Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vērtīgos padomos dalās Elīna Cēsniece – kopā ar vīru Eduardu saimnieko smiltsērkšķu audzētavā «Zelt», viena no šī gada LTV šova Īstās latvju saimnieces dalībniecēm:
Smiltsērkšķus audzējam jau sesto vasaru. Sākām ar 10 hektāriem, bet tagad tie aug jau 36 hektāru platībā. No ogām ražojam produktus uzturam, skaistumam un veselībai. Tiem, kuri audzē smiltsērkšķus savā dārziņā, noteikti iesakām spiest sulas – tās noder jebkura dzēriena uzlabošanai, labi draudzējas ar piena produktiem, īpaši kefīru, paniņām un jogurtu. Var pievienot smūtijiem, piena un augļu kokteiļiem.
Dabā smiltsērkšķi ir invazīvi augi, jo labi vairojas ar sakņu atvasēm, bet mūsējie prasa rūpes. Audzējam tikai vienu šķirni – Andreja Brūveļa selekcionēto ‘Tatjana’ –, jo tai ir visaugstākais eļļas saturs, lai arī ir diezgan kaprīza. Tai patīk, ka to apčubina, laista, ravē, pēc ziemas apgriež sausos zarus, un tikai tad var iegūt labu ražu.
Smiltsērkšķiem patīk augsne ar neitrālu pH, taču vienā no laukiem mums ir ļoti sārmaina zeme, un tie tāpat labi aug. Galvenais, lai augsne būtu bagāta ar organiku, tajā būtu laba gaisa un ūdens apmaiņa.
Pirmajos divos gados apravējam apdobes 40 centimetru diametrā, lai neveidotos sakņu konkurence. Kad krūmiņš paaudzies, to vairs nedarām. Rindstarpas pļaujam divreiz gadā – pēc Jāņiem un pirms ražas vākšanas. Atvases, kurām Jāņos jau ir lapiņas, savācam, izkaltējam un gatavojam miksli kopā ar ābolmētrām jeb Laimes tēju.
Tādu nosaukumu devām, jo smiltsērkšķu lapas satur laimes hormonu serotonīnu.
Mūsu dārzā ir bijusi raibspārnmuša – smiltsērkšķiem pati nelabvēlīgākā kaite. Tās kāpuri sabojā ražu, jo izēd ogas, tās kļūst kā rozīnītes. Kaitēkli var ierobežot, rudenī un pavasarī frēzējot apdobes.
Otrs veids ir smiltsērkšķu sēdināšana, respektīvi, kad tie jau vairākus gadus ražojuši, nogriežam visus zarus, lai paliek tikai vadošais stumbrs un otrā trešā gada zars. Tad divu gadu periodā, kurā dārzs atjaunojas, nav ogu, kur dzīvoties mušām, un, kad ogas atkal parādās, stādījums piedzīvo dažas sezonas bez šiem kaitēkļiem.
Vēl smiltsērkšķus var stādīt ģeotekstilā – kad mušas kāpuri uz tā nokritīs, tos ātri apēdīs putni. Lielākā platībā tā gan ir ļoti dārga metode. Nākamgad plānojam izmēģināt Ukrainā ražoto preparātu Mirofit, kas veidots uz ēterisko eļļu bāzes.
Katru gadu kāds krūms iet bojā arī no vadaudu mikozes jeb sakņu vēža. Tas pēkšņi vasaras vidū paliek sarkans, nokalst, un tam nokrīt visas lapas. Tad krūmu zāģējam ārā un vietā nestādām jaunu, jo zemē ir nepareizās baktērijas.
Esam arī pārliecinājušies, ka smiltsērkšķi garšo stirnu bukiem un tos mēdz izrakņāt mežacūkas, bet vislielāko postu ražai nodara strazdi – galvenokārt tāpēc, ka nolauž zarus. Putnus atbaidām ar gāzes šāvējiem, kas rada bises troksnim līdzīgu skaņu.
