Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nekas nav stādīts. Gaišzaļie ciprešu kociņi kastē ielikti ar visiem podiņiem. Pārējo daļu var piepildīt ar zemi. Ciprešu vietā var arī saspraust zarus, piemēram, pašu dārzā vai mežā sagrieztus kadiķus, asās (sudrabegles) vai baltegles, vai priedes, kam ilgi nebirst skujas. Parasto eglīšu zariem skujas nobirst visātrāk.
Cipreses – ne īsti āra, ne istabas augs
Spirgti zaļie kociņi kastes vidū ir lielaugļu cipreses (Cupressus macrocarpa) šķirne Goldcrest, ko gada nogalē var nopirkt ikvienā puķu veikalā un lielveikalā – no pavisam maziņām par pāris eiro līdz palielām par pārdesmit eiro.
Lai gan cipreses ir mūžzaļi koki, tūju, kadiķu un paciprešu radinieki, Latvijā tās zem klajas debess pārziemot nespēj. Tās gan pacieš salnas un salu līdz pat aptuveni mīnus astoņiem grādiem, taču tikai tad, ja jaunie dzinumi ir nobrieduši. Pašlaik nopērkamajām tie ir maigi un jēli. Tā ka, ja laukā būs zem nulles, visticamāk, cipreses nosals uzreiz.
Taču arī par īstu istabas augu cipresi uzskatīt nevar. Ziemas mēnešos tai vistīkamākā temperatūra ir 5–10 grādi plusos un gaiša vieta. Tātad tā varētu būt itin labs vēsā ziemas dārza augs. Turpretī vasarā ciprese daudz labāk jūtas laukā, svaigā gaisā, taču arī – lai gan gaišā, tomēr no tiešiem saules stariem sargātā vietā, 16–18 grādu temperatūrā. Jālaista vienmērīgi un mēreni, ar mīkstu, siltu ūdeni. Saknes nedrīkst ciest ne no lieka slapjuma, ne sausuma. Jāaudzē ūdens un gaisa caurlaidīgā, skābā, pasmagā, trūdvielām nabadzīgā augsnē. Augšanas laikā mēslo ar skujkokiem domāto mēslojumu reizi vai divas mēnesī.
Ja izdodas noturēt pie dzīvības un saglabāt labu veselību, tad var pievērsties nākamajam solim un mēģināt izveidot kādu interesantu formu, jo cipreses ļaujas apgriešanai un tās var pat izdresēt miniatūro bonsai kociņu formātā.
M
ūsu šīs reizes kompozīcijas veidotājas Agras kolēģe ziedu salonā Ansis Daiga Buholte atceras, ka savulaik cipresi audzējusi viņas mamma Aija. Mamma strādāja Viesītes dārzniecībā, un ciprese augusi dārzniecības siltumnīcā. Ciprese izaudzēta no sēklas, ko mamma ar čiekuriņu atvedusi no Krimas. Siltumnīcu ziemā gan kārtīgi nekurināja, taču arī mīnus grādi tur parasti nebija, un mūžzaļais koks auga tieši gruntī, ne podā.
Auga tik braši, ka pat pietrūka vietas un galotni katru gadu vajadzēja apgriezt, lai nenoceļ jumtu. Un stumbru beigās jau nevarēja apņemt ar abu roku pirkstiem. Lai gan siltumnīcā bija nodzīvojusi gadus trīsdesmit, kad panīka dārzniecība, ziemā atstāta pavisam bez apkures, nosala arī ciprese.
Pāri palika tikai atmiņas. Par putekšņiem, ko tā kaisīja līdz ar pirmajiem siltajiem pavasara saules stariem. Un čiekuriņiem, ko spēja nobriedināt, tā parādot, cik labi jūtas, jo parasti cipreses nebrīvē nevairojas. Lai gan labos apstākļos var izaugt pat četrus metrus augstas, telpās tās zied ļoti reti vai nemaz.
Izmantotie materiāli
- Čiekuri. Čiekurus – egļu, priežu vai citus – kastītē starp augiem un zariem var vienkārši sabērt, un arī būs labi. Bet, ja čiekuriem pamatnē starp zvīņām aptīta gana stingra stieple, ko iespraust kastē, tos var visādi izdresēt – nolikt stāvus kā zaldātiņus vai izbīdīt ārpus kastes. Tad ne vējš, ne putni, ne kaķis neapgāzīs. Mežā salasīti čiekuri siltā istabā atver zvīņas dažās dienā. Bet, kopā ar kastīti iznesti ārā, tie atkal aizvērsies.
- Zari. Lielo priežu izlocītie zari nopietno kastīti dara mazliet draiskāku. Tos var gan spraust, gan ar stiepli piesiet ārpusē.
- Bumbas. Ar stieplīti piestiprinātas cieši pie priežu zariem, lai vējš neaizpūš. Cipreses smalkie zariņi ir pārāk neizturīgi, lai tajos ko karinātu.
- Gaismas virtene. Lukturīšu izskats – kāds katram labāk tīk. Taču, ja kaste stāv laukā, tad ļoti svarīgi ir izvēlēties arī piemērotas gaismiņas – tādas, kas domātas lietošanai ārā: ne pašas, ne vadi, ne savienojumi un kontakti nebaidās no mitruma.
