Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– Mūžīgais jautājums – skolu labāk sākt sešos vai septiņos gados?
– Nevar tā vienkārši pateikt, ka viens vecums ir īstais un pareizais. Jāvērtē katrs bērns individuāli. Pirmais, kas jāskatās, vai viņa ķermenis ir nobriedis skolai. Dažkārt bērns intelektuāli ir pat gatavs, iespējams, lasa, pa druskai rēķina, bet jāatceras, ka skola ir arī milzīga fiziskā slodze. Rādītājs, ka bērna ķermenis ir izaudzis līdz slodzei, ko prasīs mācības, ir četri pirmie īstie kaula zobi. Otrs, vai bērns spēj koncentrēties un noturēt uzmanību vismaz 12–15 minūtes. Mazajās klasītēs tas ir laiks, kad skolotājs piedāvās viena veida darbiņu vai skaidros jauno vielu.
– Kā to pārbaudīt?
– Var bērnam pasniegt rūtiņu lapu un teikt, ka viņš uz tās zīmēs kaķa ceļu uz mājām vai raķetes lidojuma trajektoriju līdz Marsam, un tad dot komandas: «Zīmē vienu rūtiņu uz augšu, divas pa labi, trīs uz leju…» Aptuveni pēc piecām minūtēm bez lielas pauzes piedāvāt zīmējumu, kur jāatrod vienādi priekšmeti vai tie jāsarindo no mazāka uz lielāku, vai jāsameklē bildēs četras atšķirības. Tā piecpadsmit minūtes piedāvā divus trīs šādus uzdevumus, kas prasa koncentrēšanos, un vēro, vai bērns spēj ar tiem tikt galā, vai viņam nezūd uzmanība, nesāk jukt vai varbūt vienkārši viss neizturami apnīk un gribas iet prom.
– Ko darīt, ja šķiet, ka bērns ir nevis pārāk mazs un tāpēc nespēj koncentrēties, bet viņam vienkārši ir slinkums?
– Tad var atkārtot darbiņu mazliet vēlāk, iespējams, tagad nebija labs brīdis. Reizēm bērniem šajā vecumā nepatīk, ka mamma pamāca, jo mamma vairs nav tik liela autoritāte. Tad šādu testu var piedāvāt lielais brālis vai tētis, vai kāds cits pieaugušais, kurš bērnam patīk. Ja tomēr vēl ir šaubas, var vērsties savas pašvaldības Izglītības pārvaldē – tāda ir katrā apdzīvotā vietā, gan pilsētās, gan lauku rajonos. Katrā Izglītības pārvaldē ir savs psihologs un logopēds, kurš ir kompetents veikt testus, lai noteiktu, vai bērns ir gatavs sākt mācības. Turklāt tas ir bez maksas. Vienīgais – vecākiem ir jāpasteidzas, jo aprīlis un maijs ir pēdējie mēneši, kad aizvest bērnu uz šīm konsultācijām. Vasarā speciālisti būs atvaļinājumos.
Šajā vecumā bērnam vismaz trīs stundas vajadzētu pavadīt svaigā gaisā, kas diemžēl notiek ļoti reti.
– Ja bērns vismaz aptuveni saprot, kas tā skola ir, jo viņam ir vecāks brālis vai māsa, un pārliecinoši apgalvo, ka grib mācīties, tas ir iemesls uzskatīt, ka viņš ir gatavs kļūt par skolēnu?
– Es tomēr teikšu, ka ne. Lai arī bērns miglaini nojauš, kas skolā notiek, viņš nevar izvērtēt, vai ir gatavs šādai slodzei. Dažkārt bērni vēl ir spēļu vecumā un ir labi vienu gadu nogaidīt, lai viņš izspēlējas, jo skola tomēr prasa nopietnību. Vienkārši sakot – skatīsimies tomēr uz tiem četriem jaunajiem zobiem un koncentrēšanās spēju.
– Vecāki, kam skolā ir grūti gājis, reizēm pārāk iekrīt savā pieredzē un nolemj, eh, pasaudzēsim bērnu no tām mokām vēl gadiņu. Vai var aiziet uz skolu pārāk vēlu?
