Pieredze
Uģis Pīrs, interjera dizainers un stādaudzētavas Vidzemes ceriņi saimnieks:
«Kad sākām dzīvot lauku mājā, vispirms nolēmām labiekārtot pagalmu. Tā kā māja atradās uzkalnā, vajadzēja veidot pacēlumu ar vairākām kāpnēm, un sanāca tā, ka takas no mājdurvīm veda uz tām. Par ekonomiskāko labiekārtojuma materiālu izvēlējāmies grants segumu, nevis bruģi, taču toreiz melnā plēve jeb ģeotekstils, kas jāieklāj zem grants kārtas, vēl nebija pieejama, tāpēc izveidojām smilšu pīrāgu un bērām granti tam virsū. Pēc uzbēršanas segumu kārtīgi noblietējām, bet malās norobežojumam no zāliena ierakām dēļus. Pirmos trīs gadus nezāles vēl neiesējās, bet pēc tam spējām tik ravēt, lai takas izskatītos kārtīgas. Diemžēl grants segums aizaug ātrāk nekā var paspēt to apkopt, īpaši tad, ja platība ir samērā liela. Tāpēc ar laiku grants segumu nomainījām pret ieraktu laukakmeņu segumu, starp akmeņiem sasējot zālīti, kuru viegli nopļaut.»