Bērna pirmie apavi! Kādi?
Pirmo apavu iegāde bērniņa vecākiem ir īpašs pirkums. Līdzīgi kā pirmais smaids, pirmais zobiņš, arī bērna pirmie solīši ir tik pat nozīmīgi. Iegādājoties pirmos apavus bērniņam, vecāki nereti izvēlas tos skaistākos un viņuprāt- stilīgākos, aizmirstot tos novērtēt no praktiskās puses. Kam jāpievērš uzmanība un kādiem jābūt pirmajiem apaviem? Kad jāsāk domāt par pirmo apavu iegādi?
Par pirmo apavu iegādi vecāki var sākt domāt, kad mazulis ceļas kājās un izrāda interesi par staigāšanu. Šajā laika posmā, kamēr bērniņš tikai mācās, un patstāvīgi vēl nestaigā, nevajadzētu apavus lietot visu dienu, bet gan tikai pusstundu dienā. Kad bērniņš jau vairāk nekā pusi no dienas pavada kājās, pakāpeniski vajadzētu arvien ilgāk valkāt arī apavaiņus.
Kādiem jābūt pirmajiem apaviem?
Pirmkārt, ļoti svarīgi, lai pirmie apavi cieši saturētu bērna potīti, stingri noturot to vietā. Tad bērniņš pareizi liks pēdiņu. Mazajam celīšu un gūžiņu kustības būs stabilākas.
Otrkārt, zolei jābūt stingrai, lai bērniņš stabili balstītos uz jebkuras pamatnes.
Treškārt, purngalam ir jābūt taisnam, nevis spicam, lai nespiestu pirkstiņus.
Līdz gada vecumam ieteicams vilkt apavus ar augstu kapīti un cieši noslēgtus, lai stingri nofiksētu kājiņu.
Pēc gada vecuma, kad mazulis ir sācis patstāvīgi staigāt, ieteicams iegādāties apavus ar ortopēdisko zolīti (šādu zolīti var nopirkt arī atsevišķi un ielikt jebkuros apavos), kas stimulēs pareizu pēdas formas izveidošanos.
Vēlams, lai pirmie apavi būtu izgatavoti no stingrāka, elpojoša materiāla, piemēram, ādas, jo bērniņam noslēgtos apavos ar augstu kapīti var svīst kājiņa. Savukārt, apavi, kas ir šūti no auduma, nesaturēs cieši bērna kājiņu un potīti.
Ja bērniņš nevēlas staigāt apavos, nepieciešams viņu palēnām pieradināt. Pie apaviņiem pieradina pakāpeniski – ja mazais kurpītes novelk, pacietīgi tās jāvelk atkal kājiņā. Nevajadzētu ļaut bērniņam spēlēties ar apaviem, bet izmantot tikai tad, kad mazulis staigā, jo kurpītes nav trotaļlieta.
Konsultants – Bērnu veselības centrs „Ķengarags” pediatre Indra Šapele.
Teksts: Diāna Rozentāle