Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro Astra Zaļuma, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zinātniskā asistente, darbības joma – meža fitopatoloģija un mikoloģija un Anitra Lestlande, Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja. Paldies arī Birutai Bankinai par palīdzību raksta tapšanā!
Jo vairāk dārzā priedīšu, jo lielāka iespēja, ka tām uzbruks arī kāds kaitēklis vai slimība. 2. augu aizsardzības līdzekļu reģistrācijas klasē ir maz preparātu, ar kuriem tās var ierobežot, bet visiem pieejamajā 3. klasē nav neviena līdzekļa. Tāpēc, lai izsargātos no kaitēm, jāizmanto dabiskas augu aizsardzības metodes.
Priežu brūnā skujbire
Ierosina sēne Lophodermium seditiosum. Izplatīta slimība, kas kavē kociņu augšanu un veicina jaunu koku atmiršanu. Tās attīstību provocē augsts gaisa mitrums – nokrišņi vasaras beigās un rudenī –, silts rudens un ziema. Galvenokārt veidojas biezos stādījumos. Vasaras beigās un rudenī uz priežu skujām parādās dzelteni plankumi, kas pēc laika kļūst brūni ar dzeltenām malām. Pavasarī inficētās skujas nevienmērīgi brūnē, kļūst bāli dzeltenas, dažkārt koks nokalst. Maijā un jūnijā lielākā daļa bojāto skuju nobirst.
Slimības simptomi parasti redzami uz koku apakšējiem zariem. Vasaras beigās uz nokaltušajām iepriekšējā gada skujām var pamanīt iegarenas formas (0,8–1,5 mm), pelēcīgi brūnus vai melnus sēnes augļķermeņus. Sporas lietus laikā izplatās ar vēju. Jaunās skujas ar skujbires sporām var inficēties no jūlija beigām līdz novembra sākumam.
Ko darīt?
- Ievērot pareizu stādīšanas attālumu starp kociņiem.
- Ierobežot nezāļu izplatību un atteikties no priežu mizu mulčas.
- Laistīt ar aprēķinu, lai koks līdz naktij pagūtu nožūt.
Priežu sniega skujbire
Izraisa sēne Phacidium infestans. Tā bojā dažādu sugu priedes – parasto, klinškalnu, ciedru priedi un citas. Biežāk sastopama bagātīgi sniegotās ziemās, kad jaunās priedītes var iet bojā. Auga daļām, kuras atrodas virs sniega, šī slimība nav postīga. Tās attīstību veicina ilgstošs lietus pirms noturīgas sniega segas izveidošanās un sniega uzsnigšana uz nesasalušas zemes.
Uz skujām novērojami brūni plankumi vai arī tās sāk dzeltēt. Bojājuma vietās var izveidoties gaišs tīklveida sēņu micēlijs, kas, nokūstot sniegam, pazūd. Slimās skujas dažu nedēļu laikā kļūst brūnas, bet līdz rudenim – pelēkas. Parasti tās nenokrīt līdz pat nākamajai vasarai.
Ko darīt?
Izgriezt un sadedzināt inficētos dzinumus.
Armillaria spp. izraisīta sakņu trupe
Slimība bojā auga saknes, neradot redzamas vizuālas pazīmes, kā arī veido saknēm līdzīgas struktūras rizomorfas – sēnes micēlija pinumus, ar kuru palīdzību tās izaug cauri augsnei, meklējot jaunus saimniekaugus. Pastāv risks sēni dārzā ievazāt ar mulčas materiālu. Inficēties var, auga saknei saskaroties ar sēnes rizomorfām vai jau inficēta auga saknēm. Sēnes sporas var iekļūt augā arī caur brūcēm un griezumiem.
Slimības pazīmes parādās kā skuju dzeltēšana, vīšana, nobiršana un kalšana, kas noved pie koka bojāejas. Dažkārt arī plaisā miza un izdalās sveķi. Ja koks pēkšņi sausā vasarā iet bojā, iespējams, to jau sen novājinājusi sakņu infekcija. Arī neparasti bagātīga ziedēšana un čiekuru veidošanās var liecināt par drīzu koka bojāeju.
Ko darīt?
- Nodrošināt optimālus augšanas apstākļus.
- Sargāt saknes no mehāniskiem bojājumiem.
- Vismaz gadu inficētajā vietā nestādīt kokus un krūmus.
- Lai kavētu sēnes tālāku izplatīšanos, ierakt zemē aizsargbarjeru vismaz 50 cm dziļumā.
