Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas gan nav tik vienkārši. Pēdējos desmit gados uzbūvētajās privātmājās parasti nav ne tikai pagrabu, bet pat vēsu pieliekamo. Ļoti nedaudziem ir saglabājušās lauku sētas ar īstiem sakņu pagrabiem. Dažiem pilsētniekiem pagrabi ir ierīkoti garāžās, bet to izmērs ir ierobežots. Kādas alternatīvas? Dažus dārzeņus var uzglabāt stirpās vai tranšejās, bet tas nozīmē dārza ainavas maitāšanu. Tāpat dārzeņu izņemšana no stirpām un tranšejām ir iespējama tikai relatīvi siltā laikā, bet ne pie –15…–20 oC.
Ja nav pagraba, viens no risinājumiem varētu būt arī ātri uzbūvēts, labi nosiltināts šķūnis ar ventilācijas lūku (vai vairākām), kuras sāni ir apbērti ar zemi. Sānus var apzaļumot, iegūstot reizē vietu krājumu uzglabāšanai un interesantu vides objektu dārzā.
Pagrabs nav slimnīca!
Pagrabs neuzlabo produkcijas kvalitāti, vienīgi mazina ražas zudumus. Lai raža labi saglabātos, tai jābūt veselīgai, proti, neinficētai audzēšanas laikā, pareizā laikā un saudzīgi novāktai, kā arī saudzīgi izvietotai pagrabā. Katrai sugai un šķirnei ir savs dabīgs miera periods, kuram beidzoties sāk veidoties ģeneratīvie orgāni (ziedneši un ziedpumpuri), un tad produkcija strauji zaudē kvalitāti.
Zema temperatūra paildzina miera periodu, tieši tāpēc ir svarīgi laikus novākt saknes, tupeņus un galviņas no lauka vai dobes, lai tie neuzkrātu siltumu. Katra lieka diena laukā saīsina potenciālo uzglabāšanas laiku par dažām dienām un pat nedēļām atkarībā no šķirnes.
Tāpat ir svarīgi novākt lielāko daļu ražas pirms salnām, jo aukstuma bojāta produkcija vairāk pūst.
Parastajos pagrabos gaisa temperatūra ziemā turas +5…+6 oC līmenī un gaisa mitrums ir samērā augsts. Tādi apstākļi ir piemēroti praktiski visu sakņu, ābolu un kāpostu uzglabāšanai, taču – ar dažiem izņēmumiem. Piemēram, visiem ķirbjiem un ziemai atliktiem kabačiem optimālā temperatūra ir +12…+14 oC. Sīpoliem un ķiplokiem ir svarīga konstanti zema temperatūra un zems gaisa mitrums, ko pagrabā nav iespējams nodrošināt.
Tātad, lai visu izaudzēto pilnvērtīgi uzglabātu, pagrabā būtu vajadzīgi vismaz trīs nodalījumi: kartupeļiem un saknēm; āboliem; kāpostiem. Savukārt ķirbjus, sīpolus un ķiplokus nāksies glabāt telpās. Neturi ābolus kopā ar kartupeļiem, bietēm, burkāniem, jo tie no saknēm mēdz pieņemt zemes smaku. Tiesa, kartupeļiem ābolu klātbūtne gan nāk par labu, jo ābolu izdalītais etilēns aizkavē kartupeļu asnošanu, tādējādi paildzinot to uzglabāšanas periodu.
Ieteicamā ražas novākšanas secība
- Ķiploki. Tos vāc pašus pirmos. Ziemas ķiploku vākšana parasti sākas jūlija beigās un beidzas augustā (tātad tiem jau jābūt novāktiem!). Par ziemas ķiploku gatavību novākšanai liecina stublāja dzeltēšana, bet visdrošāk īsto brīdi var noteikt, izrokot dažus augus ar lāpstu un aplūkojot galviņas. Labāk ražu novākt dažas dienas agrāk, nekā dienu nokavēt un sagaidīt, ka galviņa sāk dalīties, vēl zemē esot. Novāktiem ķiplokiem ar sekatoru saīsina stublāju līdz 4–5 cm, saknes var nogriezt vai atstāt – pēc saviem ieskatiem. Galviņas saliek redeļu koka vai plastmasas kastēs, kuras novieto zem nojumes, līdz galviņas ārējās zvīņas un stublāja atliekas pilnīgi izžūst. Protams, ķiplokus var sapīt pīnēs un virtenēs, tās ļoti glīti izskatās un izdaiļo virtuvi. Ilgstošai uzglabāšanai ķiploki jānovieto telpā, kur iespējams uzturēt konstantu temperatūru un zemu gaisa mitrumu.
