Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristīni un Annu satieku kāda mikrorajona daudzdzīvokļu nama bērnu rotaļu laukumā – vasarā abas daudz laika pavada ārā, tiekoties ar citiem bērniem un viņu mammām.
Tieši sirsnīgu attiecību un draudzības viņām pietrūkst visvairāk, un kā netrūks, ja Kristīnei nav ne vecāku, ne draugu, bet iepriekšējai dzīvei pielikts trekns punkts.
Rotaļu laukumā valda liela kņada, tāpēc runāties ejam uz Kristīnes jauno mājvietu. Lai gan dzīvoklis ir pieticīgi iekārtots, tajā valda kārtība un tīrība, un var redzēt, ka Kristīne ir ne tikai mīļa un gādīga mamma savai meitai, bet arī čakla saimniece. Mūsu sarunā asaras mijas ar smiekliem, un tam pa vidu Kristīne paspēj gan samīļot Anci, kā viņa mīļi dēvē meitiņu, gan spodrajā virtuvē pagatavot viņai siltas pusdienas. «Dzīve daudzmaz ir sakārtojusies. Man ir, kur dzīvot, ir, ko ēst, un Annai ir bērnudārzs. Tieši Anna liek man saņemties un cīnīties. Nezinu, kā tagad dzīvotu, ja man nebūtu meitas…» sarunas laikā atzīst Kristīne.
Pietrūkst vecāku
Kristīne piedzima Daugavpilī un līdz sešu gadu vecumam auga bērnunamā. Savus vecākus vai citus tuviniekus viņai nav izdevies atrast. «Mēģināju vecākus sameklēt, bet bez rezultātiem. Pirms 9. klases izlaiduma daudzi sūtīja vēstules un meklēja vecākus. Dažiem atradās, dažiem atbrauca uz izlaidumu, bet es nesaņēmu nekādu atbildi,» atceras Kristīne.
Kristīne atzīst, ka, dzīvojot bērnunamā, daudz par vecākiem neesot domājusi un viņu trūkumu neesot pārdzīvojusi, jo bija kopā ar daudziem citiem tādiem pašiem bērniem kā viņa.
«Tagad, kad man ir Anna, bieži par viņiem iedomājos. Jūtu, ka bērnam vajag omīti, ka arī man viņu pietrūkst…» asarām acīs atzīst Kristīne.
Pēc bērnunama viņa dzīvoja internātskolā, tur beidza deviņas klases. Arī par internātskolu viņai nav sliktu atmiņu. Protams, dzīve internātskolā rit pēc stingri noteikta režīma, bet pie tā ātri pierodot: brokastis, stundas skolā, pusdienas, pēc stundām līdz launagam brīvais laiks. Pēc launaga mācības un tad līdz vakariņām pāris stundas brīvas, kuras Kristīne veltīgi netērēja, bet pievērsās sportam – gāja uz sporta zāli, cilāja svarus, spēlēja basketbolu. Pateicoties sportam, viņa redzēja ne tikai internātskolas vidi, bet braukāja arī uz sacensībām. Līdz 9. klases izlaidumam Kristīne katru gadu braukāja arī uz Zviedriju, iedraudzējās ar kādu zviedru ģimeni, ilgstoši sarakstījās, līdz zaudēja dzīvesvietu, un kontakti pazuda.
Vienā dienā uz ielas
Pēc 9. klases beigšanas visiem internātskolas audzēkņiem tika piemeklētas profesionāli tehniskās skolas, Kristīne nonāca arodvidusskolā, kur ieguva vidējo izglītību un izmācījās par pavāri. «Beidzu arodvidusskolu, un sākās mana dzīve. Mūs patiešām izmeta ārā, un ej, kur gribi! Man pat nepateica, ka bāreņiem pienākas dzīvoklis… Pirms tam saistības ar reālo dzīvi man nebija gandrīz nekādas. Dzīvojot internātskolā, neko neredzi, tikai skolu un skolas apkārtni, taču patstāvību un kārtības mīlestību gan man iemācīja,» stāsta Kristīne.
