Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā just bērnam līdzi bēdās?
Kad bērns ir saskumis, bēdīgs, raud, nereti gluži automātiski viņu kušinām – nu neraudi, nekas traks taču nav noticis. Taču diez vai mums, pieaugušajiem, ir patīkami, ja pret mūsu bēdām tuvs cilvēks izturas nenopietni un grib drīzāk ignorēt. Patiesībā viss, kas skumjās vajadzīgs ikvienam – gan pieaugušajam, gan bērnam –, ir saņemt atbalstu un būt kopā. Turklāt tā mazajam iemācām, ka bēdām ir risinājums. Un tas ir nepalikt tajās vienam, bet meklēt palīdzību, dalīties ar kādu tajās.
Iespējams, mazajam novērojama tendence reaģēt ar bēdām uz dažādām nepatīkamām lietām ikdienā. Piemēram, viņš parasti raud, ja pazudusi vai saplēsta iemīļotā rotaļlieta. Protams, skumt par dažādām dzīves nebūšanām ir pavisam normāli, taču daži bērni to dara biežāk un varbūt pat tā vietā, lai reizēm sadusmotos, izrāda skumjas. Tad, visticamāk, tendence bēdāties un izrādīt vilšanos ir bērna temperamenta iezīme, un labākais ir pieņemt, ka viņš skums biežāk nekā citi visas dzīves laikā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viņš šīs smagās jūtas nespēs iemācīties apzināti kontrolēt.
Pievērs uzmanību tam, kā tavs mazais bēdājas, – ir bērni, kas to dara skaļi un pamanāmi, un visai bērnudārza grupiņai, mājiniekiem un pat kaimiņiem tas tobrīd ir zināms. Arī tas ir atkarīgs no bērna iedzimtajām īpatnībām jeb temperamenta – daži cilvēki patiešām gan priekos, gan dusmās, gan arī bēdās reaģē intensīvāk nekā citi. Lielākoties šie bērni paši dara zināmu, ka viņiem vajadzīgs atbalsts un mierinājums, un, tā kā viņi to dara skaļi, tad visbiežāk to arī saņem.
Grūtāk ir tiem mazajiem, kas savas emocijas pārlieku neizrāda – ļoti bieži pat grūti saprast, kā bērns jūtas.
Varbūt tieši šobrīd viņam nepieciešams mierinājums, lai gan ārēji nemaz tā nešķiet – bēdas ir ļoti dziļi viņā. Šiem bērniem ir lielāks risks ieslīgt skumjās tik dziļi, ka tās var pāraugt pastāvīgā nomāktībā un pat depresijā. Tāpēc vislabākais, protams, ir mācīt bērnu runāt par savām skumjām, lieku reizi apjautāties, kā viņš jūtas, izturēties pret viņa bēdām nopietni un atļaut viņam skumt, ja tas vajadzīgs.
Izstāsti skumjas – uzzīmē tās! Mazam bērnam varētu būt grūti runāt par skumjām un izstāstīt, par ko viņš ir bēdīgs. Tad skumīgo situāciju var uzzīmēt, un reizēm jau zīmēšana vien palīdzēs mazināt bēdīgo noskaņojumu.
Lai skumjas peld prom! Ja nepietiek ar skumju uzzīmēšanu, salokiet papīru kā laiviņu un peldiniet bēdas prom. Var pat aizpūst – dziļi ieelpojot un izelpojot. Tas palīdz arī atslābināties un nomierināties.
Kad mammas nav klāt… Nereti mazo pārņem skumjas, kad uz laiku jāšķiras no vecākiem, piemēram, mammai vai tētim jādodas darba braucienā, kāds laiks jāpavada pie vecvecākiem vienam pašam vai arī jāsāk bērnudārza gaitas. Tad palīdzēs vecāku aizstājējs jeb mīļmantiņa, ko ņemt līdzi un turēt sev tuvumā, kad kļūst skumji un nedroši.
Laimes rats pret skumjām. Ja bēdas ir ikdienišķas un nelielas, varam mācīt bērnam, kā pašam sev uzlabot omu, pārslēdzot uzmanību uz kaut ko jauku. Pagatavojiet kaut ko līdzīgu laimes ratam – uzzīmējiet mazajam saprotamus simbolus ar nodarbēm, kas var palīdzēt skumju brīžos, un iegrieziet, ja trūkst ideju, kas varētu mazo iepriecināt. Varbūt tā būs grāmatas lasīšana, mūzikas klausīšanās, saruna ar mīļu cilvēku, skumju aizskalošana, aplaistot puķes, vai kas cits.
Cik smagas ir tavas skumjas? Līdzīgi kā citas emocijas, varam izmērīt arī skumjas – cik tās smagas? Ņemam svarus un nosveram – var svērt akmeņus, kastaņus vai smagās skrūves. Tā bērns pamazām apgūs prasmi domāt par to, kā šobrīd jūtas un cik lielas ir viņa skumjas. Kad biju bēdīgāks – kad pazaudēju mašīnu vai kad pazuda mans mīļais kaķis?
Patiesība vai meli? Kad esat pārrunājuši, ko iesākt skumju brīžos, ar lielākiem bērniem (kuriem ir vismaz pieci gadi un kuri jau saprot, ko nozīmē meli un patiesība) varat uzspēlēt spēli. Nosauc mazajiem kādu apgalvojumu par skumjām, piemēram, kad man ir skumji, es par to pastāstu mammai vai tētim. Mazajam jāatbild – tā ir patiesība vai tomēr meli. Lai aizraujošāk, varat izmantot atbilžu kartītes.
