Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Žurnālā LAUKU MĀJA savā pieredzē dalās Ginta Petra, kura saimnieko pirms pāris gadiem iegādātajās Biksaiņu mājās Tukuma novada Jaunsātos.
Mūsu mājas pagrabs ir tikpat sens, cik pati māja, – celts 1870. gadā un kopš tā brīža vārda tiešā nozīmē turējis namu uz saviem pleciem, nepiedzīvodams pagurumu, bet arī ne grēdas ar lauku mājas cienīgiem ziemas krājumiem. To pēdējo es gribēju mainīt. Man bija nodoms tur uzglabāt gan svaigus dārzeņus un augļus, gan ievārījumu, skābētu gurķu burku un ar rezervi ieviestus rīslinga krājumus.
Sausāks, tātad siltāks?
Ieskatoties pagrabā rūpīgāk, vienu no četrām laukakmeņu sienām pamanīju spīdam, roka no pieskāriena kļuva gluži slapja. Tobrīd meistari, kas būvēja akmens terasi, teica – šo sienu vajagot no ārpuses un iekšpuses no jauna nošuvot, aizmūrējot spraugas starp laukakmeņiem. Bet vēl pirms tam pagarināt visas mājas stūros esošās notekcaurules krietnu gabalu prom no ēkas, lai lietus ūdens netecētu uz pamatiem – tātad pagraba sienām –, bet gan tālu prom. Tā arī izdarījām.
Uz katru mājas stūri tie bija vismaz pieci metri cauruļu, kas tika savienoti ar vertikālajām notecēm un slīpi ierakti zemē.
Taču pēc laika radās aizdomas, ka pēc šiem labiekārtošanas darbiem pagrabs kļuvis ne tikai ievērojami sausāks, bet arī siltāks.
Un tas nu gan bija lieki, jo bietes un burkāni, ko stratēģiski biju centusies atkarot stirnām, zaķiem un lauku pelēm, tagad pagrabā savīta. Bet varbūt tāpēc, ka, glābdama tos no citām pelēm, ievietoju no metāla stieplēm pītos grozos un pakarināju pie pagraba velvētajiem griestiem? Meklēju padomu pie zinātājiem.
Kuram gan nav problēmu ar pagrabu?
Baiba Circene, pieredzējusi sidru un sulu gatavošanas speciāliste, sacīja – vaina tā, ka mūspusē, starp Tukumu un Sabili, pagrabus savulaik mēdza mūrēt no visvairāk pieejamā materiāla plienakmens, kam esot stipri hidroskopiskas īpašības – tas uzsūc mitrumu no pamatiem un atdod telpai, tātad neder vienmērīgi sausa klimata nodrošināšanai.
Varot bērt dārzeņus kaudzē, bet tad tie jāapklāj ar biezu salmu cepuri un vēl grēdas galā jānovieto trauks, kur krāties kondensātam. Tiktāl skaidrs, bet vai mūsu pagrabs maz ir būvēts no plienakmens?
Sulu meistara Linarda Liberta būvētajā jauno laiku pagrabā reiz degustēju vēsas bērzu sulas un dzirkstošus vīnus. Tajā grīdu klāj dabiskas smiltis, no kurām lieko mitrumu pēc nepieciešamības stundas laikā iesūknē mitruma savācējs, tāds pats, kādu celtnieki lieto tikko mūrētu sienu vai grīdu ātrākai nožūšanai, taču mitruma līmeni mēra hidrometrs.
Gaisa apmaiņu viņa krājumu glabātavā nodrošina divi ventilatori – pa vienu pagrabā iesūknē gaisu, pa otru izpūš ārā. Taču vajadzīgo temperatūru regulē elektriskais sildītājs, nodrošinot ziemā plus 5, vasarā plus 15 grādus.
