Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pīlādzis ir ne tikai skaists, bet var būt arī pilnvērtīgs augļu koks un ārstniecības augs. No pīlādžu ogām var saražot ļoti daudz ko gardu un reizē arī veselīgu un vitamīniem bagātu. Nav neviena cita augļu koka, kurš būtu tik ļoti daudzveidīgs – gan koku un krūmu, gan augļu izskata, krāsas, lieluma un arī garšas ziņā. Arī latviešu mitoloģijā tam ir nozīmīga loma - senie latvieši piešķīra šim kokam sevišķu spēku, kas aizdzen raganas un citus ļaunus garus. Ja šis koks audzis mājas tuvumā, tad arī jau bijis pa daļai aizsargs pret dažiem ļaunumiem.
No metru augsta kociņa, ko var iestādīt puķu dobē, pie viena tiekot pie vērtīgām ogām, līdz diženam kokam ainavu parkā, kas pie reizes dos bagātīgu ogu ražu. Ar veselām un saliktām, spoži metāliskām un matētām lapām. Un kur tad vēl ogas – sākot no baltām, ar visām dzeltenās un oranžās krāsas niansēm, līdz gandrīz melnām, rubīnsarkanām un brūnām…
Ja pīlādzi audzē ne tikai smukumam, vērts painteresēties gan par katras šķirnes izcelsmi, gan iedziļināties tās īpašībās, ne tikai augļu izskatā vien.
Pīlādži ir jauna suga, kuras evolūcija īsti nav beigusies, tāpēc tā viegli krustojas ar bumbierēm, ābelēm, vilkābelēm, un bērni pārmanto vecāku īpašības dažādās kombinācijās. Tādēļ dažādu šķirņu pīlādžogām mēdz būt visai atšķirīgs ķīmiskais sastāvs, un labās vielas – katrā citas.
Ķekara lielums ir ļoti atkarīgs no sugas un šķirnes. Ķekarā var būt gan simt, gan arī tikai piecas ogas.
Cilvēkam jābūt patiesi ārkārtīgi izvēlīgam, lai visā šajā daudzveidībā neatrastu kaut ko savam garam radniecīgu un dvēselei tuvu.
Kam pīlādzis der?
Var izmantot ne tikai pīlādžu ogas, bet arī lapas, ziedus un pat koksni. Pat visrūgtākie pīlādži nav indīgi. Tos visus tā vai citādi var lietot arī pārtikā.
- Ogas
Pīlādžiem ir sava raksturīgā garša, taču tā nav uzbāzīga. Atšķirībā, piemēram, no tādām specifiskām ogām kā smiltsērkšķi vai irbenes pīlādži pārsvarā visiem cilvēkiem garšo. Nav tā, ka dažiem tie ļoti garšotu, bet citiem riebtos. Vajag tikai pagaršot. Pīlādžiem nereti ir arī ļoti patīkama – mandeļu un marcipāna piegarša –, kas lielākajai daļai cilvēku patīk.
No pīlādžogām var pagatavot visu to pašu, ko no citām ogām. Sulas un sukādes, želejas un marmelādes, un ievārījumus.
Turklāt pīlādžos ir tik daudz dabiskā pektīna, ka nav pat vajadzīgi speciālie dārgie recināšanas cukuri – pīlādzis brīnišķīgi sarecina sevi pats.
Pīlādžogās ir arī dabiskais konservants – sorbīnskābes atvasinājums. Piemēram, ābolu sula, kurai pieliets mazliet pīlādžu sulas, nebrūnē, ir stabila, skaista, un nav pat jākarsē. Pīlādžu ievārījumā tik ātri neiemetīsies pelējums kā ābolu. Ja pīlādžus savāra kopā ar āboliem, ievārījums būs stabilāks, stingrāks, mazāk oksidēsies, mazāk nobrūnēs, būs skaistākā krāsā – arī tā var izmantot pīlādzīti.
Kaltētas pīlādžogas noder augļu un ogu tējās, ko lieto gan pret saaukstēšanos, gan imunitātes stiprināšanai.
Pēdējais modes kliedziens ir pīlādžu vīni, ko vīndari – arī Latvijā – gatavo gan no savvaļas rūgtajiem pīlādzīšiem, gan dārza šķirnēm, kas ļauj radīt visdažādāko krāsu vīnu – no balta līdz rubīnsarkanam. Tiesa gan, sorbīnskābes dēļ pīlādžu vīns nav viegli raudzējams, jo raugam ir grūti darboties – konservants to visu laiku apstādina. Taču, kad tas izdevies, vīns ir ļoti stabils, labi glabājas un brīnišķīgi garšo pat pēc piecpadsmit gadiem un vēl ilgāk.