Dzinumu galotņu iekalšana
Šī slimība, ko izraisa sēne Sirococcus conigenus, galvenokārt skar stresa novājinātus, piemēram, salnu bojātus, kokus. Sēņu infekciju attīstībai ir labvēlīgs vēss (zem –20 grādiem) un mitrs laiks. Slimības attīstību veicina nepietiekams apgaismojums un īss dienas garums.
Skujas auga galotnē kļūst brūnas. Inficētie stādi saliecas. Jaunākās skujas var saglabāties zaļas pat tad, ja visas zemāk esošās dzinuma skujas jau nokaltušas. Vasaras sākumā un vidū uz atmirušajām skujām un stumbra melnu, sīku lodveida punktiņu veidā izveidojas sēnes piknīdas. Nākamajā vasarā no tām uz citiem kokiem izplatās sporas.
Ko darīt?
- Saulainā laikā regulāri izgriezt inficētos zarus.
- Stādīt kokus pietiekamā attālumā, lai nodrošinātu tiem sauli un gaisu, kas ātri nožāvēs skujas un zarus.
- Nodrošināt augam atbilstošu magnija daudzumu.
- Ja iespējams, kokus apsegt, lai mazinātu salnu ietekmi.
Priežu skuju rūsa
Ierosina sēne Coleosporium sp., un visbiežāk kaite veidojas jaunām parastajām priedēm. Saimniekaugi ir vairāki lakstaugi: māllēpes, pienenes, krustaines, nārbuļi, bet starpsaimnieks – priedes. Tās inficē lakstaugus, kuru lapu apakšpusē jūlijā un augustā izveidojas oranždzeltenas, bet rudenī tumšbrūnas sporas, kuras turpat arī pārziemo.
Pavasarī sporas dīgst un inficē priežu skujas. Maijā un jūnijā uz tām redzami oranži plankumi pūslīšu veidā. Pūslīšiem nobriestot, to pārvalks pārplīst, izbirdinot oranžas sporas, kas inficē minētos lakstaugus. Slimības izraisītie bojājumi parasti lielu postu nenodara.
Ko darīt?
Priežu stādījumā un tā tuvumā iznīcināt nezāles, kas veicina rūsas sēnes attīstību, piemēram, māllēpes, pienenes, krustaines un zeltgalvītes.
Sarkano joslu skujbire
Ierosina sēnes Dothistroma septosporum Mycosphaerella pini. Inficē galvenokārt otrā gada priedes skujas, veicinot to nobiršanu. Atsevišķos gadījumos inficējas arī pirmā gada skujas, un pēc vairākiem secīgiem slimības gadiem tas beidzas ar koka bojāeju. Raksturīgākā slimības pazīme ir 1–3 mm platu ķieģeļkrāsas joslu parādīšanās uz skujām, arī uz brūnām un nokaltušām.
Blakus sarkanai joslai ir dzeltenīgas krāsas joslas, kā arī var novērot intensīvi zaļas joslas, kas liecina par augu aizsargreakciju. Skuju gali atmirst, pēc divām trim nedēļām nobrūnē un nobirst. Pirmās pazīmes redzamas uz apakšējo zaru skujām.
Ko darīt?
- Slimības izplatības vietās stādīt izturīgas priežu sugas.
- Sausā laikā izgriezt slimības bojātos zarus.
Priežu-ogulāju stabiņrūsa
Izraisa sēne Cronartium ribicola. Slimības saimniekaugi ir ogulāji – jāņogas, upenes, ērkšķogas –, bet starpsaimnieks ir Veimuta priede. Inficēšanās notiek ar sporām, kas veidojas uz ogulāju lapām. Vispirms uz priežu stumbra vai zariem parādās nelieli uzbriedumi ar šauru, oranži dzeltenu mizas joslu apkārt. Tajos veidojas nelieli, tumši brūni pūslīši, kas plīst, un iekšā esošās sporas izbirst ārā.
Uzbrieduma vieta turpina paplašināties, un nākamajā gadā parādās baltas pūtītes, kas ražo sporas, kuras pārlido uz ogulājiem. Vējš tās var aiznest pat simt kilometru attālumā. Pēc sporu izlidošanas pūtītes saglabājas vēl dažas nedēļas, miza šajās uzbrieduma vietās atmirst. Turpmākajos gados infekcija turpina izplatīties veselajā mizā, un ar laiku stumbrs vai zars iet bojā. No attāluma šie zari ir labi redzami, jo skujas ir brūnā krāsā.
Ko darīt?
- Bojātos zarus izgriež kopā ar zara zaļo daļu vismaz 15 centimetrus virs dzeltenās joslas.