– No savas pieredzes mēs nevaram aizmukt, to ir labi paturēt prātā un tiešām censties izvērtēt, vai bērns ir gatavs, nevis analizēt, kā man tolaik gāja. Bet praksē pārsvarā redzu to otru variantu – ka bērnu aizsūta skolā nevis novēloti, bet par agru. Tiesa, ne viens, ne otrs variants nav labs. Ja mācības sāk ļoti agri, būs pārāk smagi, un šis grūtums var negatīvi ietekmēt visu tālāko skološanos. Savukārt, sākot pārāk vēlu, mācības var šķist garlaicīgas, pārlieku vienkāršas, bet klasesbiedri – bērnišķīgi, sīkie. Biežāk tie ir zēni, kas uz skolu aiziet drusku vēlāk, jo viņi šajā vecumā mēdz būt trauslāki. Meitenes nereti ir vairāk gatavas iet skolā no sešiem gadiem. Vēlreiz piebildīšu: ja ir šaubas, nevajag kautrēties prasīt padomu speciālistam pašvaldības Izglītības pārvaldē, jo tie ir objektīvi testi, kas var iedot pietiekami skaidru atbildi.
– Gribas, gan lai bērnam ir kārtīga izglītība bez robiem, gan lai iesīkstējušu uzskatu vadīti skolotāji nesalauž viņa personību un radošumu. Kā izvēlēties skolu? Tuvāko? Valdorfa? Brīvo, vecāku dibināto? To, no kuras nāk visvairāk mācību olimpiāžu uzvarētāju? Kur no pirmās klases visu māca angļu valodā?
– Godīgi pateikšu – es nezinu. Jo katrai skolai ir savi plusi un savi mīnusi. Pirms diviem gadiem kopā ar skolu direktoriem biju pieredzes apmaiņas braucienā Somijā, kur mēs apmeklējām ļoti daudz skolu, un toreiz izskanēja jautājums: «Vai jums, Somijā, ir pirmās ģimnāzijas un franču liceji, un valdorfa skolas?» Un atbilde bija, nē, mūsu skolas visas ir vienādas. Bet! Visās skolās strādā ļoti augsti kvalificēti skolotāji. Somijā, lai kļūtu par skolotāju, ir jāpabeidz skolotāja palīga kursi, tad pieci gadi jāstrādā par skolotāja asistentu, pēc tam jāpierāda spēja vadīt stundu, un noslēgumā vēl ir individuālas pārrunas. Tikai tad šis cilvēks var sākt mācīties augstskolā, lai kļūtu par skolotāju. Kad pie mums visi skolotāji būs ļoti kvalificēti, motivēti un augstu apmaksāti, iespējams, šis jautājums, kā izvēlēties, vecākiem atkritīs, jo tad visas skolas būs aptuveni vienādā līmenī.
– Pazīstu nu jau pieauguša vīrieša mammu, kura kopš pirmās klasītes viņu veda uz vienu no Rīgas elitārākajām skolām, lai gan viņi dzīvoja pilsētas otrā pusē. Cik vīlusies un dusmīga viņa jutās, kad dēls izlēma apgūt arodu, nevis turpināt mācīties vidusskolā un kļūt par ārstu, kā viņa bija cerējusi. Vai pārāk lielas gaidas nav lamatas, kurās vecāki bieži iekrīt, sūtot bērnus smalkajās skolās?
