Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Viņš prot tik daudz!
Viņš mēģina atpazīt un piešķirt nozīmi vecāku dotajiem signāliem. Tāpat bērniņš saprot, kā reaģē uz viņu: «Ieraudājos šādi, un mamma paņēma rokās. Ahā, nākamreiz darīšu tāpat, un viņa atkal paņems!» Mammas intuitīvi atpazīst savu bēbīšu dažādo raudāšanu, viņas nereti arī stāsta, ka šis ir miega raudiens, bet tas – izsalkuma, savukārt tāds ir – gribu, lai mani samīļo. Mazais bērniņš labprāt skatās un pēta. Visinteresantākās un fascinējošākās viņam šķiet nevis interaktīvās rotaļlietas, bet savu tuvo – mammas, tēta, brāļu, māsu, vecmāmiņu, vectētiņu – sejas. Mazulis atšķir krāsas, viņu piesaista tumšā un gaišā kontrasti. Tāpēc viņš labprāt ilgi pēta līniju uz pieres, kur sāk augt mati, mammas lūpas vai uzacis. Labākais attālums, kā mazulis redz, ir 20–25 centimetri. Tik ir no mammas krūts līdz sejai, tāpēc ēdot mazais labprāt to pēta, un viņam to vajadzētu ļaut, nevis steidzināt, lai tikai ēd.
Trijos mēnešos bērns ar sejas izteiksmi mēdz sveicināt savus aprūpētājus, drusciņ paceļot uzacis, ieplešot mutīti un pastiepjot zodiņu. Ja mēs to novērtēsim un atbildēsim, bērns būs priecīgs to darīt atkal.
Jaundzimušajam pat pirmajās dienās ir spēja atdarināt sejas izteiksmes. Mums viņam jāparāda kaut kas izteiksmīgs – var izbāzt mēli, atvērt muti un tā kādu brīdi palikt. Vai izstiept lūpas tūtiņā – un jāpagaida, lai viņš atkārto, un pēc tam arī jāpriecājas, cik labi izdevies. Ja vecāki ievēro mazuļa centienus, tas viņiem parasti ir liels prieks un arī lepnums – mans bērniņš vēl ir tik mazs, bet jau šādas lietas māk! Tas vēl vairāk iedvesmo vecākus vērot un iepazīt savu bērnu, kas ir lieliski gan mazulim, gan mammai un tētim. Mazulis, kad viņu paņem rokās, jau spēj pieglausties un līdz ar to saņemt mierinājumu, pārvarēt satraukumu. Jau mammas vēderā bērns dzird vecāku balsis, pēc piedzimšanas tās pazīst un vēršas uz to pusi, no kuras tās skan. Aizraujoši ir vērot, kā bērns pielāgojas balss un valodas ritmam un tempam. Ja tas ir lēnāks, arī mazais kļūst lēnāks, ja ātrāks – viņš kustas aktīvāk.
Pirmā iziešana?
Šis ir laiks, kad mamma nereti sāk domāt, ka varbūt kopā ar mazo varētu aiziet uz kafejnīcu, paņemt līdzi uz ballīti vai koncertu, jo šķiet, ka mazulis jau ir drusku apvēlies, arī mamma ar savu jauno lomu apradusi. Taču labāk vēl nesteigties. Mammas dzīvē tie ir tikai trīs mēneši, bet mazulītim – paši pirmie trīs visā viņa mūžā. Mammai šādi trīs būs vēl daudz, un viņa visu varēs atkārtot – gan tikšanās, gan izklaides –, bet bērniņš savus pirmos trīs vairs nevarēs atkārtot nekad. Tāpēc šajā laikā priekšroka būtu – sekot mazuļa interesēm. Un pagaidām tas ir viss, kas ir pazīstams un drošs.
Jaunās vietas, lietas un cilvēki mazulīti vēl neinteresē, tas viņu tikai uztrauks, nevis iepriecinās.
Pienāks laiks arī tam, bet pagaidām – jo pazīstamāka vide un cilvēki, jo priecīgāks, apmierinātāks un laimīgāks bērns. Tāpēc labāk vēl padzīvoties pa mājām, iziet savās ikdienas pastaigās pa parku, bet ballēšanos atlikt.