Vēl mācoties internātskolā, meitene sadraudzējās ar kādu puisi, piecus gadus viņi dzīvoja kopā pie puiša vecākiem. Kristīnei ir arī dēls, kuram patlaban ir 14 gadu un kurš dzīvo pie tēva. «Ar dēlu tiekos, mums ir labas attiecības, smuks un liels, garāks par mani. Šķiršanās no dēla man bija ļoti liela psiholoģiskā trauma… Man vajadzēja viņu atdod, jo mums vairs nebija, kur dzīvot,» raudot stāsta Kristīne un atceras, ka toreiz, pēc piecu gadu kopdzīves, Kristīne ar dēla tēvu izšķīrās un kopā ar puiku pārcēlās uz Rīgu. Kristīne sameklēja dēlam bērnudārzu, bet pati strādāja par pavāri.
Kādu laiku šķita, ka dzīve pēc šķiršanās ir nokārtojusies, līdz izrādījās, ka īrētais dzīvoklis ir ieķīlāts bankā, bet saimniece bankai nemaksā. Vienā dienā Kristīni ar puiku un visu iedzīvi izlika uz ielas.
«Es pazaudēju visu savu iedzīvi, savus dokumentus, savas fotogrāfijas, pat bērna riteni izmeta ārā uz ielas, un to visu nozaga. Paliku patiešām plika. Toreiz izsaucām policiju, bet viņi mums piedāvāja tikai patversmi. Viss pēkšņi vienā mirklī apgriezās kājām gaisā… Sāku dzīvot uz ielas, bet puiku paņēma tēvs. Tad arī sākās grūtais posms manā dzīvē,» atminas Kristīne.
Meita piedzima cukurpakas lielumā
Ielas dzīvi Kristīne atceras nelabprāt, taču atzīst, ka tā dzīvot ir patiešām smagi. Kādu laiku viņa gāja uz darbu, bet dzīvesvietas trūkums darīja savu. Kristīne nakšņoja pie viena, tad otra, kādu brīdi lietoja arī narkotikas, un tad jau kāja paslīd ātri. Vispirms viņi četratā nozaga telefonu, un, tā kā Kristīne iepriekš nekad nebija sodīta, uzņēmās visu vainu. Tiesa viņa atbrīvoja, piespiežot divus gadus nosacīti. Pēc tam sekoja vēl zādzības, līdz kādā veikalā viņu pieķēra un tad kopā ar nosacīto sodu viņai piesprieda četrus gadus cietumā.
«Kad iegāju cietumā, nezināju, ka esmu stāvoklī. Sestajā mēnesī it kā sākās spontānais aborts, mani aizveda uz slimnīcu, un piedzima meitiņa. Viņa bija kilogramu smaga un 44 centimetrus gara. Cietumā viņu saukāja par Kilogramu un Cukurpaciņu, jo arī cukurpaka ir kilogramu smaga.
Pēc dzemdībām mazo uzreiz ielika inkubatorā, devu viņai savu krūts pieniņu. Slimnīcā pavadīju trīs vai četras dienas, un tad mani aizveda atpakaļ uz cietumu.
Anna divus mēnešus viena pati bija slimnīcā, kamēr pieņēmās svarā,» stāsta Kristīne. Lai gan ārsti deva maz cerību, ka mazā izdzīvos, Anna ņēmās svarā un pamazām kļuva arvien spēcīgāka. Meitenīte piedzima vesela, tikai maza. Pēc diviem mēnešiem Annu atveda pie mammas uz cietumu, un viņas abas pārcēlās uz Ilģuciema sieviešu cietuma Mātes un bērna daļu.
Tur viņām bija sava istabiņa, mazajai tika veiktas ārstu pārbaudes un masāžas, cietuma māsiņa ļoti rūpējusies, lai cietumā mītošajiem bērniem viss ir kārtībā. Arī pati Kristīne ar mazo daudz darbojās, lai tikai meitiņa augtu un attīstītos. Ar Annas tēvu sieviete attiecības neuzturēja, taču viņa mamma gan palīdzēja un arī tagad šad tad pieskata Annu, un par to Kristīne viņai ir ļoti pateicīga.