– Te jāatceras princips: nevis pirkt, bet dot. Tas ir – nevis ik rītu es tevi tālu vedu uz skolu un maksāju mācību maksu, tāpēc gaidu, ka tu man to vēlāk atdosi, ja ne materiāli, tad kā lepnumu, ka esi izmācījies par ārstu. Bet – es tev no visas sirds dodu labāko, ko spēju, bet tas, ko tu ar to darīsi, ir tikai un vienīgi tavs lēmums, kurā es neiejaukšos un pieņemšu, lai kāds tas būtu. Man šķiet, ka tomēr ir labi, ja skola ir tuvu dzīvesvietai, jo ir tik vērtīgi, ja pēc stundām, kas bērnam šajā vecumā ir gara diena, var ātri tikt mājās, atpūsties un noteikti iziet laukā. Šajā vecumā bērnam vismaz trīs stundas vajadzētu pavadīt svaigā gaisā, kas diemžēl notiek ļoti reti. Man patika, ka Somijā visos skolu pagalmos bija milzīgas nojumes, zem kurām dzīvoties, ja līst vai snieg, un katru starpbrīdi pilnīgi visi bērni gāja ārā. Lielie stāvēja un runājās, bet mazie skrēja un dauzījās. Varbūt, ka mūsu skolās arī uzņēmīgi vecāki var domāt un runāt ar skolotājiem, kā pamainīt kārtību, lai starpbrīžos bērni tiek padzīvoties laukā arī ziemā. Jo realitāte visbiežāk ir tāda, ka bērnu ar mašīnu atved uz skolu, ar mašīnu aizved mājās. Un, ja viņš vēl paliek pagarinātajā grupā, ļoti bieži arī šajā laikā nav ieplānotas pastaigas. Tad sanāk, ka bērns nav ārā bijis visu nedēļu.
Ne visās skolās iespējams palikt pēc stundām, tāpēc rodas jautājums, vai atstāt bērnu mājās vienu, līdz pārnāks vecāki, vai algot aukli. Pēc likuma no septiņu gadu vecuma bērnu drīkst atstāt mājās bez pieskatīšanas, bet vai viņš tam ir gatavs?
– Bērni ir tik dažādi! Ja bērns ir drošs, ja ir skaidrs, ka viņam nekādas muļķības neienāks prātā, ka viņš spēs bez vecākiem izturēt, tad, jā, divas trīs stundas viņš var padzīvoties viens. Bet ir bērni, kas, lai gan saka, jā, jā, viss būs kārtībā, paliekot vieni, tik ļoti satraucas, ka skrien meklēt mammu un, ja stresā nemāk atslēgt durvis, būs gatavi kāpt laukā pa logu, vienalga, no kura stāva. Protams, atstājot bērnu mājās vienu arī uz pusstundu, svarīgi, lai ir izrunāti drošības jautājumi, lai vecāki ir pārliecināti, ka bērns zinās, kā rīkoties briesmu gadījumā, mācēs tikt laukā no dzīvokļa, ja kaut kas aizdegsies, zinās, pie kurām kaimiņu durvīm klauvēt, pratīs pasaukt palīdzību, spēs piezvanīt vecākiem. Ja tas viss ir kārtībā, būtiski padomāt, lai mājās, esot vienam, viņam ir jēgpilnas izklaides iespējas – rotaļlietas, grāmatas, krāsas, konstruktori. Lai nav tā, ka viņš tikai skatās televizoru vai datorā spēlē spēlītes, jo tā bērns notrulinās un ļoti nogurst, iztukšojas, un tā veidojas atkarības. Un vēl – jo vairāk bērnam būs dažādu prasmju, jo lielāka iespēja, ka viss noritēs labi. Ja viņš mācēs krāsniņā uzsildīt ēdienu, ja pratīs nogriezt maizi un uzsmērēt sviestu, tad viņš to arī veiksmīgi izdarīs, nevis, ja šos darbiņus izdomās pirmo reizi darīt, esot viens. Tāpēc mācīsim bērniem visdažādākās prasmes!
Dažkārt bērni vilšanās sajūtā mēdz iestrēgt, un tā sākas neveiksminieka karjera, kas var ilgt pat visu mūžu.
– It kā jauki, ja skolā klasē gadās bērnudārza biedrs – kopā būs drošāk! Bet varbūt labāk, ja visi ir vienādās pozīcijās un nav savstarpēji pazīstami?
– Ja blakus ir kāds savējais, iespējams, būs vieglāk iejusties jaunajā vietā. Bet, ja bērns dārziņā jau ir bijis varmākas vai upura lomā, tas ir, bosiks vai mūždien apceltais, tad ir vieglāk ieiet pilnīgi svešā kolektīvā, kurā cits par citu neko nezina, un sākt visu no jauna.
– Tas palīdzēs? Bērns pats neatnesīs savu lomu līdzi?