- Sīpoli. Vāc, kad apmēram pusei augu ir nolūzušas lapas. Visbiežāk sīpolu vākšanai atbilstoši apstākļi ir augustā, septembrī, taču šogad daudzviet jau jūlijā sīpolus inficēja sausplankumainība (Alternaria spp.) un neīstā miltrasa (Peronospora destructor), tāpēc augustā augiem lapu tikpat kā vairs nebija. Protams, slimības būtiski samazināja sīpolu ražu un piemērotību glabāšanai. Atliek izraut sīpolus, apgriezt lapas virs sakņu kakliņa lūzuma vietas (to ir samērā grūti izdarīt, jo mīkstās lapas grūti griezt, labāk lietot sekatoru), saīsināt saknes un likt žāvēties līdzīgi kā ķiplokus. Arī uzglabāt tos var kopā ar ķiplokiem.
- Kartupeļi. Vāc augusta beigās, septembrī atkarībā no šķirnes un laikapstākļiem. Apmēram divas nedēļas pirms ražas vākšanas tiem jānopļauj lapas, protams, ja tās vēl ir saglabājušās. Šogad daudzviet lapas noēda lapgrauži (pazīstami kā Kolorado vaboles) un bojāja lakstu puve (Phytophtora infestans). Lapu nopļaušana veicina tupeņu mizas nobriešanu, un tad tie mazāk cieš vākšanas laikā un labāk uzglabājas. Mazdārzā kartupeļus izrok ar dakšām vai, ja ir iespēja, novāc mehanizēti. Uzlasa ar rokām spaiņos vai grozos un pārber tīkla maisos. Tīkla maisi ir labāki par cita materiāla maisiem, jo ir elpojoši un dod iespēju iziet ārstēšanās periodu jeb sadziedēt radušos mehāniskos bojājumus. Ja raža nav liela, var izmantot arī plastmasas kastes – tās ir vieglāk pārvietot ar rokām. Uzlasot kartupeļus, vēlams savākt arī pašus sīkākos, lai nākamgad tie nepiesārņo augsni, bet visus puves bojātos atstāt turpat un iespējami ātri pēc novākšanas apart vai pārrakt zemi, lai tie straujāk sapūst un nekļūst par infekcijas avotu. Svarīgi aizsargāt novāktos kartupeļus no gaismas, lai tie nekļūtu zaļi un tajos neveidotos solanīns.
- Ķirbji. Jānovāc pirms salnām. Šogad vēsā jūnija dēļ praktiski visi ķirbjaugi augšanā aizkavējās par mēnesi, kas ķirbju vākšanu padara sevišķi grūtu. No vienas puses, gribas, lai tie izaugtu iespējami lielāki un paspētu nobriest, no otras puses, bail no salnām. Atliek uzmanīgi sekot laika prognozēm, lai noķertu pēdējo brīdi. Drošības labad ir vērts apsegt ķirbju lauku ar agrotīklu. Vācot ķirbjus, augļkātiņu drošāk nogriezt ar sekatoru, bet pašu ķirbi celt ar abām rokām, nevis ņemt aiz kātiņa. Smagiem augļiem augļkātiņš mēdz notrūkt, un tad atliek tikai strauji apēst vai pārstrādāt šo ķirbi, jo glabāšanai tas nebūs derīgs. Novāktos ķirbjus ir vērts vismaz nedēļu paturēt tukšā siltumnīcā vai citā siltā telpā, lai tiem sadzītu visas sīkās brūces un skrambas uz mizas. Ķirbji jāuzglabā +12…+14 oC temperatūrā, tāpēc jāatrod tiem piemērota vieta telpās.
- Bietes. Arī necieš salnas, tāpēc tās jānovāc vienlaikus ar ķirbjiem vai nedaudz agrāk, ja saknes ir izaugušas pietiekami lielas. Augus izrauj, lapas noplūc vai nogriež ar nazi, nebojājot pieri (tā sauc to saknes daļu, kas ir redzama virs augsnes, dažkārt to dēvē arī par pleciņiem). Saknes neīsina, atstāj, kādas ir. Tāpat kā kartupeļiem un ķirbjiem, arī bietēm nāks par labu vismaz nedēļu garš ārstēšanās periods +14…+16 oC temperatūrā, lai sadziedētu visus virspusējos mehāniskos bojājumus. Pēc tam bietes var novietot pagrabā. Ērtāk ir uzglabāt kastēs, nevis maisos.
