Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neplānotās mājdzemdības Kanādā
«Mūsu ģimene Kanādā dzīvo jau desmito gadu. Mans vīrs Deivs ir kanādietis, bet iepazināmies Latvijā, kad viņš bija pasniedzējs Bībeles studiju skolā organizācijā Jaunatne ar misiju. Kad apprecējāmies, astoņus gadus dzīvojām Latvijā, abi bijām mūziķi grupā Xenos, ar kuru daudz koncertējām gan Latvijā, gan daudzās citās valstīs. Kopā strādājām arī brīvprātīgo internacionālajā organizācijā Jaunatne ar misiju, Deivs bija šīs organizācijas Rīgas filiāles vadītājs.
Latvija mums abiem ir ļoti mīļa. Astoņus gadus dzīvojot Latvijā, Deivs turpināja strādāt arī kādā Kanādas kompānijā, taču, šim darbam noslēdzoties, atrast sev atbilstošu darbu Latvijā viņam neizdevās, tādēļ nolēmām pārcelties uz Kanādu. Pašlaik vīrs ir jumtu un mājas apdares kompānijas menedžeris, bet man ar divpadsmitgadīgo meitu Vanesu ir kopējs neliels bizness Mother Doughter Candle CO – darinām un pārdodam dabīgas sojas vaska svecītes. Mūsu ģimenē ir arī dēls Džeksons (7) un suns Spārkijs. Vanesa ir dzimusi Latvijā, bet dēls – Kanādā.»
Relaksētie ārsti
«Gaidot dēlu, grūtniecības sākumā pie ģimenes ārsta devos vienreiz mēnesī, bet pašās beigās vizītes bija ik pa divām nedēļām. Pie ginekologa nevajadzēja iet, jo visas pārbaudes veica ģimenes ārste. Uz ultrasonogrāfiju mani nosūtīja tikai divas reizes – 14. grūtniecības nedēļā un 37. nedēļā. Atceros, gaidot meitu, Latvijā uz ultrasonogrāfijām gāju daudz biežāk, lai gan nekādu sarežģījumu man nebija. Kanādas ārste apgalvoja, ka lieki izmeklējumi nav ne ieteicami, ne vajadzīgi. Arī asins analīzes nodevu tikai divas reizes (mani nosūtīja uz glikozes testu). Man bija jāpierod, ka ārsti Kanādā ir ļoti relaksēti.
Man paveicās, jo mana ģimenes ārste bija arī specializēta vecmāte un piedāvāja pieņemt manas dzemdības slimnīcā. Jāatzīst, Kanādā tā nav ierasta prakse. Manām draudzenēm bija vecmātes, kuras viņas iepriekš nebija satikušas, jo klasiski dzemdības Kanādā pieņem dežurējoša slimnīcas vecmāte. Protams, ja izvēlas mājdzemdības, izvēlas arī savu vecmāti. Šeit sievietes uz dzemdībām bieži aicina dūlas, bet es gatavojos dzemdībām kopā ar savu ģimenes ārsti, jo viņu ļoti labi pazinu.»
Uz slimnīcu nepaspējām aizbraukt
«Jau ar pirmo bērnu man bija samērā ātras dzemdības, tādēļ gatavojos, ka arī dēls pāris stundās varētu būt klāt. Tomēr šoreiz viss notika vēl straujāk. Pulksten 3.30 naktī sajutu nelielas velkošas sāpes, bet nodomāju, ka tas vēl neliecina par dzemdību sākšanos, un gatavojos gulēt tālāk. Tomēr vilkšana nepārgāja, un pēc piecām minūtēm teicu vīram, ka labāk tomēr jābrauc uz slimnīcu. Pēc pāris soļiem gan sapratu, ka nevaru paiet un laikam mēs nekur nevarēsim aizbraukt. Vīrs mani noguldīja gultā un teica: viņš jau nāk, var redzēt galviņu! Bijām šokā, taču uztraukumam nebija laika, bija jārīkojas.
