Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
1
-
1
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Izaicinājums dzīvot citādi
«Mums ar vīru arī agrāk šķita, ka esam zaļi domājoši. Pirkām labu pārtiku, no lauku tantēm pasūtījām mājas vistu olas, nemēslojām mežā, paši braucām lasīt sēnes un ogas, atbalstījām vietējos ražotājus. Bet, noskatoties pāris video par Zero waste*, sapratām, ka līdz šim esam domājuši tikai par sevi. Bieži vien dzīvojot šo eko dzīvesveidu, mēs patiesībā atstājam milzīgi daudz atkritumu un līdz ar to arī radām negatīvu ietekmi uz planētu. Reāli dzīvot zaļi nozīmē domāt par to, kas paliek aiz mums. Ar vīru sapratām, ka esam gatavi mainīt savus ikdienas paradumus. Jā, varbūt mums tas uzreiz neizdosies par simts procentiem, bet svarīgi, ka būsim vismaz sākuši.
Pirmās pārmaiņas sākās ar to, ka pievērsām uzmanību saviem atkritumiem, vispirms jau mēģinot saprast, kā tie rodas. Analizējām, pētījām, vērtējām. No sākuma jau nekāda baigā darbība nenotiek. Kad sāc domāt līdzi, rodas arī secinājumi, kur tie atkritumi rodas. Līdz ar to rodas arī jauni secinājumi, kas aptver daudz plašāku dzīvesveida spektru. Sāku domāt, kā savā dzīvē apturēt iepirkšanās kultu, un jāsaka, ka šis jautājums man izrādījās liels izaicinājums.
Citi lasa
Patiesībā izkāpt no milzīgā patērēšanas rata ir grūti. Es sapratu, ka man izveidojusies zināma atkarība no tā, ka regulāri sevi iepriecinu ar jauniem pirkumiem.
Lai gan īstenībā ilgtermiņā jau ar to sev nesagādā labsajūtu, tikai radi aizvien lielāku stresu. Kādu laiku vēl gāju uz saviem mīļākajiem veikaliem, bet tad konstatēju – kaut arī esmu apņēmusies neko nepirkt, tāpat kārdinošā lietu daudzveidība man liek justies kā nabadzītei. Tāpēc pieņēmu apzinātu lēmumu, ka šajos veikalos nemaz vairs neiešu. Kad, ievērojot šo stratēģiju, bija pagājuši divi mēneši, piefiksēju, ka pieradums ieiet veikalos ir pazudis. Tā vietā ir nākusi apziņa, ka man jau neko daudz nevajag. Sajutu lielu atvieglojumu, ka esmu brīva.»
Kas slēpjas aiz šopinga?
«Amsterdamā studēju modes menedžmentu, līdz ar to zinu, kā šī industrija strādā, kādi triki tiek izmantoti, lai turpināt ražot modes produkciju un varētu to veiksmīgi pārdot. Cilvēki visbiežāk nezina, kā modes nozare darbojas, kāpēc precēm ir tieši tāda cena un cik šīs lietas patiesība izmaksā. Cilvēkiem trūkst informācijas. Mēs bieži vien domājam tikai par savu egoistisko sajūtu un to, ka ir lieliski nopirkt T kreklu par trim eiro. Mēs izslēdzam negatīvo informāciju un negribam domāt par to, ka šos lētos krekliņus, visticamāk, šuj mazi bērni, kas, iespējams, bojā savu veselību ar bīstamiem putekļiem. Mēs pieveram acis uz to, kas nav īsti patīkami
Patēriņa kults mūsos ir iesakņojies ļoti dziļi, jo šķiet – kad es pērku, tad es dzīvoju.
Kad pērku, tad esmu noderīga, vajadzīga, esmu piederīga šai sabiedrībai. Bet, ja nepērku, tad kaut kas ar mani tomēr nav kārtībā. Tad ir panika. Visu laiku kaut kā pietrūkst, un visu laiku kaut ko vajag. Tas rada šausmīgu stresu. Mēs bieži vien iepirkšanos aizstājam ar procesiem, kas mums būtu jārisina mājās pie kladītes vai ar saviem mīļajiem cilvēkiem.
It īpaši sievietes, ja ir bijis traks mēnesis, tad algas dienā ļaujas mežonīgam šopingam. Jo tas ir veids, kā viņa sev pasaka – tu esi to pelnījusi. Bet tieši uz to jau arī mārketings strādā! Uz utopiskiem sapņiem, ko mēs gribam sasniegt šai pasaulē. Mārketings viltīgā veidā uzbur šo brīnišķīgo, perfekto dzīvi. Iespēju ceļot, būt Taizemes pludmalē plandošā kleitā… Un mēs pērkam šo sapni.
Ne jau lietas mēs pērkam, bet utopisko ideju, ka iepērkoties mēs jutīsimies labāk.