– Ja šāda problēma ir bijusi, ļoti ieteicams, lai starp dārziņu un skolu ir vismaz desmit vizītes pie psihoterapeita. Pretējā gadījumā tas var turpināties bez gala – vecāki pārceļ bērnu no vienas klases uz citu, tad nomaina skolu, bet situācija paliek, kāda bijusi, jo bērns tiešām pats nes savu upura vai varmākas lomu līdzi. Gatavojoties skolai, ļoti būtiski, lai bērns spēj sadarboties un veidot attiecības gan ar pieaugušajiem, gan vienaudžiem. Tāpēc, ja bērns nav gājis dārziņā, svarīga ir pirmsskolas, piecgadnieku apmācība, arī pulciņi, kur var satikt citus bērnus. Skolā ir gan strukturētais laiks – stundas –, gan nestrukturētais – starpbrīži. Nereti bērni labi tiek galā laikā, ko vada skolotājs, bet starpbrīdī stāv stūrī un nesaprot, kā tam skrienošajam, skaļajam baram pievienoties. Viņi jūtas apjukuši. Būtu labi, ja vecāki kautrīgajiem bērniem paskaidrotu, ka citiem ir grūti, ja viņi nerunā, un iemāca frāzes, ko pateikt, lai iekļautos. Piemēram: «Vai drīkstu iet ar jums?» Protams, kad visi jau skrien, ir grūti tikt sadzirdētam. Tāpēc bērniem var pastāstīt, ka draudzēšanos var sākt arī klasē, teiksim, īsi pirms stundas, kamēr skolotājs vēl nav ienācis, uzrunājot sola biedru, piemēram, ko viņš domā darīt starpbrīdī, vai uzdodot kādu vienkāršu jautājumu: uz kuru pusi tev ir mājas?
– Kā vēl palīdzēt bērnam sagatavoties skolai?
– Ļoti svarīgi, lai bērns labi jūtas savā ķermenī un uzdrīkstas to izmantot uzdevumos, ko skolā vajadzēs darīt, – lēkt ar lecamauklu, ķert bumbu, skriet, līst cauri šķēršļiem… Vecāki uz to var mudināt, kopā kustoties, vingrojot, arī vienkārši dauzoties, – noklājiet uz grīdas matraci vai biezāku segu un kūleņojiet, krītiet, rāpojiet. Mājās var izmantot porolona bumbu, kas neizsitīs logu. Varbūt durvju stenderē iestiprināt stangu, pie kuras var pievilkties, vai virvi pa ko rāpties? Grāmatā Kustībās slēptā gudrība (Susanne Volmeše) ir labi izskaidrots, ka mācīšanās grūtības bieži vien rodas, ja bērna labā un kreisā smadzeņu puslode neprot sadarboties. To trenē jebkuras krusteniskas kustības, piemēram, ar labo roku pieskarties kreisajai pēdai. Tāpēc vajadzētu vingrot un sekot, lai vienlaikus labi darbojas ķermeņa labā un kreisā puse, augšējā un apakšējā daļa, kustības uz priekšu un uz aizmuguri, un arī diagonālās kustības – augšējās daļas kreisā puse, apakšējās labā, un pretēji. Vietnē youtube.com var atrast daudz ideju, ja meklē brain gym, tas ir, vingrošana smadzenēm, kā trenēt abu smadzeņu pusložu sadarbību.
– Man izklausās, ka arī dejas varētu būt labs brain gym.