Pīlādžogas gana daudz izmanto arī restorāni – mērcēm jeb, kā moderni saka, dresingiem, marinēšanai, pasniegšanai kopā ar medījuma gaļu u. c.
Deserta oga gan pīlādzis īsti nav, taču saldus kārumus no tā var pagatavot.
Piemēram, sukādes. Ogas pamērcē karstā cukura sīrupā vai mazliet pavāra, ļauj, lai cukurs izvelk sulu, tad nokāš un ogas sažāvē. Sukādes nebūs kraukšķīgas, bet gan mīkstas, saldas un garšīgas – kā rozīnes.
Pīlādžogas var gatavot arī pūdercukurā, tāpat kā dzērveņogas, un tās ir pat garšīgākas par dzērvenēm. Nekarsētas tās var iemaisīt medū, atstāt uz trim četrām dienām, lai medus izvelk sulu, veidojot krāsainu, pašķidru medus sīrupu, kurā peld saldas ogas. To var glabāt ledusskapī vai mazās kastītēs sasaldēt un visu ziemu pa karotītei ēst.
No pīlādžu masas, tāpat kā no āboliem, gatavo arī zefīru. Iespējas ir milzīgas. Un, protams, pīlādžogas ir laba barība savvaļas putniem, un tādēļ vien dārza malā vērts iestādīt kādu pīlādzi – lai rudenī un ziemā priecātos par dzīvību, kas rosās zaros.
- Lapas
Kritušās, sausā laikā savāktās pīlādžu lapas var kārtām sabērt apcirkņos starp kartupeļiem, bietēm un citiem dārzeņiem, un tie mazāk bojāsies un labāk glabāsies, jo pīlādžu lapas darbosies kā konservants.
- Ziedi
No pīlādžu ziediem – līdzīgi kā no plūškoka vai liepu ziediem – iznāk garšīgas un veselīgas tējas.
- Koksne
Pīlādža koksnei ir izteiksmīga tekstūra ar ļoti skaistiem rakstiem un pārejām, un no tās var izgatavot karotes vai šķīvjus. Koksne ir gana cieta un izturīga un izmantojama pat parketa dēlīšiem.
Svarīgākais par audzēšanu
Pīlādži ir ļoti laba, bet vēl nepietiekami novērtēta kultūra augļudārzam. Tie var augt jebkura tipa augsnēs, arī mazauglīgās, skābās un mitrās, ja vien mitrums nav pastāvīgs. Atklāta, saulaina vieta gan tiem vajadzīga – to labi var redzēt mežā: ja kāds pīlādzītis arī ieaudzis pamežā zem citiem kokiem, ogu tam nav. Protams, labākās, bagātākās augsnēs arī ķekari ir lielāki un ogas vērtīgākas.
- Principā pīlādžu dārzu var kopt līdzīgi kā ābeļdārzu. Tomēr ir arī dažas būtiskas atšķirības. Pati pirmā un svarīgākā: pēc stādīšanas ābeļu zarus saīsina, turpretī pīlādžus nedrīkst apgriezt, jo tieši zaru galos aizmetas pirmie ziedpumpuri. Ja pārāk cītīgi veido vainagu un visu laiku apgriež zarus, tad cilvēks pats savām rokām nogriež nākamos ziedus un ražas kā nav, tā nav.
- Lai raža būtu lielāka, blakus jāstāda vairākas šķirnes, kas cita citu apputeksnēs.
- Mēslot var līdzīgi kā ābeles un bumbieres vai arī nemēslot nemaz – mazāk barotu koku augļos veidojas vairāk vērtīgo bioloģiski aktīvo vielu.
- Ja koks aug par lielu, jāpazāģē zari zemāki un jāparetina vainags.
- Pīlādži ir visai izturīgi pret slimībām. Latvijā specifiski preparāti to aizsardzībai nav reģistrēti.
- Nokarenie pīlādži uz savvaļas pīlādža potcelma jāpotē augstāk par citiem – pusotra līdz divu metru augstumā virs zemes, jo pārāk zemu uzpotētiem zari gulsies uz zemes un būs grūti gan nopļaut zāli zem kokiem, gan arī neizskatīsies glīti. Arī pērkot stādu, jāskatās, lai potcelms būtu pietiekami augsts.