Par laimi, aizvien vairāk cilvēku sāk tam stāvēt pāri, saprotot, ka lietas tomēr neidentificē viņus. Jā, es piekrītu, ka apģērbam ir liela nozīmē, bet tikai ar drēbēm mēs nevaram definēt savu personību vai demonstrēt savu pārliecību. Ir sievietes, kas var saģērbties humpalās, un, kad viņas iet pa ielu, pārējie atskatās – wow! Bieži vien mēs cenšamies ar lietām nopirkt pašpārliecību un sajūtu, ka esam daļa no šīs sabiedrības. Bet ir jāpaiet laikam, lai cilvēki saprastu, ka īsti tas tā nenotiek.
Arī es visu mūžu esmu centusies būt iederīga. Atceros, kad man divus gadus bija problēmas ar sejas ādu, jutos kā pilnīga neveiksminiece. Es mocījos ar pinnēm un, skatoties uz tām žilbinošajām, starojošajām reklāmas meiteņu sejām, jutos vēl sliktāk. Tas spiediens liek domāt, ka tu ar saviem ādas defektiem nekam nederi, jo sieviete tā nedrīkst izskatīties. Veiksmīgai un skaistai sievietei viss ir perfekti!»
Ārā no vāveres riteņa
«Zinu, ka cilvēki bieži vien saka: bet tās lietas jau ir saražotas… Bet tik un tā ir jāsaprot, ka tajā brīdī, kad mēs kaut ko iegādājamies vai paņemam par brīvu – testerīšus, blociņus, pildspalvas –, tā ir zīme sistēmai, ka šīs lietas ir vajadzīgas. Ja cilvēki tās grib, tātad jāražo vēl! Šīs lietas neturpinās ražot tikai tai brīdī, kad cilvēki pārstās tās iegādāties. Ir daudz preces, kas ir teju izzudušas, – kasetes, kompaktdiski… Loģika ir ļoti vienkārša: ja mēs šīs lietas nepērkam, tās vairs neražo.
Bieži vien cilvēki domā – es jau viens tāpat neko nespēšu mainīt, tāpēc tam nav jēgas… Bet tam ir jēga! Citādi jau mūsu pasaule neattīstīsies. Cilvēki patiešām var maģiski mainīt savus ieradumus. Ja citiem sanāk, kāpēc man nepamēģināt?! Viņi pamēģina un saprot, ka īstenībā tas ir daudz vienkāršāk, nekā varētu domāt. Līdz ar to – pat viens cilvēks, mainot savus ieradumus, spēj radīt plašāku ietekmi, kaut vai rādot pozitīvu piemēru savai ģimenei un bērniem. Un tas jau ir daudz!
Protams, ārējais spiediens ir milzīgs, tāpēc arī izkāpt no patērētāju domāšanas riņķa ir grūti. Viens aspekts – mums joprojām ir sabiedrība, kas spilgti atceras padomju laikus un to sajūtu, kad neko nevar nopirkt.
Ja esi piedzīvojis, ka veikalos neko nevar dabūt, tad ļoti negribas tur atgriezties. Jauniešiem, kuri nav pieredzējuši deficītu, jauno filozofiju pieņemt ir vieglāk.
Galvenais – viņiem ir jāstāsta, ka var dzīvot citādi, tādējādi nezaudējot ne stilīgumu, ne savu autoritāti, jo tāpēc jau tev nav jākļūst par hipiju un jāstaigā kankaros…
Kad tiekos ar cilvēkiem un stāstu savu pieredzi, redzu, cik daudzi ir noguruši no tās šausmīgās skriešanas, no trakās naudas pelnīšanas un sevis apliecināšanas ar mantām. Citi neiztur un brauc uz laukiem. Manuprāt, tas vienlaikus ir un nav risinājums. No vienas puses, tā ir iespēja aizmukt, bet tai pašā laikā tu īsti to jautājumu neatrisini. Jo varbūt, ja būtu Ņujorkā ar visām iespējām, dzīvotu uz urā. Cilvēki bieži saka – jā, es arī nepirku drēbes, kad man nebija naudas. Protams, jo nebija naudas… Bet, tiklīdz nauda parādījās, aiziet – uz veikaliem! Svarīgākais, manuprāt, ir iemācīties patērēt mazāk, kad it kā varētu to atļauties, jo, kad ir maz naudas, tad jau mēs visi mākam dzīvot pieticīgi.»
Izrādās – tas ir vienkārši!
«Mūsu blogs Seek the simple pastāv uz pašiniciatīvas rēķina, mēs ar to nepelnām naudu, un tas īsti nav arī mums virziens – pelnīšana sākas tad, kad tu sāc kaut ko reklamēt. Mēs tieši otrādi – aicinām cilvēkus nepirkt, netērēt. Ar blogu un lekcijām mēs atklājam praktiskas idejas, kā varam sevi iepriecināt, pilnvērtīgi dzīvot un celt savu pašapziņu neiepērkoties.
