Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā saplānot dzīvi laukos?
Līdzīgi kā ir plānojums katrā mājā, arī lauku teritorijai tāds vajadzīgs. Runājot līdzībās, ja namā ir virtuve gatavošanai un ēšanai, priekšnams – netīrajiem apaviem un virsjakām, bet dzīvojamā istaba, kur pabūt kopā un atpūsties, tad lauku sētā ir priekšdārza, saimniecības un dzīvojamā zona. Tās dēvē arī par funkcionālajām zonām, jo katrai ir sava noteikta loma, tās palīdz organizēt dzīvi laukos.
Pirmā un publiskākā ir priekšdārza zona, kur ir iebraucamais ceļš, vārtiņi, pagalms. Tā ir reprezentatīva zona, kuru redz ikviens: pastnieks, kaimiņš un, protams, paši mājinieki. Tāpēc šajā zonā nav vieta komposta kaudzei vai automašīnas labošanas bedrei. Cik plašam būtu jābūt pagalmam, to noteiks plānotais praktiskais lietojums, piemēram, ir jāparedz iespēja piekļūt dzīvojamajai mājai ar autotransportu, arī lielāku. Īpaši attālināt māju no iebraucamā ceļa nevajadzētu. Taču nav arī tā, ka visiem ģimenes spēkratiem jāstāv pie namdurvīm.
Lauku sētā neiztikt bez saimniecības zonas – tā var būt tikai neliels dārziņš, bet var būt arī pamatīga lopu novietne. Tā ir zona darba rīku noliktavai, šķūnim, jau pieminētajai komposta kaudzei un citām saimnieciskām nodarbēm. Saimniecības zonai parasti atvēlē mazāk svarīgu, ēnaināku vietu, taču tai nav jābūt nezin kur paslēptai. Tai jābūt piekļūstamai ar tehniku, praktiskai un, protams, kārtīgai.
Dārzs pēc klasiskajiem principiem vairāk pieder saimniecības zonai, taču te svarīgi, kā to apstrādā un kā līdz tam nokļūst. «Jo tālāk dārziņš no virtuves, jo retāk uz to aiziet,» tā novērojusi Dace Laiva. Mūsdienās, kad kartupeļu vagas nereti aizstāj jauktas garšaugu un ziedu dobes, tās tikpat labi piederas arī dzīvojamai zonai. Saimniecisks dārzs (cits mērogs, praktiskie apstrādes apsvērumi) kļūst tajā brīdī, kad plānojam saražot pārtiku ģimenei visai ziemai.
Mājīgākā, omulīgākā vieta teritorijā ar labāko skatu no mājas un uz to ir dzīvojamā zona. Tur parasti var baudīt sauli, patīkami pasēdēt pie ēdamgalda. Tas var būt pie mājas vai dīķa, tā var būt speciāli veidota ugunskura vieta. Tā kā vakaros mums parasti ir vairāk brīvu brīžu, tad būtu vēlams dzīvojamajai zonai atvēlēt to vietu, no kuras baudāma skaistākā vakara saule.
Tā nedari!
- Nepārspīlē ar perfekcionismu! Atceries, lauki nav pilsēta, šeit ir citi mērogi un apjomi. Tāpēc nevajadzētu censties laukos aizrauties ar sīkām detaļām, perfektumu, pārspīlētu sakoptību. Piemēram, taisnas dzīvžoga rindas, īpaši, ja tām nevar redzēt ne pāri, ne cauri, ir neiederīgas lauku ainavā.
- Nesteidzies ar stādīšanu! Dace Laiva iesaka stādīšanu atstāt kā vienu no pēdējiem lauku teritorijas apgūšanas darbiem, jo, piemēram, nepareizā vietā iestādīti augļu koki var apgrūtināt citus labiekārtošanas darbus. Mazu dārziņu, diļļu dobīti vai siltumnīcu, protams, var ierīkot, jo tos vajadzības gadījumā ir viegli transformēt. Tāpat ar jaunu stādījumu veidošanu nevajadzētu pārsteigties, pirms nav skaidrības, kas un kā to visu apkops.
