Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tie, kuriem ar ūdensžurkām nav bijusi nekāda darīšana, varbūt domā: nu, kas tad tur, lai taču strupastītes dzīvojas. Taču tie, kam attiecības bijušas ciešākas, nemaz nav laimīgi, jo ūdensžurkas ļoti bieži bojā jaunos augļu kokus – ābeles, bumbieres, plūmes, ķiršus. Tāpat tām garšo vīnogu saknes. Ja tādu dārzā nav, var grauzt arī lakstaugus, respektīvi, dārzeņus, kas ir sulīgi un tām labi garšo. Arī no smukām sīpolpuķēm kātiņi vien mēdz palikt – bumbuļus nograuž ūdensžurka.
Par to, ka ar saknēm ir problēmas, var spiest pēc vīstošām lapām. Jauniem augļu kokiem ūdensžurka saknes nograuž tā, ka var tos izcelt ārā kā burkānus. Augs iet bojā, jo tam vairs nav, ar ko uzņemt barību un minerālvielas.
Ja pēc ūdensžurkas uzbrukuma vēl kāds saknes fragments saglabājies, kociņu var censties izglābt, bagātīgi laistot ar ūdeni. Tas veidos jaunu sakņu sistēmu.
Citi lasa
Ūdensžurku alu sistēma bojā augsnes virsējos slāņus, līdz ar to arī zāliens kļūst nelīdzens, grimst kājas un pļaujmašīna. Parastas lauku mājas dārzā viena bedrīte vairāk vai mazāk nekaitēs, bet smalka mauriņa saimnieks var ķert pie sirds, ko tādu ieraugot. Šai ziņā lielāku skādi gan dara kurmis.
Kā cīnīties?
Ar ūdensžurkām cīnīties ir diezgan grūti. Lai cerētu uz panākumiem, kaujai izmantotos ieročus ieteicams kombinēt.
- Var taisīt lamatas un likt ēsmu – un te nu var pieiet radoši. Piemēram, var uztaustīt žurkas alu, ierakt zemē trīslitru burku tā, lai atvere būtu ejas līmenī. Atliek vien cerēt, ka grauzējs tajā iekritīs. Vietā, kur ieraktas lamatas, der uzlikt dēli, lai ūdensžurka neizlec ārā.
- Ūdensžurkas labi izķer medību suņi, tajā skaitā takši. Dzirdēts par gadījumiem, kad suns, kurš to iemanījies, regulāri iziet apgaitā un katru reizi atnes pa kādai grauzējai. Rezultātā populācija tiek noturēta tādā līmenī, ka nespēj nodarīt būtisku kaitējumu dārzam.
- Var arī izmantot ķīmiskos līdzekļus, kas nopērkami dārzkopības veikalos. Taču noteikti rūpīgi izlasi instrukciju! Izmantojot indi, svarīgi atcerēties, ka ūdensžurka ēdīs tikai to, kas tai garšo. Lai tā būtu, to var sajaukt kopā ar, piemēram, sarīvētiem dārzeņiem. Obligāti jārūpējas par to, lai ķīmiskajai vielai nav iespējas piekļūt citiem dzīvniekiem un bērniem, turklāt domājot ne tikai par saviem mājdzīvniekiem, bet arī kaimiņu. Viens no variantiem – indi var ieslēpt, piemēram, drenāžas caurulēs, tur nevienam citam, atskaitot žurkas, nevajadzētu līst.
- Tā kā ūdensžurkām patīk mierīgs dzīvesveids, tās necieš aktīvu pretdarbību. Ja tā sauktās maģistrāles iezīmē un alas likvidē, iecērtot zemē, piemēram, lāpstu, kaitnieces nebūs sajūsmā. Jārēķinās gan, ka tas prasīs saimnieka pacietību, jo sākumā ūdensžurkas centīsies veidot jaunas alas. Aktīva pretdarbība būs nepieciešama vismaz mēneša garumā ik pēc pāris dienām. Bet pēc tam grauzēja, ļoti iespējams, dosies prom uz neatgriešanos, jo nav tik čakla kā bebrs, kas izjauktās mājas vietā jaunu uzbūvē jau nākamajā dienā.
Kāda ir profilakse?
Ap vai gar tuvējo ūdenskrātuvi, kur varētu mitināties ūdensžurkas, izroc 30–35 centimetru dziļu grāvīti un atstāj to atklātu. Teorētiski ūdensžurkas pārvietojas tikai zem zemes un to nešķērsos. Tās nav tik gudras, lai prastu parakties dziļāk, uztaisīt loku zem grāvja un aiziet tālāk gardumu medībās.
Ja ūdenskrātuvi veido no jauna, ap to var izrakt tranšeju 60 līdz 70 centimetru dziļumā un ieguldīt zemē sietu. Tā acu izmēram jābūt divu reiz divu centimetru izmērā. Tas gan būs ļoti darbietilpīgs un dārgs pasākums. Neaizmirsti šo vietu iezīmēt arī augsnes virskārtā, lai pēc tam nerastos problēmas, nākotnē veicot citus rakšanas darbus.
