Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
Konsultē Evija Vasilevska, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore, Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja.
Latvijā māla izmantošanā ir senas tradīcijas – mūsu senči to pratuši likt lietā gan celtniecībā, gan dziedniecībā, gan saimniecības trauku darināšanā gadsimtiem ilgi. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, keramikas izstrādājumi Latvijas austrumu daļā bijuši pazīstami jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, bet tikai ap 10. gadsimta otro pusi māla traukus sāka gatavot uz podnieku ripas, savukārt apdedzināt, lai piešķirtu traukiem izturību un tie būtu ūdensnecaurlaidīgi, vēl vēlāk. Glazūra trauku darinātāju rokās nonāca vēl pēc dažiem gadsimtiem.
Katrā reģionā ir veidojušās savas māla saimniecības priekšmetu izgatavošanas tradīcijas, kuras var saukt par novadu keramikas skolām. Kad, laikam ritot un attīstoties ekonomikai, lielākajā Latvijas daļā podniecība lēnām iznīka, Latgalē tā tomēr saglabājās. Par to jāpateicas mākslas vēsturnieka Jāņa Pujāta (1925–1988) pūlēm. Ne velti Latgale ir slavena ar izciliem keramiķiem un pat meistaru dzimtām Ludzā, Rēzeknē, Krāslavā, Preiļos, Daugavpilī, Balvu pusē.
Māls, izrakts no zemes vienas divu lāpstu dziļumā, ir patiesi unikāls materiāls, kas sastāv no dažādu metālu oksīdiem, smiltīm, minerāliem un citām vielām.
Atkarībā no tā, kur iegūts, tas var būt zils (to sauc par glūdu) vai tumši sarkans, jo tas ir bagāts ar dzelzs oksīdu, vai teju balts – to izdodas atrast dīķu pamatnē. Mūsdienu meistari māla savdabīgās īpašības novērtē un prasmīgi izmanto lietišķās mākslas piederumu izgatavošanā. Lielākoties Latvijas podnieki savus darbus veido no Raunas māla, Lietuvā vai arī uzņēmumā Keramserviss iegādāta māla.
Atšķirīgs mēdz būt ne tikai māls, bet arī veidi, kā traukus apstrādā. Ierasts, ka māla bļodas, kannas, krūzes un šķīvji ir glazēti, krāsaini, taču meistari meklē jaunus vai atdzīvina sen aizmirstus trauku apstrādes veidus, lai pašiem interesanti strādāt, bet tautas lietišķās mākslas cienītājiem – prieks izvēlēties.
Rudzu miltu ieraugā rūdīti
Šis ir viens no senākajiem keramikas apstrādes veidiem. Kaimiņos, Lietuvā, atrastas pat 600 gadu veca trauka lauskas, kas bijis apstrādāts rudzu miltu ieraugā. To izmantoja keramiķi visur, kur gadsimtiem audzēti rudzi un ēsta melnā maize. Trauku veido no parasta māla, dedzina, tad ar stangām kvēlojošu izņem no cepļa un mērc rudzu miltu ieraugā.
Kādi būs raibumi jeb actiņas uz trauka, to izšķir sekundes desmitdaļas. Iegūt divus pilnīgi vienādus traukus nav iespējams.
Šī apstrādes tehnika ir ekoloģiska, jo ieraugs nesatur metāla oksīdus, bet process – ļoti aizraujošs, jo krāsojums veidojas acu priekšā. Turklāt trauku rūdīšanas laikā visapkārt smaržo pēc svaigi ceptas maizes. Trauki ir paredzēti gan ēdiena uzglabāšanai, gan gatavošanai, un tos var likt arī krāsnī.
Pienā mērcēti
Māla trauku mērcēšana pienā ir tradicionāla keramikas apstrādes tehnika Baltkrievijā. No turienes tā arī ir atceļojusi uz Latgali. Kad māla trauks apdedzināts ceplī 900 grādos, to izņem un uz kādu brīdi ievieto bļodā, kurā ieliets piens. Tad to otrreiz liek ceplī, šoreiz apmēram 350 grādos.
Kad trauku pēc otrreizējās dedzināšanas no cepļa izņem, tur, kur bijis vairāk piena, māls ir tumšāks, veidojot neregulāru, raibu krāsojumu dažādos sārti brūnos toņos. Šajos traukos var glabāt jebkādus (aukstus, karstus, beramus vai šķidrus) pārtikas produktus, traukus drīkst izmantot mikroviļņu krāsnī un cepeškrāsnī.