- Stumbra bojājuma gadījumā noņem mizu – 5 centimetrus no katras bojājuma sānu malas un 10 centimetrus virs un zem bojājuma vietas.
- Brūci aizsmērē ar koku brūču ziedi.
- Stāda stabiņrūsas izturīgas ogulāju šķirnes.
Skujkoku dzinumu vēzis
Šīs slimības ierosinātāja ir sēne Gremmeniella abietina. Kaite galvenokārt sastopama jaunām priedītēm, bet var būt arī pieaugušām priedēm, eglēm un lapeglēm. Slimības dēļ samazinās koksnes ikgadējais pieaugums, deformējas un dažkārt pat nokalst stumbrs. Pavasarī priežu skujas uz iepriekšējā gada dzinumiem kļūst pelēcīgi zaļas, vēlāk tās brūnē pie pamatnes un noliecas uz leju, veidojot lietussarga formu, bet jauniem stādiem vai vecākiem kokiem nokarājas karogveidā. Uz zariem parādās uzbiezinājums un nekrotiski laukumi, atmirst galotnes dzinumi. Pēc tam vainags izretinās un koks var arī nokalst.
Slimības attīstību veicina auksts pavasaris un mitra vasara. Sēnes visbiežāk izplatās ēnainās vietās ar zemu temperatūru. Uzņēmību pret to var veicināt nepietiekams barības vielu daudzums augsnē.
Ko darīt?
- Stādīt veselīgus stādus.
- Nodrošināt labus augšanas apstākļus – saulainu vietu un pietiekamu barības vielu daudzumu.
- Izvairīties no koku mehāniskas bojāšanas, jo bojājumu vietās skujas, pumpuri un jaunie dzinumi ir īpaši uzņēmīgi pret infekcijām.
Brūnplankumu skujbire
Izraisa sēnes Lecanosticta acicola iepriekšējais nosaukums Mycosphaerella dearnessii. Kaite bojā visas priežu sugas. Pēc vairākiem gadiem infekcijas dēļ dažiem zariem var nobirt skujas vai pat nokalst viss koks. No augļķermeņiem slimības sporas atbrīvojas no jūnija līdz septembrim lietus laikā, tās nekad neizplatās zemā gaisa temperatūrā. Priekšnosacījums sporu izveidei ir mitrums uz skujām. Masveidā infekcija izplatās no jūnija beigām līdz jūlija sākumam.
Sēnes sporas no koka uz koku tiek pārnestas galvenokārt ar lietus pilieniem, vēja un kukaiņu starpniecību, bet lielākā attālumā – pamatā ar inficētu stādāmo materiālu. Pirmās slimības pazīmes parādās jūlijā uz vecākām skujām dzeltenu plankumu veidā, kas vēlāk kļūst brūni ar dzeltenīgu apmali. Inficētās skujas sāk atmirt no galotnes. Stipras infekcijas gadījumā skujas nobrūnē viscaur, atmirst un rudenī vai ziemā nobirst. Uz nobrūnējušiem skuju galiem redzami melni plankumi.
Ko darīt?
- Iegādāties veselus stādus.
- Pamanot kalstošus zarus, sausā laikā uzreiz izgriezt, negaidot, kamēr nobirs skujas. Tos, kā arī nobirušās skujas savākt un sadedzināt.
Priežu-apšu rūsa
Ierosina sēne Melampsora pinitorqua. Sastopama līdz desmit gadu vecām priedītēm. Sēnes izplatību veicina silts, mitrs pavasaris. Jau spriežot pēc nosaukuma, slimības attīstībai vajadzīgs otrs koks – apse. Slimajam kokam deformējas koka stumbrs, samazinās koksnes ikgadējais pieaugums, var veidoties vairākas galotnes. No pavasara beigām līdz vasaras sākumam uz jaunajiem priežu dzinumiem parādās nelieli, dzelteni plankumi, bet vēlāk uz dzinuma mizas – ieapaļi, dzelteni veidojumi. Inficēts dzinums noliecas S veidā uz vienu pusi. Ja ir spēcīga infekcija, dzinumi var nokalst.
Jaunie dzinumi inficējas pavasara beigās. Sēņu sporas no priedēm inficē apšu lapas, uz kurām veidojas dzeltenbrūni plankumi. Bojātās lapas nobirst ātrāk. Sēne pārziemo micēlija veidā uz nobirušām apšu lapām, kuru plankumu krāsa kļūst tumši brūna. Nākamā gada pavasarī no sēnes augļķermeņiem, kas izveidojušies uz lapām, attīstās sporas, kas pavasara beigās inficē jaunos priežu dzinumus.
