā tu labāk gribi – doties gulēt tagad vai pēc desmit minūtēm? Kuru pidžamiņu tu šonakt gribi vilkt? Kura manta tev nāks pateikt atā? Jo vairāk un svarīgāki lēmumi, jo lielākas cerības uz labprātīgu naktsmieru.
Par bubuļiem
Kā rīkoties, ja pirms gulētiešanas bērnam sākuši uzglūnēt bubuļi? Arī tad, ja skaidri redzi – tas ir tīrais teātris –, bērna bailes un bažas nevajadzētu ignorēt vai aizgaiņāt kā blēņas. Uzklausi, un kopīgi izlemiet, kā rīkosieties (problēmas taču jāmācās risināt konstruktīvi). Baidies, ka zem gultas kāds dzīvo? Labi, ņemsim lukturīti un pārbaudīsim! Kaut katru vakaru. Ja tas nelīdz, varat, teiksim, veikalā kopīgi nolūkot kādu drosmīga izskata mantu, kas turpmāk sargās bērna miegu. Vai apsmidzināt gultiņu ar mošķu aerosolu.
Ņem vērā!
Pārliecinies, ka bērna guļamistabā ir ideāli apstākļi naktsmieram: tā ir tīra, labi izvēdināta, bērns gultiņā nav pārlieku satuntulēts vai apkrauts ar mīkstajām rotaļlietām, pa logu vai durvju spraugām nelien trokšņi un gaismu ņirboņa.