Reducēti, svēpēti
Kļūdaini domāt, ka melni māla trauki ir veidoti no melna māla. Tādu krāsu tie iegūst krāsnī. Kad ceplis ir sakurināts līdz 700–800 grādiem, to aizmūrē un kurtuvi pieliek pilnu ar malku. Šādi slāpējot, tiek atņemts skābeklis, un trauki kļūst melni. Šo procesu sauc par svēpēšanu jeb reducēšanu. Māls ir porains materiāls, bet reducējot tas iegūst izturību. Pirms likšanas krāsnī trauka iekšpusi var izklāt ar speciālu glazūru. Ja tai piejaukts varš, reducējot glazūra kļūst sarkanīga, zeltaina vai sudrabaina.
Reducētus traukus var izmantot ēdiena gatavošanai, tie ir der cepeškrāsnī, mikroviļņu krāsnī, kā sautējamie trauki un pat uz keramiskās plīts virsmas.
Glazēti
Krāsaina glazūra ir tradicionāla Latvijas keramikas traukiem. Ar glazūru tos pārklāj, lai padarītu izturīgākus pret vides ietekmi un triecieniem, tomēr ne tikai. Glazūra dod iespēju meistariem veidot visdažādākās krāsu pārejas un atrast sev vien raksturīgo rokrakstu. Piemēram, Latgalē izplatīta galvenokārt zila, zaļa, brūna un dzeltena glazūra, bet tā var būt arī sarkana, spilgti zaļa vai baltās un tumši brūnās krāsas kombinācijās. Ar glazūru traukus apstrādā pirms apdedzināšanas. Ir meistari, kas krāsvielas glazūrām darina paši, bet tās var arī nopirkt.
Kraklē glazūra traukam piešķir senas, saplaisājušas keramikas izskatu. šādi apstrādāti trauki ir gan izturīgi, gan kvalitatīvi, bet plaisas ir tikai dekors. Zināmā mērā tas ir kā apzināti radīt brāķi, jo, apstrādājot trauku ar kraklē glazūru, tiek panākta materiālu (glazūras un māla virsmas) nesaderība, kuras rezultātā arī veidojas plaisu efekts.
Kā nopirkt labu māla trauku?
Pērkot māla izstrādājumus, tos var pārbaudīt ar ļoti vienkāršu metodi – uzsitot knipi pa trauku. Ja skaņa ir dzidra – trauks ir labs. Tomēr vislabāko pārbaudi nodrošinās vērīgas acis. Jāielūkojas trauka iekšpusē, jāpacilā un rūpīgi jāapskata trauks no ārpuses. Neliela plaisiņa iekšpusē nav vērā ņemams defekts, taču lielas plaisas gan nebūtu pieļaujamas, protams, ja vien izraudzītā darinājuma pievienotā vērtība nav kāda īpaša šī trauka mākslinieciskā kvalitāte – forma, grafiskais zīmējums vai glazūra, kas tik ļoti sajūsmina, ka defekti kļūst gluži nenozīmīgi.
Kā keramiku pareizi kopt?
Ja māla trauks ir glazēts, tam nav nepieciešama kāda īpaša kopšana – trauku drīkst mazgāt ar trauku mazgāšanas līdzekļiem. Ja trauks nav glazēts, bet gan apstrādāts kādā citā tehnikā, par kopšanu vajadzētu pajautāt priekšmeta autoram.
Tikko izņemot no cepļa, meistari dažkārt podus, bļodas un krūzes mēdz apstrādāt ar eļļu, bišu vasku vai to maisījumu. Ja tā, tad traukus vajadzētu mazgāt saudzīgi, pēc iespējas mazāk izmantojot ķīmiskos trauku mazgāšanas līdzekļus vai arī pavisam bez tiem.
Svarīgi atcerēties, ka krūzes un kannas būtu jāparedz vienam dzēriena veidam: ja pienam, tad pienam. Tas tādēļ, ka, pateicoties porām, māls saglabā atmiņā smaržu un pievieno to katram nākamajam šķidrumam, ko ielej krūzē. Ja, piemēram, neglazētā kannā nonāks dzīvais alus, tā smarža paliks māla porās uz visiem laikiem.
- Latgales tradicionālā glazētā bļoda un krūze
- Rudzu miltu ieraugā mērcētā bļoda un krūze
- Pienā mērcētā bļoda un krūze
- Reducētā bļoda un krūze
- Kraklē glazūrā apstrādā bļoda un krūze
- Glazētā baltā māla bļoda un krūze