Līdzīgi kā no ābelēm, arī no pīlādžiem var veidot ģimenes kokus – vairākas šķirnes iepotējot viena koka vainagā.
Ražas vākšana un glabāšana
Pīlādžu ražu vāc ar rokām – vai nu nolasot pa vienai ogai, vai nogriežot visu ķekaru. Lai raža būtu arī nākamajā gadā, nedrīkst nogriezt jauno ziedpumpuru, kas jau aizmeties ķekara pamatnē. Tāpēc arī nedrīkst ķekarus lauzt – vislabāk tie lūst vietā aiz ziedpumpura.
Pēc sala mazinās savvaļas pīlādžogu rūgtums, turpretī kultūršķirņu pīlādži ir ēdami tūdaļ no koka.
Vientuļas ogas vai nu jāpārstrādā uzreiz, vai arī jāglabā sasaldētas. Ogas kopā ar ķekariem kastītēs plānā kārtā – divu triju ķekaru biezumā – var glabāt ābolu pagrabā plus divu grādu temperatūrā aptuveni divus mēnešus.
Latvijas savvaļas pīlādži
Parastie pīlādži (Sorbus aucuparia), kas aug mūsu mežā, šķiet, visi ir vienādi. Bet nav vis. Pūrē gēnu bankas dārzā ir savāktas daudzas un dažādas parastā pīlādža formas, kam atšķiras krāsa, ienākšanās laiks, starp tām ir rūgtāki, pat ļoti rūgti un arī tādi, kam it nemaz nav rūgtuma un kas ir gardi arī svaigā veidā. Tāpēc, ejot sēņot, ir vērts noplūkt un iemest mutē arī pīlādžogu. Mežmalā var atrast īstu pērli, ko atnest un iestādīt savā dārzā.
Jūras pucene (Sorbus hybrida) jeb hibrīdais pīlādzis. Savvaļā aug Kurzemes mežos, piemēram, ap Gudeniekiem. Ogas ir saldas un miltainas, ienākas diezgan vēlu – septembra beigās –, tāpēc bildē tām vēl nav īstās krāsas. Izceļas ar ļoti labu slimībizturību, nekad uz tā lapām nav ne kraupja, ne rūsas. Ogas nav tik sulīgas kā parastajiem pīlādžiem, miltainākas, tāpēc vairāk piemērotas biezeņiem, marmelādei, kaltēšanai tējā.
Sugas un šķirnes dārzam
- Divkrāsu pīlādzis (Sorbus discolor)
Gan ļoti dekoratīvs, gan arī praktiski izmantojams. Interesanta iegarena ogu forma. Ogas ienākoties kļūst balti rozā, gandrīz baltas, vāji rūgtenas, ar spēcīgu mandeļu aromātu. Tās ļoti iecienījuši Latvijas vīndari, jo vīns izdodas tiešām kvalitatīvs. Dārzā izskatās arī skaisti, jo vainags dabiski veidojas nedaudz nokarenā sēru formā. Pavasarī plaukstot, ir tumši rozā lapas un sarkanīgi dzinumi.
- «Ņevežinskaja»
Klasiska saldo pīlādžu šķirne, ko dārzos sāka audzēt vienu no pirmajām. To Krievijā, pie Ņevežinas ciema, nejauši atrada sēņotājs. Vēlāk no tās sēklaudžiem radīta vesela šķirņu grupa – ‘Ņevežinskaja Krasnaja’, ‘Ņevežinskaja Žoltaja’ un daudzas citas.
- «Rossica»
Augļi relatīvi nelieli, sarkanoranži, blīvos ķekaros. Ogas skābeni saldas. Lietojot svaigā veidā, šis ir viens no vismazāk skābajiem pīlādžiem.
- «Cuper Glow»
Pagaidām ogas vēl tikai krāsojas, bet galu galā tās būs koši oranžsarkanas. Ienākas vēlāk par citiem. Lai gan šī skaitās dekoratīvā šķirne, to iecienījuši arī vīndari. Ogas ir ar dabisko rūgtenumu, ne tik stipru kā meža pīlādžiem, tomēr svaigā veidā ēst nevar.
