Ieva Mauriņa, Emīla (9), Adrijas (7) un Dārtas (4) mamma: «Vecākajam dēlam un jaunākajai meitai no triju mēnešu vecuma ir atopiskais dermatīts, bet dēlam turklāt no divarpus gadu vecuma arī astma. Tā viņam sākās, kad piedzima māsa. Atceros, toreiz mūsu homeopāte vēl noteica, ka tas raksturo mana dēla būtību – viņš ir gatavs mirt, lai tikai nekristu no vienīgā bērna torņa. Par to liecina arī pavisam nesens mana dēla lūgums, vai mēs varētu trijatā – bez māsām – aizbraukt kaut kur ceļojumā ar nakšņošanu viesnīcā, bet tikai ar noteikumu, ka es negatavoju ēst un nerunāju pa telefonu. Ļoti iespējams – lai arī man pašai vienmēr šķitis, ka pievēršu dēlam pietiekami daudz uzmanības – visas naktis, kad viņam bijušas astmas lēkmes, nēsāju uz rokām un visādi citādi esmu kopā ar viņu –, laikam tas viņam nav pietiekami. Man pašai bērnībā nav bijušas alerģijas, bet vīram gan ir. Atceros, kad ar Dārtu sākās tas pats, kas ar Emīlu, – negulētas naktis, tīšana autiņos kā padomju laikos, lai ar rokām nekasītu savus vaigus –, tas likās kā murgs. Tāpēc zinu, cik sāpīgi nogurušiem vecākiem šķiet pārmetumi par to, ka viņi acīmredzot nav sakārtojuši pāra attiecības. Kad bērnam ir līdz asinīm nokasītas rokas.
Tas ir kā apburtais loks: no vienas puses, nelikt bērnu pirmajā vietā, no otras – ja bērns smok nost, kā tad varu viņu necensties glābt?
Un sanāk tā, ka, nemitīgi vedot pie ārstiem, speciālistiem, normāli neguļot naktīs un visu laiku pievēršot uzmanību bērnam un viņa kaitēm, bez šaubām, novārtā atstāju gan sevi, gan attiecības ar vīru.
Pirmo reizi ar vecāko dēlu meklēju palīdzību pie ģimenes ārsta un dermatologa, bet, kad bija astma, – pie alergologa. Ar Dārtu gan vairs ne, jo zināju, ar kādām – man ne līdz galam pieņemamām – metodēm ārsti mēģina tikt galā ar alerģijām. Dermatologs – ar hormonu ziedēm, alergologs – ar Ventolin inhalatoru, hormoniem. Alergologs mums sarakstīja veselu lapu uz abām pusēm, pilnu ar zāļu nosaukumiem, bet es neesmu ārste, nevaru pateikt un zināt, vai tiešām to visu manam bērnam vajag, taču ar mātes intuīciju jutu, ka noteikti nevajag. Toreiz apmeklējām arī homeopātu. Ik pa brīdim, kad bija saasinājumi, uzsmērēju hormonu ziedi, ko izrakstīja dermatologs, jo tas bija un ir vienīgais, kas reāli palīdz uzreiz. Tas, kas mani dara bažīgu, – ka pēc šo preparātu lietošanas bērnam, piemēram, man pašai? Bija grūtības pateikt pat vienu teikumu. Tātad vielām ir iedarbība uz smadzenēm, nervu sistēmu. Nesen uzzināju, ka tieši bērniem, kuriem ir astma, biežāk esot mācīšanās grūtības. Jo viņi visi lieto šos stipros medikamentus. Emīlam triju gadu vecumā alerģija pazuda un nekad vairs nav atgriezusies. Toreiz apmeklēju arī dakteri Kuzņecovu, kura ziede palīdzēja. Varbūt tas notika komplektā ar homeopātiju. Esmu meklējusi palīdzību arī Berta Helingera sistēmiskās pieejas izvietojumos, taču līdz šim tas nav atrisinājis situāciju. Dārtai joprojām ir dermatīts, bet, jāatzīst, ar viņu neeju tik bieži pie homeopāta. Esmu apguvusi aromterapiju, reiki mācību un cenšos palīdzēt viņai ar šīm pieejām. Bet, kad noplēš ādu līdz asinīm, tāpat uzsmērēju hormonu ziedi. Gaidu, kad pāries, jo man ir pieredze ar dēlu, ka tas var pāriet. Abiem bērniem, kuriem ir alerģija, lai arī kopējais alergēnu indekss ir augsts, asins analīzes neuzrāda konkrētu vielu, no kā būtu alerģija.»
Evita Kubliņa, Alīnas (10) un Matīsa (6) mamma: «Manai meitai jau kopš dzimšanas bieži iekaisa dupsis un bija apsārtusi āda. Arī vaidziņi – sarkani. Pati esmu alerģiska, arī manam tētim bija alerģija, tāpēc bija aizdomas, ka arī maniem bērniem varētu būt šī problēma. Pirmais, ko tolaik darīju, – centos izslēgt no uztura dažādus pārtikas produktus: piena produktus, olas. Brīžiem manīju uzlabojumus, bet lielākoties āda bija apsārtusi. Nāca klāt arī alerģiskas iesnas, ziemas periodā astmatiskais bronhīts. Netradicionālu risinājumu atradu, meklējot palīdzību sev, nevis bērnam – atveseļošanos palīdzēja uzsākt antropozofās medicīnas ārste Gita Gaņģe. Ļoti daudz informācijas par alerģijas cēloņiem esmu smēlusies, arī lasot grāmatas.
Tradicionālajai medicīnai vairs neuzticos, jo no savas pieredzes zinu, ka hormonālās ziedes, ko receptēs izraksta mediķi, atrisina problēmu tikai virspusēji, nevis ārstē.
Tās vairs nesmērēju vairākus gadus. Antropozofā medicīna uzskata, ka slimniekam svarīgi vispirms tikt galā ar sevi, jo viss, kas notiek manī – mammā –, atspoguļojas arī manos bērnos. Svarīga ir gan attieksme pret dzīvi, ārpasaules pieņemšana, gan tas, kas notiek manā galvā un emocijās. Tas ir pat svarīgāk nekā tas, kas uzlikts uz šķīvja. Alerģija ir protests, kas izpaužas uz āru caur ādu. Visiem, kam ir problēmas ar ādu, iesaku nevis hormonu ziedes, bet šī sviestu, kas, man par pārsteigumu, tiešām labi dziedē. Man pašai bija izteikta alerģija līdz 30 gadu vecumam, bet, garīgi strādājot ar sevi un izmantojot vizualizāciju, kā arī fizisku un garīgu attīrīšanos, pirmo reizi mūžā sasniedzu stāvokli, ka āda ir pilnīgi tīra, – tā es atbrīvoju sevi no alerģijas. Svarīgi sakārtot galvu un ēst pēc iespējas vienkāršāk! Un visa pamatā ir dziļa ticība tam, ko daru!»