Ko darīt?
- Stādīt veselīgus stādus.
- Likvidēt tuvāk nekā 250 metru attālumā esošās apses.
Sēnes Cyclaneusma minus izraisīta skujbire
Smagāk no tās cieš 9–20 gadus vecas priedes. Slimība uzliesmo no aprīļa līdz jūnijam vai no septembra līdz decembrim. Sporām, kas izlido no augļķermeņiem, nepieciešams mitrums. Tās sāk izlidot apmēram divas stundas pēc lietus, maksimumu sasniedzot piektajā stundā. Inficēšanās var notikt 10–25 grādu temperatūrā, tāpēc infekcija varētu būt gaidāma pēc mitra un silta rudens. Tā izpaužas ar skuju dzeltēšanu, kas drīz var nobirt.
Ko darīt?
- Stādīt izturīgas šķirnes un nesabiezināt stādījumus.
- Izgriezt un sadedzināt zarus ar nodzeltējušām skujām.
Pelēkā puve
Ierosina sēne Botrytis cinerea. Īpaši bojā jaunās priedītes. Izplatās biezos stādījumos un apstākļos, kas augiem sagādā stresu, – palielinātā vai samazinātā mitrumā, vēsumā, gaismas trūkumā. Micēlija augšanai labvēlīgākā gaisa temperatūra ir 7–20 grādi. Inficēšanās notiek, ja gaisa relatīvais mitrums vismaz trīs stundas ir augstāks par 97%.
Uz auga virsmas izveidojas pelēks, vilnai līdzīgs micēlijs, kas izplatās no novājinātām un mirušām auga daļām uz visām pusēm. Pelēkās puves pārņemtās augu daļas iet bojā un, tai izplatoties pa visu stādu, arī viss koks.
Ko darīt?
- Nodrošināt priežu stādījumā pietiekamu ventilāciju.
- Izvairīties no pārlaistīšanas. Vakarā nelaistīt koka virsējo daļu, lai tā pa nakti nepaliek slapja, radot labvēlīgu vidi sēņu slimību attīstībai.
- Regulāri izgriezt inficētās un bojātās auga daļas.
Heterobasidion spp. izraisīta sakņu trupe
Ar šo slimību inficējas gan priedes, gan egles, gan citi skujkoki un lapu koki, it īpaši, ja tie aug blakus priedēm. Izplatās ar sporām, ko pārnes vējš, un ar micēliju sakņu saskarsmes vietās. Primāri tiek inficēti svaigi nozāģētie celmi, no kuriem infekcija pa sakņu sistēmu izplatās tālāk.
Raksturīgākās slimības pazīmes ir satrupējušas saknes, skuju dzeltēšana un vainaga izretināšanās, kam seko koka nokalšana. Jaunās priedītes var nokalst pat divu gadu laikā.
Pie nokaltuša vai kalstoša koka pamatnes vasaras beigās vai rudenī var pamanīt sakņu piepes augļķermeņus. Inficētos celmos infekcija saglabājas pat vairāk nekā 60 gadu.
Ko darīt?
- Lai izvairītos no sporu infekcijas, skujkokus apgriezt, kad vidējā diennakts temperatūra ir zemāka par 4 grādiem.
- Kokus stādīt pietiekamā attālumā citu no cita un skuju koku celmiem, lai mazinātu sakņu saskaršanos.
Pieredze
PĒTERIS DUĻEVSKIS, dekoratīvo stādu audzētavas Arumi saimnieks:
– Priežu slimības mūsu audzētavā nav nodarījušas lielu skādi. Tās mēdz izplatīties nepiemērotos apstākļos – sabiezinātos stādījumos, mitrās, purvainās vietās, bet mums tās aug tīrā smiltī un jūtas ļoti labi. Pat lietainā, slapjā laikā neizplatās puves, jo mitrums ātri pazūd.
Reizēm ir bijušas skujbires, taču koki slimības dēļ nekad nav nokaltuši. Ne vienmēr arī skuju dzeltēšana un nobiršana liecina par slimību. Man bieži zvana un prasa: «Es nopirku priedi, un tai vidū skujas paliek dzeltenas. Vai tā neies bojā?» Tad mierinu, ka pēc pārstādīšanas tas ir normāli.
Uz slimību apkarošanu esam slinki vai skeptiski – kokam pašam jāļauj izdzīvot. Priedes mežā taču arī īpaši netiek lolotas. Kad reiz piecām Veimuta priedēm parādījās postošā mizas rūsa, tās izvācām no audzētavas, sadedzinājām, un problēma bija atrisināta.