Pieredzējuši vecās paaudzes augļkopji, stādot kociņus, bedrē aptuveni 30 centimetru diametrā ierok stiepļu sietu. To liek tik dziļi, cik stāda kociņu, bet malas atstāj arī nedaudz virs zemes. Ja ūdensžurka šādam kociņam uzbruks, tai vismaz nebūs iespējas noēst visu sakni līdz pat stumbram; būs, kam zaroties un ataugt. Būtiski izvēlēties tādu sieta acu izmēru, lai ūdensžurka netiktu saknēm klāt, bet tās varētu izaugt cauri.
Vēl der rūpēties par to, lai netiktu radīti ūdensžurkām labvēlīgi dzīves apstākļi.
Atbrīvojies no brikšņiem, izcērt krūmus. Ja veido komposta kaudzi, dari to pareizi. Ik pa laikam tikai uzberot jaunu nezāļu kārtu, apakšā dažādi dārza kaitēkļi var dzīvoties uz nebēdu. Tajā ir jābūt gan brūnajām (zari, saknes), gan zaļajām (pļautā zāle, augu atliekas, nezāles) sastāvdaļām. Tādējādi panāk, ka kaudze sakarst, tādēļ aiziet bojā nezāļu sēklas, augu slimību ierosinātāji un tajā nav vēlmes iemitināties čūskām un citiem dzīvniekiem, tajā skaitā ūdensžurkām.
KAS IR KAS?
Ūdensžurka jeb ūdeņu strupaste
- Izskats. Ķermenis līdzīgs prāvai pelei, izmērā no 12 līdz 21,5 cm, svars no 80 līdz apmēram 230 gramiem. Gana gara aste – no 6 līdz 11,5 cm.
- Dzīvesvieta. Patīk mitra vide – apmetas uz dzīvi pie strautiem, dīķiem, upēm, vietās, kur atrodas brikšņi, nogāzes. Tai nav svarīgi, lai ūdenstilpē nepārtraukti būtu ūdens, tāpēc patīk arī novadgrāvji, kur tas krājas tikai laiku pa laikam. Mēdz iemitināties ūdenim tuvos dārzos.
- Dzīvesveids. Veido izteikti horizontālus alu labirintus 10 līdz 15 cm dziļumā. Vērīgi ieskatoties, var redzēt, ka augsne ir izkustināta, virskārta virs ejām mazliet pacelta. Izveido maģistrāles, pa kurām no sava mājokļa dodas baroties. Dārzos bieži savas skrejamalas veido zem augu un jauno kociņu rindām, sakņaugu dobēm, garšo puķu sīpoli un gumi
Pēc kādām pazīmēm atšķirt no citiem?
Bojājuma raksturs
- Par to, ka kaitniece ir tieši ūdensžurka, var spriest pēc tā, ka augi un koki pēkšņi novīst un iet bojā. Izņemot tos no zemes, var redzēt apgrauztas saknes.
- Līdzīgs kaitējuma raksturs ir tad, ja dārzā mielojusies lauku strupaste, taču pele parasti uzdarbojas virs zemes.
- Kurmi, lūdzu, neapvainot, jo tas saknes negrauž – kurmis nav veģetārietis.
Alas
- Vietās, kur ūdensžurka izveidojusi alu sistēmu, augsnē var ievērot nelielus pacēlumus, valnīti. Ja, ejot pa dārzu vai stādījumu lauciņu, kāja pēkšņi iegrimst zemē, var sākt eju meklējumus. Ūdensžurku alām izejas virszemē nav.
- Kurmis veido ventilācijas lūkas, kam ir izteikti augsnes pacēlumi. Tā ejas atrodas dziļāk un kāja zemē negrimst.
- Lauku strupastes veido atklātas alas un izejas, pa kurām pārvietojas virszemē. Bieži izmanto arī kurmju vecās alas, kas tiem nav vajadzīgas.
Iesaka dārzkope Gaida Kalnīte
Gaida turpina kopt ziemā aizsaulē aizgājušā vīra Gunāra Kalnīša skaisto puķudārzu Grobiņas novadā un ir labi pazīstama ar ūdensžurku briesmu darbiem.
«Kad dzīvojām Grobiņā, ar ūdensžurkām nevajadzēja cīnīties, jo dārzs, kurā audzējām narcises, gladiolas un dālijas, atradās kalnā. Taču zinu, ka tulpju audzētājam Jurim Eglem gan bija problēmas ar ūdensžurkām. Viņa dārzs ir tuvāk upei. Raka apkārt dārzam finieri septiņdesmit centimetru dziļumā. Savienojuma vietās lika dubultā. Taču tas neko daudz nelīdz. Lai arī teorija saka, ka ūdensžurkas pārvietojas tikai pa alām, tās tomēr iet arī pa zemes virsu.