Cietumā kā bērnunamā
Dzīvojot cietumā, Kristīnei bijuši brīži, kad šķitis, ka no apkārtējās vides un atmosfēras nāk virsū melnie. Lielākoties cietuma režīms ir pielīdzināms bērnunamam: dienas ritms ir stingri sakārtots un katru dienu vienāds, liegta brīvība. Tāpēc viņa centās mainīt atmosfēru un strādāja cietuma virtuvē. «Ielas dzīvē bija pavadīti divi gadi, man tas bija ļoti apnicis. Tas ir liels stress, kad nemitīgi jādomā, kur paliksi pa nakti, ko ēdīsi. Cietums ļāva atkopties.
Mammas un bērna daļā bija pietiekami komfortabli, tas nav kā kamerā. Grūtākais bija sadzīvot katru dienu ar vienām un tām pašām sievietēm.
Nekad nevarēju iedomāties, ka tik tālu nonākšu, taču tā man bija laba dzīves skola,» prāto Kristīne. Viņa zina teikt, ka cietumā kaut reizi nonāk teju 90% internātskolas bērnu, jo daudziem nav dzīves vietas un viņi neprot pielāgoties reālajai dzīvei. Diemžēl internātskolā neviens neiemāca, kā meklēt darbu, kā atrast dzīvesvietu, kā dzīvot. «Izejot dzīvē, mēs vienkārši dzīvojām kā mācējām, taču kādas mums var būt zināšanas, ja ilgu laiku dzīvots tādā izolētībā,» atzīst Kristīne.
Ar vecajiem draugiem vairs nav pa ceļam
Par labu uzvedību un čaklu darbu Kristīni no cietuma izlaida gandrīz divus gadus ātrāk. Annai tad bija divi gadi un trīs mēneši. Kristīne no cietuma iznāca bez nekā, tikai ar meitu un viņas drēbju maisiņu rokās. Pēc ieslodzījuma mamma ar meitu apmetās Krīzes un rehabilitācijas centrā. Tajā var pavadīt pusgadu, un šajā laikā jāmeklē darbs un dzīvesvieta. Sociālais dienests palīdzēja Kristīnei sameklēt dzīvokli, viņa bija atradusi darbu veikalā, taču ilgo darba stundu dēļ viņai no šī darba nācās atteikties, jo, kamēr vasarā nav bērnudārza, nav neviena, kas pieskatītu Annu. Kad viņas vēl dzīvoja krīzes centrā, Kristīne Annu pierakstīja visos iespējamos latviešu bērnudārzos, bet viņa rindā bija 500. Tad Kristīne aizgāja uz Rīgas domes Izglītības departamentu un izstāstīja situāciju. Pašvaldība palīdzēja un piedāvāja Annai vietu bērnudārzā. Tas gan ir apmēram pusstundas brauciena attālumā no abu dzīves vietas, bet Kristīne par to nesūrojas: «Lai cik grūti, braukāšu un vadāšu Annu, bet viņa ies bērnudārzā, jo meitai vajag izglītību, kultūru, bērnus!»
Kad Anna ies bērnudārzā, Kristīne atkal ķersies pie darba meklējumiem, jo viņa vēlas strādāt. Kristīne iestājusies bezdarbniekos un cer drīz tikt uz datorkursiem, lai atsvaidzinātu zināšanas. Līdz šim Kristīne apstaigājusi daudzus tuvējos veikalus un viņu labprāt pieņemtu darbā, taču nevienā vietā viņai nepiedāvā strādāt pusslodzi vai maiņu darbu. Kā strādājot garas darba stundas, lai paspēj no dārziņa izņemt Annu? Kristīne ilgojas arī pēc kādas draudzenes, jo viņa patiešām šajā pasaulē ir viena pati, bet ar vecajiem draugiem Kristīnei vairs nav pa ceļam…
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2013. gadā.
Populārākie raksti