Ja mamma uztraucas
Ja mammu urda nemiers, ka viņa, esot visas dienas kopā ar bērniņu, kaut ko būtisku nokavēs savā dzīvē, tad ir vērts padomāt par savu iekšējo trauksmi, nemieru. To visdrīzāk izraisa līdz galam nesaprastas, neatrisinātas, varbūt arī neapzinātas emocijas. Reizēm uz to norāda arī pēkšņa, izteikta vēlme ļoti sakārtot un iztīrīt māju.
Vēlme sakārtot lietas bieži nāk kopā ar iekšējo – izjūtu – nekārtību. Šķiet, ka, sakārtojot apkārtni, jutīšos vismaz drusku komfortablāk.
Bet tas īsti nepalīdz, jo, kopjot māju, mamma vēl vairāk pārgurst un ir vēl tālāk no savām emocijām. No tā, kas palīdzētu, atbildēt sev uz jautājumu – ko es šobrīd patiesībā jūtu? Ja mammai ir milzīgs nemiers, trauksme, ir vērts meklēt atbalstu pie psihologa, dūlas, PEP mammas, lai justos mierīgāk un izbaudītu laiku kopā ar bērnu. Piemēram, stundu neko nedarīt, kamēr mazulis guļ pusdienlaiku uz mammas krūtīm. Pagulēt blakus vai ļaut bērnam pagulēt uz sevis, tas tagad mammai prioritāšu sarakstā ir numur viens. Visus citus darbus patiešām var atlikt.
Dzīvot neizliekoties
Sievietes nereti sevi šausta – visas citas tiek galā, es viena tāda, man nekas nesanāk. Arī apkārtējie kādā brīdī no jaunās mammas mēdz pieprasīt būt tādai, kāda viņa bija agrāk. Bet tas nav iespējams!
Mammas rūpes par bērnu ir milzīgs darbs un arī liels enerģijas pārtēriņš, un ir vajadzīgs, lai kāds to pamana un novērtē. Bet pilnīgi noteikti negribas, lai to kritizē, vīzdegunīgi pamāca.
Tāpēc, lai izvairītos no negatīviem vērtējumiem, jaunās mammas reizēm mēģina dzīvot, it kā viss būtu pa vecam. Bet nekas jau vairs nav pa vecam. Gandrīz katra mamma pazīst izlikšanās sajūtu. Bet varbūt es to esmu tikai izdomājusi, droši vien es pārspīlēju, jo, ja tas būtu pamatoti, tad taču arī citas mammas par to runātu. Tas ir apburtais loks, jo mammas ļoti reti par to runā, jo… katrai šķiet, ka tas ir tikai man. Lielākā daļa jauno mammu nolemj – ak, es pārspīlēju, jāsaņemas un jādzīvo, it kā viss būtu kā parasti! Tas ir – dzīvo, noliedzot šo daļu sevī. Bet, kaut ko noliedzot, sieviete nevar baudīt laiku ar mazuli, nevar būt mierā ar sevi, viņa visu laiku ir cīņā, lai nejustos tā, kā jūtas patiesībā. Tas tērē ļoti daudz enerģijas. Tās enerģijas, kas nepieciešama, lai aprūpētu mazuli un ar viņu izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības.
Mammot mammu
Tāpēc katra sieviete ir pelnījusi un viņai pienākas atbalsts pēcdzemdību posmā. Bet pašai jaunajai mammai bieži to ir ļoti grūti palūgt un reizēm arī pieņemt. Kamēr sieviete aprūpē zīdainīti, viņai pašai jāsaņem ļoti līdzīga aprūpe no kāda cita. Mēdz teikt – svarīgi ir, ka kāds mammo mammu, tas ir, atbalsta sniedzējs savā veidā kļūst par mammu jaunajai mammai. Ja jaunajai mammai pateiks – zvani man, kad tev vajag –, visdrīzāk viņa nepiezvanīs nekad. Bet, ja viņai piedāvā konkrētas lietas – izņemt vecāko bērnu no skolas, izmazgāt māju, atvest siltu zupu –, viņai ir vieglāk to pieņemt. Reizēm vecmāmiņas sūta savu meitu uz pedikīru vai tikties ar draudzenēm, paliekot mājās ar zīdainīti. Tā ir vecmāmiņa, kas ļoti cenšas, bet šāda palīdzēšana nav tas, kas mammai un bērnam pašlaik ir vajadzīgs. Nevajadzētu mammai izņemt bērnu no rokām, lai viņa ar tām paveiktu citus darbus. Tieši pretēji. Mums, palīdzētājiem, vajadzētu parūpēties par visu citu, lai jaunā mamma mierpilni var būt kopā ar savu mazuli.