Viens no bloga populārākajiem ierakstiem bija par mūsu dzīvokli. Cilvēki bija šokā, ka esam izveidojuši savu interjeru ar lietotām mēbelēm. Jā, mums ir lietots dīvāns, lietots galds, lietota gulta… Kad cilvēki ierauga, kā tas realitātē izskatās, ir liels pārsteigums – bet tas taču ir gaumīgi! Tāpat savās lekcijās stāstu par to, kā veidot ekonomiski izdevīgu garderobi, kā plānot ēdienkarti, kā samazināt ikdienas atkritumus.
Kad sāc praktizēt šādu dzīvesveidu, atklājas tik daudz vērtīgu ideju. Mēs pat paši taisām zobu pastu, un, izrādās, tas ir ļoti vienkārši!
Lekcijās par šo dzīvesveidu redzam, ka cilvēkiem ir liela interese. Man šķiet, ka pozitīva atsaucība ir tāpēc, ka mēs cilvēkiem neliekam justies slikti par to, ko viņi dara un kā viņi dzīvo. Mēs vienkārši cenšamies viņus vairāk iedvesmot jaunām pārmaiņām un priecājamies par katru mazo soli.
Manuprāt, nav pareizi, kad prasa no cilvēkiem, lai viņi uzreiz pilnībā mainītu savus paradumus. Un, ja tas neizdodas, tad brūk virsū, augstprātīgi paužot, ka es, redz, daru pareizi, bet jūs ne… Neuzskatu, ka dzīvoju labāk vai pareizāk. Ja tā darītu, tad tas būtu lielākais snobisms, kāds vispār varētu būt.
Mēs skaidrojam, ka šis dzīvesveids nav nekas ekstrēms. Nav arī obligāti viss jāievēro par simts procentiem. Arī divdesmit procenti ir daudz, jo tas ir vairāk nekā nulle. Vēl esmu novērojusi, ka starp mūsu sekotājiem ir daudz jauno māmiņu, kas aizdomājas par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni.»
Jaunā dzīvesveida ieguvumi
«Varētu jau domāt, ka es tāpat nevaru izglābt šo planētu. Jā, bet tu vari izglābt savu pasauli! Un rezultātā tu iegūsti to, kas ir vitāli svarīgs ikvienam, – naudu, enerģiju un laiku. Kad runājam ar cilvēkiem par ieguvumiem, mums bieži jautā – ko jūs darāt ar to naudu, ko ieekonomējat? Mēs sakām – mums tādas naudas nav, bet mūsu lielākais ieguvums ir tas, ka varam atļauties mazāk strādāt.
Mēs uzdāvinām sev laiku aiziet uz mežu, braukt ceļojumā pa Latviju vai doties ciemos.
Agrāk es daudz ko no tā nevarēju atļauties, jo vajadzēja strādāt un pelnīt. Man bija vesels vajadzību saraksts – manikīrs, pedikīrs, procedūras sejai, matiem… Tagad vairs nav tādu vajadzību, līdz ar to varu atļauties citas lietas, kurām agrāk nebija laika.
Savu jauno dzīvesveidu kopā ar vīru ievērojam jau gandrīz gadu. Tagad gaidām savu pirmo bērniņu, un esmu tik laimīga, ka mazais mums pieteicās tieši tagad, kad esam mainījuši savu ikdienu. Ar veco domāšanu tik to vien darītu, kā staigātu pa veikaliem un pirktu mantas. Bet tagad es atviegloti secinu, ka neko daudz jau mums nevajag. Varam izmantot lietotas mantas – par to man nav raižu. Toties ir iegūta brīvība un daudz, daudz prieka.»
Kas ir Zero Waste* kustība?
Tā ir filozofija, kura iedrošina pārdomāt mūsu ikdienu – ko, cik daudz un kā patērējam. Galvenais, kam tiek pievērsta uzmanība, – lai lieki netērējam planētas un savus resursus. Zero Waste sekotāji pievērš uzmanību saviem ikdienas paradumiem no iepirkšanās stratēģijas līdz pat atkritumu politikai.
Par ko stāsta blogs Seek the simple?
Dzīvesstila blogs Seek the simple atklāj, kā iespējams dzīvot saskaņā ar Zero Waste filozofiju. Kā bloga iepazīšanās sadaļā raksta tā veidotāji Laura un Andris: «Mēs savā ģimenē esam uzsākuši dzīvot bez liekas atkritumu radīšanas. Mēs vēlamies turpināt dzīvot normālu dzīvi ar tās priekiem, tāpēc šo procesu gribam pielāgot modernajai, foršajai pasaulei, kurā šobrīd atrodamies. Šis blogs nav par to, lai parādītu, cik perfekti mums viss izdodas, bet gan vairāk par to, ko un kā var darīt citādi. Gribam sniegt informāciju un, ceram, arī iedvesmu, ka var dzīvot zaļāk, dzīvojot normālu dzīvi šajā modernajā pasaulē.»
