Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šķielēšana var būt iedzimta vai iegūta
Bērnu acu ārste Aīda Macijevska skaidro, ka šķielēšana ir patoloģija, kad fiksē (skatās uz noteiktu priekšmetu) tikai viena acs, bet otra acs skatās kaut kur citur: «Iedzimta šķielēšana parasti tiek novērota līdz bērniņa sešu mēnešu vecumam. Ir lietas, kuras diemžēl nav iespējams prognozēt. Iedzimta šķielēšana rodas dažādu patoloģiju dēļ. To var ietekmēt arī tas, kādas bijušas dzemdības, piemēram, ķeizargrieziena operācija nereti provocē bērniņa šķielēšanu uz ārējo pusi. Tāpat šķielēšana sastopama bērniem, kas sirgst ar kādām nervu sistēmas slimībām.» Ir arī bērni, kuri sāk šķielēt vēlāk. Tas parasti mēdz notikt divu līdz piecu gadu vecumā. «Tas ir laiks, kad bērna acīm sākas slodze tuvumā. Bērni, kuriem ir sliktāka redze un kuri jau agri tiek nodarbināti ar zīmēšanu, burtiem un cipariem, bieži vien sāk šķielēt. Protams, šķielēšanas neatņemams provokators ir gadžetu izmantošana ikdienā,» norāda Aīda Macijevska.
Kā ārstēt šķielēšanu?
«Ir trīs veidi, kā ārstēt šķielēšanu. Ja bērnam konstatēta šķielēšana, ārsts vispirms izrakstīs atbilstošas brilles. Ja to nēsāšana nepalīdz, tad aci, kas redz labāk, būs nepieciešams aizlīmēt ar speciālu plāksteri, tādējādi liekot strādāt sliktāk redzošajai jeb slinkajai actiņai. Var arī veikt speciālus acu vingrinājumus, ja bērns jau ir paaudzies. Ja arī šī metode nedod rezultātus, jāveic operācija,» skaidro speciāliste.
Ir ārsti, kas uzskata – ja šķielēšana ir iedzimta, operācija bērnam jāveic līdz gada vecumam. Citi ārsti uzskata, ka tik agri to darīt nav ieteicams un operācija jāveic pirms skolas gaitu uzsākšanas, piecu sešu gadu vecumā.
Bērnu acu ārste Aīda Macijevska piekrīt uzskata, ka operāciju labāk veikt pirms skolas gaitu uzsākšanas. «Šajā vecumā bērnam jau ir pietiekami izaugusi galva un ārsts visprecīzāk var veikt visus operācijai nepieciešamos mērījumus. Turklāt bērniem, kam šķielēšanas operāciju veic pavisam agrā vecumā, tā pēc laika jāveic atkārtoti. Nesen ar studenti strādājām pie pētījuma par šķielēšanas operācijām un salīdzinājām rezultātus tiem bērniem, kam operācija bija veikta gada vecumā, un tiem, kam ap piecu gadu vecumu. 75% gadījumu, kad operācija veikta gada vecumā, tā bija jāveic atkārtoti. Mēdz būt arī tā, ka bērns ar brillēm nešķielē, bez brillēm – šķielē. Vecāki vēlas, lai bērnam veic operāciju, taču šādos gadījumos tas nav iespējams, jo redze tiek koriģēta ar briļļu palīdzību.»
Darbs vecākiem
Ārste Aīda Macijevska uzsver, ka ir ļoti svarīgi bērnu aizvest pie acu ārsta uz pārbaudi gada vecumā. «Tas jādara obligāti. No malas ne vienmēr iespējams redzēt, ka bērnam ir kādas problēmas ar actiņām. Jo ātrāk iespējamā kaite tiks atklāta, jo sekmīgāka būs tās ārstēšana. Ja vecāki nezinās, ka bērnam ir slikta redze, mazajam acis dienu no dienas tiks noslogotas ar dažādām aktivitātēm, kas var provocēt šķielēšanu. Savukārt, ja vecāki jau novērojuši, ka bērns sācis šķielēt, nekavējoties jāmeklē speciālista palīdzība. Diemžēl šķielēšana var būt arī pirmais simptoms neiroloģiskai slimībai, kā arī pirmā pazīme acs audzējam.»
Maldīgs ir uzskats, ka šķielēšana var pāriet pati no sevis.
Vecāki nereti dalās pieredzē, ka viņu bērns, maziņš būdams, šķielējis, bet tad tas pārgājis. «Tā nenotiek, šajā gadījumā tā noteikti nav bijusi šķielēšana. Pie vainas mēdz būt zīdaiņa sejas asimetrija, platāka deguna sakne vai tas, ka abas acis atrodas ļoti tuvu viena otrai. Tas rada maldīgu priekšstatu. Ja bērns sācis šķielēt, nekavējoties jādodas pie ārsta un jāievēro visi ārsta norādījumi. Pozitīvs rezultāts iespējams, tikai vecākiem veiksmīgi sadarbojoties ar speciālistu.»
Mammas pieredze
Stāsta Pārsla Kalniņa, Daces (2) mamma: «To, ka meitiņa šķielē, pamanījām jau viņas dzīves otrajā mēnesī, jo viņa ik pa laikam grieza actiņas uz iekšu. Meitai tika diagnosticēta ezotropija, kas iedzimta no tēta. Sākumā ģimenes ārsts ieteica aiziet pie acu ārsta, kurš mūs nosūtīja uz konsultāciju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Rindā gaidījām aptuveni pusgadu. Mums ieteica katru dienu uz vienu stundu aizlīmēt actiņu, lai trenētu otru actiņu. Šajā ziņā nekādi lielie panākumi nebija, jo meita plāksteri plēsa nost. Mums izdevās vien trenēt meitas actiņas, spēlējoties ar grabulīšiem. Pēc četriem mēnešiem, kad devāmies uz nākamo konsultāciju, uzlabojumi netika konstatēti. Runājām par operāciju, jo citādi pasliktinātos meitiņas redze. Operācijas gaidīšanas laiks bija diezgan nemierīgs, jo bija uztraukums, kā viss izdosies. Mūs konsultēja un operāciju veica dakteris Māris Vīksniņš – ļoti labs, saprotošs un atbildīgs speciālists. Operācija notika pilnā narkozē un to veica abām actiņām. Viss noritēja bez sarežģījumiem. Pēc operācijas mēnesi četras reizes dienā meitai acīs bija jāpilina pilieni un jāsmērē smērīte. Pašlaik meitiņa jūtas labi, ar actiņām viss ir kārtībā. Nākamā vizīte pie acu ārsta noteikta meitas triju gadu vecumā.»