- Burkāni. Var vākt no septembra līdz oktobra beigām, jo tie pacieš aukstumu. Ja nav iespējams salikt pagrabā visu izaudzēto ražu, burkānus var vākt pakāpeniski visu septembri un oktobri tūlītējam patēriņam, bet uzglabāšanai – tikai oktobra beigās. Dārzos, kuri atrodas tuvāk jūras vai līča krastam, burkānus var vākt visu ziemu, ja vien augsne nav sasalusi. Drošības labad var nopļaut lapas un dobi apsegt ar 30–40 cm biezu salmu kārtu. Latgalē gan šāds paņēmiens var būt riskants. Kā lai zina, vai burkāni jau ir izauguši uzglabāšanai? Latvijā vispopulārākās ir Nantes tipa šķirnes ar praktiski cilindriskām saknēm un noapaļotu saknes galu. Lūk, saknes gals arī norāda, vai tā jau ir izaugusi, jo sākumā arī Nantes burkāniem saknes gals ir smails. Tikai saknei nobriestot, tas pārvēršas par noapaļotu. Tātad laiku pa laikam jāizrauj daži burkāni un jāaplūko saknes.
- Galviņkāposti. Ir vairākas šķirņu grupas atkarībā no agrīnuma, tostarp vēlīnās ar 140–150 dienu garu veģetācijas periodu un strauji augošās (100–110 dienas), kas uzglabājamas 3–4 mēnešus ilgi. Uzglabājamos kāpostus vāc oktobrī, bet agrīnākas šķirnes, kas laikus nav novāktas, mēdz plīst. Pēc galviņas cietības noteikt kāposta gatavības pakāpi arī vairs nevar, jo mūsdienu hibrīdiem galviņa pēc taustes var būt stingra, bet iekša – vēl līdz pusei irdena. Ja lauks ir paliels, laiku pa laikam var nogriezt dažas galviņas, pārgriezt tās vertikāli un apskatīties galviņas lejasdaļu. Uzglabāšanai piemērotām galviņām visām lapām jābūt cieši piegulošām, bez tukšumiem starp tām. Ja dārzā aug daži desmiti kāpostu, atliek gaidīt, kad galviņas sāks uzsmaidīt, proti, uz virsējām lapām parādīsies smaidam līdzīgi plīsumi. Tā ir zīme, ka ar kāpostu novākšanu vairs nedrīkst kavēties. Kāpostus nogriež ar asu nazi tieši zem galviņas, atstājot dažas ne tik cieši piegulošas lapas. Tās mazinās galviņas vīšanu.
Šos vāc vēlāk!
- Rutkus, kāļus un sakņu selerijas vāc oktobrī. Rutkus un kāļus var atstāt laukā līdz pat oktobra beigām, sakņu selerijas jānovāc līdz mēneša vidum. Visas saknes vāc līdzīgi galda bietēm. Ļoti svarīgi nesavainot sakni, nogriežot lapas. Selerijām var nedaudz saīsināt sānsaknes, bet – tikai nedaudz. Jāatceras, ka katra brūce paver vārtus infekcijām.
- Puravus vāc pašus pēdējos, pat novembra sākumā. Pagrabs nav labākā vieta puravu uzglabāšanai, jo temperatūra +4…+6 oC tiem ir par siltu, tāpēc tie dzeltē un lokās, meklējot gaismu. Vēlīnās šķirnes var pat atstāt dobē un vākt pakāpeniski tūlītējam patēriņam, līdz zeme sasalst. Ja sola nopietnāku salu, augus var apsegt ar dubulto baltā agrotīkla kārtu. Zemnieki puravus mēdz uzglabāt plēves siltumnīcā, jo tā tāpat ziemā ir tukša! Puravus izrok ar visām saknēm, noņem dzeltenās lapas un pierok siltumnīcā. Dobē izrok apmēram lāpstas dziļuma grāvīti, kurā slīpi vienu pie otra liek puravus un apber ar sausu kūdru no nākamā grāvīša. Šādi ieziemoti puravi saglabājas samērā labi, līdz tiek apēsti.
