Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Viktora Eglīša Sfingā rodama liecība, kā savulaik izskatījies Ķemeru parkā: «Trūka vēl tikai baltu skulptūru uz pjedestāliem, lai mēs sajustos tieši kā slavenajā Versaļas vai Trianonas parkā. [..] Milzīgi plašo Ķemeru parku, kur tik daudz dažādu avotu, upju un kanālu, kas slēgti neskaitāmu aleju režģī, ar skaistiem tiltiem, atpūtas sēdekļiem un paviljoniem no saules un lietus, ka vienā, divās sezonās to nemaz nevar izstaigāt. Tas gluži tāpat kā cilvēka dvēselē: kā arī viņā rocies, bet ne tik pāris sezonās, pat visā mūžā tās neizpētīsi. [..] Pašā parka centrā tik daudz skaistu puķu dobju, sakārtotu lieliskā līniju, formu un krāsu simetrijā, apkārt stāv ozols pie ozola, aiz tiem biezs mežs, bet vienā malā skatu tornis vislielākajā no ozoliem…» Rāmos un klusos vakaros, kad saule jau aizslēpusies aiz koku galotnēm, «pa alejām klīda dāmas, parasti dažādās pidžamās un kungi vasaras uzvalkos. Daži ārzemnieki, daudz augstāku ierēdņu, arī skolotāji un pa vidiem lauku māmiņas, kopā ar gādīgajiem ģimenes locekļiem.»
Saglabājušās arī senas pastkartes, kurās redzams kupls ozols ar lapotnē ierīkotu skatu laukumu. Tādi ozoli esot bijuši pat vairāki, un tie dēvēti par mīlestības ozoliem, jo pārīši tos izmantoja kā romantisku tikšanās vietu. Bet Vēršupītē vairākās vietās izbūvēti dambji, lai viesi var vizināties laivās, piestājot Mīlestības saliņā.
Pēc Otrā pasaules kara Ķemeri tika iekļauti visas Padomju Savienības kūrortu sistēmā un parks vēl tika kopts, bet vēlāk pilnīgi pamests novārtā. Soliņi un tiltiņi sabrukuši, koki sasējušies un izauguši, tūju dzīvžogs Baltās pils parka pusē kļuvis par necaurejamo mūri…
Pie Ķemeru parka atjaunošanas, izmantojot Eiropas Savienības fondu atbalstu, pirms dažiem gadiem ķērās Jūrmalas pilsēta, un kopš 2021. gada augusta tas pēc atjaunošanas atvērts apmeklētājiem.
Jau skaitļi vien, kas raksturo rekonstrukciju, ir iespaidīgi. Atjaunots pastaigu celiņu tīkls un izbūvēti jauni celiņi, ieklājot 22 100 kvadrātmetru īpaša stingra grants seguma, kas sausumā neput, bet lietus laikā ātri uzsūc ūdeni, un 4870 kvadrātmetru granīta bruģa. Ierīkots 91 000 kvadrātmetru (vairāk nekā 9 hektāri) zāliena un 7560 kvadrātmetru mulčētu dobju.
Iestādīts 3000 rožu, 5890 lapu krūmu, 395 skuju kokaugi, 180 liepu un 51 020 ziemciešu stādu.
Arī ziemciešu daudzveidība ir iespaidīga – gan puķes, gan dekoratīvās graudzāles jeb zāļveida ziemcietes kopā 135 sugas un šķirnes. Vēriena ziņā Ķemeru parku var pat salīdzināt ar Rundāles pils dārzu. Gan pats Ķemeru parks, gan vairāki tā elementi – Ūdenstornis, Rotonda u. c. – ir valsts un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Ķemeru parks ir arī Ķemeru nacionālā parka daļa. Šis statuss pieprasa īpaši saudzīgu attieksmi gan pret kultūras un vēstures, gan dabas un ainavisko vērtību saglabāšanu. Parku iekārtoja un par to ikdienā rūpējas uzņēmuma Gartens ļaudis, un iekārtošana viņiem bijis īsts izaicinājums daudzējādā ziņā.
Par pamatu parka labiekārtojumam tika izmantota 1933.–1936. gada vēsturiskā plānojuma kompozīcija, kāda tā bija laikā, kad tapa Ķemeru Valsts kūrorta viesnīca jeb Baltā pils. «Šis ir viens no retajiem publiska dārza projektiem, kuros atļāvos iekļaut rozes,» atzīstas ainavu arhitekte Natālija Ņitavska, kas veidoja parka atjaunošanas projektu. «Rozes prasa ļoti intensīvu un rūpīgu kopšanu, tāpēc parasti es to nedaru. Taču šeit bez tām iztikt nevarēja, jo kūrorts un rozes – tie tik ļoti labi sader kopā.»
Atšķirībā no Rundāles, kur izveidota rožu kolekcija, šeit izvēlētas tikai nedaudzas šķirnes, un iespaidu tās rada ar bagātīgo apjomu, nevis daudzveidību. Parka partera daļa veidota baltos toņos – tāpat kā Baltā pils – floribundrozes ‘Alabaster’, ‘White Meidiland’, krūmrozes ‘Artemis’, ‘Schneewittchen’, Latvijā selekcionētās parka rožu šķirnes ‘Skaidra’ un ‘Alise’, kuras zaros vasaras otrajā pusē redzami gan ziedi, gan pumpuri, gan briestoši augļi, kā arī maijrozīte jeb noraglapu roze. Lai no kuras puses parteram tuvotos, nonākšana tajā ir kā pārsteigums, jo no trim pusēm – ceturtajā ir viesnīcas ēka – to ietver pamatīgi saaugušas tūjas. Savulaik stādītas kā neliels dzīvžogs, ar laiku izaugušas un pāraugušas, taču ar pietāti saglabātas. Bet, nākot gar vienu no parka dižkokiem – lielo valriekstu koku –, pat jānoliecas, lai izsprauktos zem tā resnajiem zariem, kas vietām balstās pat uz zemes. «Un man tas patīk, ka mums varenais koks ir jārespektē un jāizrāda tam cieņa,» saka Natālija.
Savukārt dobēm centrālajā alejā, kas ved no Ķemeru stacijas puses ūdenstorņa virzienā, izvēlētas rozes krāsu gammā, kas sasaucas ar torņa krāsojumu, – dzeltenā parka roze ‘Rugelda’ un dažas krūmrožu šķirnes: ‘Credit Mutuel’ ar apaļiem, fuksiju violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem, dzintardzeltenā ‘Caramella’, oranždzeltensārti mirdzošā ‘Westerland’, ‘Reine Sammut’ zeltaindzeltenos un ķirškrāsas toņos.
«Projektējot domāju par to, kā te izskatījās kādreiz, kad alejās pastaigājās svētdienīgi tērpti cilvēki baltos tērpos – kungi salmu platmalēs un dāmas ar mežģīņu saulessardziņiem. Un patiesi – tā arī ir noticis. Kad uz Ķemeriem aizbraucu, redzu svētdienīgi tērptus ļaudis, kas pastaigājas un fotografējas pie rožu dobēm,» priecājas Natālija. «Viss ir tieši tā, kā biju iztēlojusies.»
Populārākie raksti
Rotonda uz Mīlestības saliņas.
Rožu ziedu krāsas centrālās alejas dobēs sarunājas ar vēsturiskā ūdenstorņa toņiem, bet no torņa skatu laukuma var pārlūkot parku no putna lidojuma.
Baltie koka soli ir tieši tādi paši, kādi te bijuši pirms Otrā pasaules kara.