- «Red Tip»
Vēl ogas nav īsti gatavas, bet ienākoties secība ir šāda – vispirms tās izskatās gaiši zaļas, pēc tam zaļgani baltas, tad tumši rozā, tad gaiši rozā ar tumšāk rozā punktiem un pēc salnām atkal baltas. Visu laiku mainās krāsa. Bildē mēs redzam brīdi starp otro un trešo stadiju, kad daļa no baltajām ogām sāk sārtoties. Skaists, dabiski nokarens augums. Pavasarī, kad plaukst jaunie dzinumi, pirmās jaunās lapiņas ir skaisti rozā toņos, ziedu kātiņi sarkani. Kopā tas viss dārzā izskatās varen koši. Arī raža ir ļoti liela katru gadu. Šīs ogas ļoti patīk vīndariem, bet izmanto arī restorāniem, piemēram, marinējumiem, ko pasniedz pie gaļas ēdieniem, pie medījuma.
- «Burka»
Kociņiem no dabas raksturīgs punduraugums, un tas neizaug lielāks par pusotru, diviem metriem. Ienākas vēlu, ogas vācamas septembra beigās, garša skābena ar vāju, vāju rūgtumiņu. Izceļas ar ne tikai ar ārkārtīgu ražīgumu, bet arī ar ātrražību – jau stādaudzētavā nereti var nopirkt kociņu ar ķekaru zarā. Var izmantot aroniju vietā. Lapas vienā un tai pašā kokā var būt gan veselas, gan saliktas, gan arī dažādu pārejas formu.
- «Desertnaja Mičurina»
Mespila un pīlādža krustojums. Superpundurītis, izaug tikai metru, pusotru augsts. Ogām ir gan pīlādža, gan mespila garša, tās ir skābenas, aromātiskas. Diemžēl šķirne pie mums nav visai ziemcietīga, slikti pacieš atkušņus – sāk plaisāt miziņa un augs pamazām iet bojā. Ogas apakšpusē mespila zvaigznīte – piecstaraina zvaigznīte ar atvērtu vidiņu. Ideāli piemērota pilsētniekiem stādīšanai pie mājas sienas – vietā, kur stādītu persikus. Bet atklātā laukā, skarbākā vietā ilgi neizturēs.
- «Titan»
Starpģinšu hibrīds – pīlādža, bumbieres un ābeles bērns. Pēc izskata līdzīga ir šķirne ‘Granatnaja’, taču tā ir pīlādža un vilkābeles bērns. Pēc garšas un vitamīnu sastāva, kā arī produktiem, ko var pagatavot, šķirnes ir ļoti atšķirīgas. No ‘Granatnajas’ sanāk biezāki, koncentrētāki ievārījumi, kas labāk sarec, no ‘Titan’ – daudz garšīgāka sula. Izturīgs pret slimībām. Nogatavojas septembra beigās.
- «Krasavica»
Pīlādža un bumbiera bērns ar ļoti lielām, bet reizē arī rūgtām ogām. Tomēr tās labprāt pērk Rīgas restorāni – marinē, saldē un pēc tam pasniedz pie medījuma gaļas. Neparastas lapas – ar malām, kas uzliektas uz augšu kā laiviņa.
- «Moravica»
Pārstāv Morāvijas pīlādžu grupu, kas cēlusies Čehijā. Liela auguma koki ar gariem, nokarenākiem zariem nekā parastajiem pīlādžiem. Arī ķekari lielāki, tajos ir pat pārsimt ogu, un ķekars var svērt pat puskilogramu. Ogas ir sulīgākas un ar plānāku miziņu nekā meža pīlādžiem, ļoti garšīgas pūdercukurā. Līdzīgas šīs grupas šķirnes ir ‘Rosina’, ‘Krasnaja Krupnaja’, ‘Businka’, ‘Sorbinka’, ‘Moravskaja Krupnoplodnaja CGL’. Galotnes var apzāģēt, lai koks veidojas zemāks un vieglāk piekļūt ražai.
- «Alaja krupnaja»
Koks liels, ziemcietība un slimībizturība ideāla. Arī ogas lielas, sulīgas, ar izteiktu rūgtumiņu arī tad, kad ienākušās, tomēr nav tik rūgtas kā meža pīlādži. Der marinādēm, mērcēm un arī kompotam. Arī šo iecienījuši restorāni.
- «Kirsten Pink».
Pavasarī šis ir viens no skaistākajiem pīlādžiem dārzā – ar sarkaniem dzinumiem, sarkanu kātiņu katram ziedam un koraļļkrāsas lapām. Savukārt ogas pēc salnām kļūs baltas. Koks dabiski maza auguma.