– Protams! Un vislabākās ir tautasdejas, kas ir nevis panākumiem, bet, lai priecīgi izkustētos. No Amerikas uz Latviju bija atbraukusi psihoterapeite Mērija Ringa, kura, uzzinot, ka mums populāras ir tautasdejas, teica: «Cik jūs esat bagāti!» Amerikāņu zinātnieki ir izpētījuši, ka smadzenes ļoti harmoniski attīstās, ja daudzi cilvēki sadodas rokās un veic vienas un tās pašas kustības. Vai tas neizklausās pēc mūsu dejām? Un bērni, nepārspīlējot ar panākumu pieprasīšanu, tās var sākt dejot jau no divarpus triju gadu vecuma. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, vēl skolā ir svarīgi redzēt, dzirdēt un uztverto spēt analizēt. Pastaigājoties vecāki var aicināt bērnu minēt, kas tā bija par skaņu? Helikopters lido, vējš pūš koku galotnēs, cīrulītis dzied, dzenis klaudzina. Bieži mēs bērnu raujam prom, kad viņš ir pietupies un pēta akmentiņu, bet šis ir piemērots brīdis attīstīt domāšanu – paskat, cik tas ir apaļš! Tas taču ir nošķēlies no kādas lielas klints un sākumā noteikti nebija gluds. Kā tas tāds kļuva? Paliekot kopā ar bērnu viņa jaunatklājumos un izrādot interesi par tiem, vecāki attīsta bērna intelektu un spēju mācīties. Un vēl – nevajag baidīties sarunā ar bērnu izmantot vārdus, ko viņš pagaidām nezina un, iespējams, uzreiz neizpratīs, piemēram, šķautne, leņķis, vizla, spurgala. Tie paliks viņa pasīvajā vārdu krājumā un vēlāk noderēs. Pastaigājoties var arī trenēt lasīšanu, uz katru soli dalīt vārdus pa zilbēm: «Ko-ki! Sal-dē-jums!» Kad raiti veicas ar zilbēm, tad dalīt pa burtam. Un lasiet jokus! Tie ir īsi, bērniem patīk un motivē pašus apgūt lasīšanu. Esmu redzējusi tādu grāmatiņu, kas sastāv no trim, atsevišķi šķiramām daļām, pirmajā ir kas, otrajā ar ko un trešajā ko dara. Sanāk nebeidzamas joku kombinācijas, piemēram, žirafe ar pingvīnu iet pirkt saldējumu. Bērniem, kas apgūst lasīšanu, ļoti patīk, un tā ir lieliska lasāmgrāmata.
– Vai bērnu var kaut kā norūdīt, lai neveiksmes brīži un kļūdas, kas visiem gadīsies, pārāk neaptumšo skolā iešanas prieku, kas parasti ir gandrīz visiem pirmklasniekiem?
– Skolotāja uzdod jautājumu, esmu pārliecināta, ka zinu pareizo atbildi, ceļu roku, mani izsauc, es priecīgi atbildu, un izrādās – nepareizi… Briesmīga vilšanās. Droši vien mēs visi pazīstam šo sajūtu. Dažkārt bērni vilšanās sajūtā mēdz iestrēgt, un tā sākas neveiksminieka karjera, kas var ilgt pat visu mūžu. Ja pārāk koncentrējas uz kļūdām, tas var radīt sajūtu, ka esmu nespējīgs, gribas slēpties, norobežoties, izvairīties, roku vairs necelt, neriskēt teikt atbildi, jo – ja nu tā būs nepareiza? Tāpēc ir svarīgi kopš pirmajām mūža dienām bērnam mācīt, ka kļūdīties ir normāli. Ja vecāki uz misēkli reaģē ar frāzi: «Šausmas! Ko tu tur atkal izdarīji?!» – tas nostiprina pārliecību, ka kļūda ir kaut kas briesmīgs un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Lai gan to var arī pavērst tā: «Paskat, kāda tev tagad ir pieredze! Tagad tu zini, ja dara to un to, tad sanāk tas un tas. Tā ir tava gudrība!» Turklāt nevajag censties katru nepareizību novērst. Ja bērns apgalvo kaut ko, kas nav pareizi, nav par visām varītēm, jāpierāda pretējais. Lai bērns uzzina, ka tā var būt: vakar es domāju tā, bet izrādījās, ka ir šādi. Tāpat, ja jau no sākuma vecāks pamana, ka bērns uzdevumu pilda nepareizi, nevajag uzreiz iejaukties un norādīt, kā ir pareizi, vai mudināt padomāt vēlreiz. Lai izpilda nepareizi, pats secina, ka ir citādi. Protams, arī ar savu paraugu mēs varam rādīt, ka kļūdas gadās, bet tas nekas. Ja kaut kas noiet šķērsām, skaļi nelamāt sevi, neteikt: «Es nu gan esmu stulbenis!», bet pasmaidīt – re, kā gadījās. Arī spēlējot bumbu kopā ar bērnu, vecākam nav jāmēģina būt perfektam, kurš vienmēr noķer vai trāpa mērķī: «Šoreiz nesanāca. Nekas! Mēģināšu vēlreiz!»
