Kartupeļi, kas ilgāku laiku pastāv gaismā, patiešām sazaļo – tajos rodas cilvēkiem un mājdzīvniekiem indīga viela solanīns. To satur arī saasnojuši kartupeļi. Visvairāk solanīna ir kartupeļa mizā un zemmizas slānī, tomēr tas ir arī šķietami gaišajā kartupeļa daļā. Lai ar solanīnu saindētos, cilvēkam vienā maltītē jāapēd vismaz puskilograms sazaļojušu kartupeļu. Saindēšanās pazīmes: slikta dūša, vemšana, krampji vēderā, caureja, galvassāpes.
Ko darīt, ja kartupeļi sazaļojuši, bet izmest tos žēl?
Protams, no pilnībā sazaļojušiem kartupeļiem maltīti negatavosi, savukārt tos, kam tikai mazliet zaļgans vaigs, nav jāsteidzas izmest. Kā atzīst uztura speciāliste Eva Kataja, kartupeļa daļas, kas ir nevainojamas – bez zaļās nokrāsas –, var izmantot ēdienu gatavošanai. Visprātīgāk šos kartupeļus nevis cept, bet vārīt, jo vārīšanas laikā vismaz daļa solanīna pāriet ūdenī.
Turklāt ievēro: kartupeļi vārīties jāliek aukstā ūdenī, un kartupeļu novārījumu nedrīkst izmantot zupu vai mērču gatavošanai! Daži cilvēki gan mēdz būt īpaši jutīgi pret solanīnu, tāpēc, ja ir novēroti nepatīkami simptomi, šādus kartupeļus uzturā nevajadzētu lietot vispār – pat ne vārītas kartupeļa veselās daļas. Vēl no sazaļojušajiem kartupeļiem var gatavot cieti – bumbuļus sarīvē kā pankūkām, bet biezumus cepšanai tomēr neizmanto – saglabā tikai bļodas apakšā nostājušos cieti, jo tā solanīnu nesatur.
Sazaļojušos kartupeļus, protams, var izmantot kā stādmateriālu. Ne velti rudenī pēc novākšanas sēklai atlasītos kartupeļus mēdz paturēt saulē: sazaļojuši kartupeļi mazāk bojājas, turklāt par tiem mazāk interesējas arī peles un žurkas.
Starp citu, tas pats solanīns, kas zaļos kartupeļos, atrodas arī nenogatavojušos tomātos. Ja tos skābē vai marinē, daļa solanīna izšķīst ūdenī, bet zaļo tomātu salāti gan būtu jālieto uzturā pavisam reti un nelielā daudzumā.