Pēc pāris spiedieniem dēls bija piedzimis, un viņu pieņēma mans vīrs. Biju pateicīga, ka dēls piedzima tad, kad Deivs vēl nebija aizbraucis uz darbu, jo parasti viņš devās uz darbu jau piecos no rīta.»
Santas vīrs Deivs atzīst – saprotot, ka viņam būs jāpieņem dzemdības, bija satraucies, jo nebija nekādu zināšanu, tik vien kā pirms pieciem gadiem bija klāt meitas dzemdībās, bet tur visu darīja profesionāļi. «Džeksons piedzima ļoti ātri. Es uzreiz atbrīvoju viņa elpceļus. Viņš sāka elpot, un tad sapratu, ka viss ir kārtībā. Līdz laikam, kad ieradās ātrā palīdzība, viss jau bija mierīgi.»
Zābaku aukla nabas nosiešanai
«Tikai pēc dēla piedzimšanas vīrs zvanīja 911, lai saprastu, kas jādara tālāk. Tur viņam turpināja prasīt telefona numuru, lai pārslēgtu uz īsto operatoru, bet tad gan viņš bija uztraucies un teica: aizmirstiet par telefona numuru, kas man tagad jādara? Ārsts pa telefonu teica, ka jāatrod kāda aukla un jānosien nabiņa. Tas arī bija vesels process, jo pēkšņi nevieniem apaviem nebija auklu. Visbeidzot to izvilka no kaut kādiem lieliem darba zābakiem.
Mazā meitiņa, kurai tad bija pieci gadi, arī pamodās. Viņa nesaprata, kāpēc brālis dzimst mājās, nevis slimnīcā, kā bijām viņai stāstījuši. Vanesa raudāja, jo redzēja, ka brālītis arī raud. Mierinājām un meitai stāstījām, ka mazi zīdainīši daudz raud. Vīrs viņai lika atnest dvieļus. Maza būdama, Vanesa atnesa virtuves dvielīti un nesaprata, kāpēc tas neder. Tikai pēc tam atrada lielo dvieli. Viņa arī atslēdza mājas durvis ātrās palīdzības ārstiem, kuri bija klāt pēc 10 minūtēm. Nākamajā dienā meita skoliņā visiem stāstīja, ka ir ārste, jo pagājušajā naktī pieņēma brāļa dzemdības.
Kad pie mums ieradās mediķi, viņi mani pārbaudīja un aizveda uz slimnīcu, kur dzemdēju placentu. Tajā brīdī ieradās arī mana vecmāte un nespēja noticēt, ka viss jau ir noticis. Atceros, viņa man teica: ja jau tik ātras un vieglas dzemdības, tad jums vajag daudz bērnu.»
Guldīt uz muguriņas
«Slimnīcas aprūpe tiešām bija augstā līmenī. Personāls bija ļoti laipns, un, lai gan visu nepieciešamo biju paņēmusi līdzi, man neko no tā nevajadzēja, jo istabiņā viss bija sarūpēts gan man, gan mazajam. Māsiņas piedāvāja jebkuru palīdzību –parādīja, kā mazo saģērbt, kā turēt galviņu, kā mazgāt, zīdīt. Atceros, piedāvāja arī paņemt bērniņu un iedot paauklēt māsiņai citā speciālā telpā, lai es varētu izgulēties. Tomēr mēs no tā atteicāmies, jo vīrs visu laiku bija kopā ar mani. Latvijā man lika bērnu guldīt uz abiem sāniņiem, bet Kanādā jaundzimušo liek uz muguras. Nesapratu, kam taisnība.
Nebija arī nekāda spiediena, kā barot bērnu, ja izvēlētos ēdināt ar piena maisījumu. Biju nolēmusi zīdīt dēlu ar krūti, un man visu izstāstīja par zīdīšanu, lai arī viena pieredze man jau bija. Atceroties savu pieredzi Latvijā, jāteic, ka arī tur man to visu izstāstīja, tomēr Kanādā vairāk bija sajūta, ka es vienkārši pļāpāju ar draudzeni un viņa man laipnā balsī iesaka un parāda visādas iespējas. Tāda draudzīga atmosfēra.