- Nestādi kokus pārāk tuvu! Atbildīgi plānojami arī jaunu koku stādījumi, neveidojot tos pārāk tuvu mājai, iebraucamajam ceļam, nesastādot pārāk cieši citu citam. Nākotni, kad mazais kociņš būs izaudzis liels, viegli vizualizēt, paraugoties uz jau esošajiem dižajiem koku stāviem.
- Neimprovizē ar dīķi! Esam laukos, kaimiņam ir traktors – tad nu jārok dīķis! Nē, teic Dace Laiva, dīķis ir būve, kas nopietni jāprojektē. Pirmais un galvenais jautājums – no kurienes tajā radīsies ūdens. Ja pazemes avotu, upītes vai grāvja nav, tad svarīgi, lai dīķis ir reljefa zemākajā vietā. Te ļoti noderīgs būtu speciālista padoms, viņš arī palīdzēs dīķi pareizi izprofilēt. Jo tikai noteikta dziļuma (vismaz trīs metri dziļākajā vietā) dīķī saglabāsies ūdens kvalitāte. Ja gribēsi peldēties, būs jāpadomā par lēzenu krastu. Ja zvejot – jānodrošina zivīm labvēlīgi apstākļi. Vēl svarīgi saprast, cik daudz grunts radīsies, izrokot noteikto apjomu. Izveidot no tās valni ir nepareizi, turklāt tas var traucēt dīķim pildīt ūdens novadīšanas funkciju. Kur likt šo milzu grēdu – arī tas ir jautājums, kas atbildams, pirms dīķis izrakts.
- Nesamoki dabisko reljefu! Neiederīgs ir ne tikai valnis dīķa malā. Vispār nevajadzētu veidot mākslīgu reljefu ar ļoti stāvām nogāzēm – tas nav Latvijas ainavai raksturīgi, un tā kopšana ir ļoti apgrūtināta. Teritoriju ap māju, kur ikdienā plānots staigāt, braukt, pļaut zāli, protams, var izlīdzināt. Taču līdzens var būt arī mīksts un maigs paugurs. Nevajag samocīt dabisko reljefu, īpaši, Vidzemē, kur līdzens nebūs nekad. «Šķiet, ka esam jau pārslimojuši perfekto gludumu un vēlamies arvien vairāk atgriezties pie dabiskā,» teic ainavu arhitekte.
- Neatstāj novārtā dabisko pļavu! Skaista dabiska pļava ir darbs, nevis teritorijas atstāšana dabas varā. Ar dabisku pļavu saprotam zālāju, kas bez aršanas pastāvējis vairākus desmitus gadu un bagāts ar daudzām zālaugu un ziedaugu sugām. Bez cilvēku vai lopu līdzdalības pļava agrāk vai vēlāk kļūst par mežu, tādēļ svarīga ir pareiza pļavas apsaimniekošana – noganīšana vai nopļaušana. Turklāt jāievēro, ka pļaušanas laiks ir tad, kad pļavas augi noziedējuši un nogatavinājuši sēklas, kas nākamajos gados turpinās augt un saglabās sugu daudzveidību. Dabisku pļavu apdraud arī invazīvās sugas, piemēram, lupīnas, zeltslotiņas, kas ir agresīvas un savairojoties izskauž vietējās sugas.
- Neizzāģē visus krūmus! Nevajadzētu steigt nocirst un nopļaut visus krūmus. Novērtē tos, savaldi džungļus, jo kādreiz vecos dārzos saglabājušies brīnišķīgi jasmīnkrūmi, segliņi, ceriņi. Izkopjot pāris gadu laikā tos var ļoti veiksmīgi atjaunot. Tā uzreiz var iegūt apjomu, nav tikai līdzena vieta. Tas pats attiecas uz puķu sugām. Nevis nopļaut un nošķūrēt, bet vispirms pavērot, vai tur nav izaugusi kāda lieliska pujene, miķelītis vai rabarbers.