Kopš pārcēlāmies uz Kapsēdi, ar ūdensžurkām sanāk cīnīties arī pašiem. Tās izēd liliju, tulpju sīpolus, narcises gan negaršo. Veikalos nopērkamie plastmasas trauki puķu sīpolus un gumus nespēj pasargāt, ūdensžurkas tos sagrauž. Tām arī patīk izmantot kurmju alas.
Ja dārzā ir kurmis, būs arī ūdensžurkas. Ja kurmju nav, arī žurku nebūs. Tāpēc vispirms jācīnās ar kurmjiem.
Ar ķīmiju neesam strādājuši. Cik no kolēģiem citur Latvijā dzirdēts, visi saka – tā neko nepalīdz. Toties palīdz kaķi, tie izķers visas ūdensžurkas. Uz hektāru ar četriem kaķiem būs pietiekami.
Kad bijām Daugmalē pie liliju audzētāja, uzzinājām, ka ūdensžurkas nāk no Daugavas tā, ka nevar glābties. Šāva ar bisi un stāstīja briesmu stāstus – vienā sezonā šādi atbrīvojas no septiņdesmit līdz astoņdesmit žurkām.
Augļkopis Eglons Brūns: bijušas arī situācijas, kad neko vairs nevar darīt
Bioloģiskās zemnieku saimniecības Meldri E.B. vadītājs un augļkopis Nīcas novadā audzē augļu kokus, kas ūdensžurku ēdienkartē ir īpaši iecienīti: «Man ir trīs mazi sunīši, kas atrod ūdensžurku alas. Parasti viņi iemanījušies tā: viens rok, otrs stāv un dežūrē, kad nāks ārā, lai uzreiz ķertu ciet. Pēc tam pa dārzu pastaigāt gan ir grūti. Taču labāk, lai izrakņā suņi, nekā iet bojā jaunie kociņi. Indes es nelietoju. Ko zini dot, ja arī gribētu?!
Ja laikus pamanu, ka saknes ir apgrauztas – tas ir tad, kad lapiņas sāk vīst, bet kociņš vēl no zemes nenāk ārā –, pamatīgi apgriežu zarus. Tas samazina apjomu, kas saknēm jāapgādā ar barības vielām. Pēc tam bagātīgi laistu ar ūdeni un nātru vircu. To gatavo, ieliekot mucā nātres un pārlejot ar ūdeni. Attiecības nevaru pateikt, lieku uz aci. Maisījumu pāris nedēļu glabā, lai nātres sapūst. Tas ir labs mēslojums. Laistot kociņus, nātru vircu pašķaidu ar ūdeni, jo tik daudz nevaru sagatavot, lai laistītu ar to vien. Vairākus kociņus šādi esmu izglābis.
Taču bijušas arī situācijas, kad neko vairs nevar darīt. Siltumnīcā, kur audzēju sapotētos augļu kokus, vienā stūrī tiem saknītes bija pamatīgi nošķērētas. Palikuši tikai puļķīši. Tos vajadzēja izmest.»
Zoologs Vilnis Skuja: pret ūdensžurkām nav universālu līdzekļu
Vilnis Skuja pārzina ne tikai teoriju, bet arī praksi, jo pašam dobes atrodas netālu no dīķa: «Pret ūdensžurkām nav universālu līdzekļu. Vai nu ar tām ir jāsadzīvo, vai jāiekārto dārzs pēc iespējas tālāk no grāvjiem, upēm. Ūdensžurkas dzīvo alās, sauszemē, bet ūdens tuvums ir svarīgs, jo tur tās sameklē sev pārtiku – mīkstus ūdensaugus, arī kukaiņus, gliemjus, lai gan pārsvarā ir augēdājas. Šī iemesla dēļ vasarā dzīvo ūdens tuvumā, bet ziemā var aiziet tālu prom, jo tad pārtiku tur neatrast.
Ūdensžurkas var mēģināt iznīdēt, alās ieliekot šļūteni un ielaižot ūdeni. Un tā katru dienu.
Lai gan ūdensžurka ir laba peldētāja, pārāk mitras alas tai nepatīk, tāpēc tā, iespējams, nolems doties tālāk prom.
Ja par profilaksi – nav ieteicams dārziņā ierakt lakstus, jo sapūstot tie veido tukšumus, tuneļus, kas grauzējām atvieglo pārvietošanos.
Man pašam arī dobes atrodas dīķa malā, un uz tām nāk ūdensžurku alas. Taču es nedaru neko, jo no tā nav atkarīga mana izdzīvošana. Jāpacieš, ja vien stādījumi nepieder zemnieku saimniecībai, kam tas ir vienīgais ienākumu avots. Jāsaprot, ka mēs dzīvojam uz zemes, kur atrodas arī citi, un desmitā tiesa jāatdod ja ne baznīcai, tad dabai. Mēs nevaram šeit dzīvot vieni, tik daudz nespējam samaksāt.