Tāpat bija iespēja braukt mājās jau dzemdību dienā, bet mēs izvēlējāmies palikt slimnīcā vienu nakti. Vienai dienai notikumu jau bija gana daudz. Dzemdības bija tik straujas, ka vēlējos atgūties un mierīgi atcerēties, kā viss jādara.»
Pēcdzemdību aprūpe mājās
Pēc dzemdībām reizi nedēļā pie mums uz mājām ieradās māsiņa, lai apskatītu dēlu un palīdzētu ar neskaidrībām, kas radās ikdienā. Tas bija ļoti noderīgi, jo man bija problēmas ar zīdīšanu. Ļoti sāpēja krūtis, un jau apsvēru domu atteikties no zīdīšanas. Māsiņa man ieteica krūšu uzgaļus, par kuriem pirms tam neko nebiju dzirdējusi. Tas bija mans glābiņš – krūšgali vairs nesāpēja un bērns ēdot bija daudz mierīgāks.
Mūsu dēliņam bija lielas problēmas ar kolikām, tādēļ viņš daudz raudāja. Gandrīz visu laiku gribēja būt uz rokām. Pirmie mēneši bija ļoti grūti, līdz medmāsiņa ieteica iegādāties bērnu šūpulīti, kas pats šūpina mazulīti. Tas bija neizsakāms glābiņš, jo es beidzot varēju kaut ko padarīt mājās, kamēr bērniņš mierīgi gulēja. Draugi, atnākuši ciemos, smējās, ka mazais Džeksons atkal šūpojas.
Dzīve Kanādā
Man patīk tas, ka cilvēki Kanādā ir ļoti laipni, izpalīdzīgi. Patīk, ka ikdienā nesaskaros ar korupciju. Ļoti patīk izglītības sistēma – bērniem līdz sestajai klasei nav mājasdarbu, izņemot varbūt kādu projektu. Mācības ir interesantas, un bērni ar prieku iet uz skolu. Protams, vidusskolas laikā ir jāmācās daudz vairāk.
Kanāda ir ļoti liela valsts, interesanta ar to, ka gandrīz katra province ar kaut ko atšķiras. Kādreiz mūsu ģimene dzīvoja līdzenajā Saskačevanas provincē – kaut kur braucot, viss, ko redzi pa logu, ir labību lauki un neviena koka. Tagad dzīvojam Letbridžā Albertas provincē – mūsu pilsēta ir zināma ar unikāliem pauguriem, kas ir iecienīta pastaigu vieta. Blakus provincē triju stundu brauciena attālumā ir tūristu pilsētiņa Benfa un milzīgie Rocky Mountains. Ir vietas, kur Kanādā ir bargas ziemas, un ir reģioni, kur ziemas tikpat kā nav. Kanādā man ļoti patīk arī tas, ka šeit dzīvo tik daudz dažādu kultūru cilvēku. Mani kaimiņi ir no Afganistānas un Filipīnām, draugu lokā ir ēģiptieši, afrikāņi, indieši. Kanādā mums ļoti patīk, bet pietrūkst manas ģimenes un daudzu mūsu draugu Latvijā. Cenšamies ik pēc pāris gadiem viņus apciemot.»
Fakti par dzemdībām Kanādā
- Aprūpe var ļoti atšķirties, salīdzinot vienu provinci ar citu un lauku apvidus ar pilsētu.
- Aprūpe tiek veikta ar moto: «Par katru grūtnieci un tās ģimeni jārūpējas tā, lai viņi justos īpaši.»
- Dzemdības ir biežākais hospitalizācijas iemesls Kanādā.
- Pieejamas arī aborigēnu vecmātes, kuras grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpes procesā izmanto rituālus, dziedāšanu, bungu sišanu u. tml.
- Izplatīts ir dzemdību tūrisms, jo Kanāda ir viena no pasaules valstīm, kas piešķir pilsonību pēc dzimšanas fakta. Tas gan ir liels finanšu slogs Kanādas veselības aprūpes sistēmai.