Savukārt būvinženieris Ilmārs Dirveiks, izdzirdējis manu stāstu, gluži vai priecīgi izsaucās: «Bet, protams, kuram gan nav problēmu ar pagrabu?!» – tādējādi mazliet apklusinot manas ambīcijas. Taču vienlaikus piebilda, ka jāmeklē tieši mitruma un gaisa apmaiņas speciālists.
Tādu kungu arī atradu un uzlūdzu ciemos uz sarunu. Tā izvērtās interaktīva, gara un interesanta un vainagojās ar daudzām lietderīgām un pozitīvām atklāsmēm.
Ideālais mitrums
Aleksandrs Kapusts ir būvinženieris, kurš apsekojis, novērtējis un sakārtojis daudzus vecus un lielus pagrabus visdažādākajās Latvijas malās, turklāt savās bagātīgajās zināšanās labprāt dalās ar arhitektiem, inženieriem un māju saimniekiem.
Saskaņā ar Aleksandra sacīto ideālais pagraba mitrums ir aptuveni 60–70%.
Smilts un māla sajaukuma klons, kāds ir mūsmājās, vidēji no viena kvadrātmetra atdod 10–25 gramus ūdens diennaktī. Tā kā mūsu pagrabs ir 24 kvadrātmetrus liels, sanāk, ka tie ir 2,5–5 litri dienā. Tas esot labi, jo rada akurāt vajadzīgo mitruma procentu.
Ja mēs gribot pagrabā izvietot, piemēram, koka mēbeles, tad šāds klimats, protams, nederot, bet svaigiem augļiem, dārzeņiem, konservu burkām un pildītām pudelēm ar visām etiķetēm – ideāli.
Vecos laikos nereti pagrabam cauri tecējis strauts, lai uzturētu nepieciešamo mitruma līmeni augļu uzglabāšanai.
Taču svarīgi arī, lai mitruma nebūtu par daudz. Mūsu gadījumā grīdu labāk bija atstāt neaiztiktu – lai ir līdzens smilts un māla klons. Taču, ja vēlos to maksimāli gludu, varot izklāt ar ugunsdrošiem ķieģeļiem.
Nekādā gadījumā ar silikāta ķieģeļiem – tie mitrumā drūpot. Griesti mūsu pagrabā ir velves veidā, būvēti no sarkanajiem ķieģeļiem un, pēc Aleksandra domām, sausi, tātad ideāli.
Tehnoloģiski nepareizi
Tā kā pagrabs neatrodas zem visas mājas, bet aizņem vien 24 kvadrātmetrus zem ēkas ziemeļrietumu stūra, divas pagraba sienas vienlaikus ir arī mājas ārsienas. Savukārt otrām divām aizmugurē ir grunts, un tajās redzamas trīs manu acu augstumā, cita no citas pusmetra attālumā iemūrētas caurulītes, katra astoņu centimetru diametrā.
To viens gals iznāk uz telpas vidu, bet otrs diemžēl atduras pagraba sienas mūrī. Tehnoloģiski pareizi būtu, ja šo cauruļu otrus galus mēs atrastu ārpusē, kaut kur pa perimetru izvadītus ārā ēkas pamatos. Taču tā nav, un tas palielinot risku, ka mitrums var ietekmēt arī visas ēkas pamatus.
Turklāt mēs nezinām, vai istabās zem vecās, bet labi saglabātās priežu grīdas ir koka sijas, kas mitruma ietekmē varētu sākt bojāties. Tāpēc Aleksandrs ieteica veikt hidroizolācijas ekspertīzi un tai pēc nepieciešamības sekojošas hidroizolācijas injekcijas.
Ekspertīze
Ekspertīze sākās ar mitruma mērīšanu, ko Aleksandrs parasti dara ar ierīci Trotec T650. Ja rādītājs ir līdz 40, tad mērāmā virsma ir sausa, ja no 40 līdz 80 – mitra, bet virs 80 – slapja. Ja, pieskaroties pagraba iekšsienai, aparāts uzrāda skaitli virs 100, tas nozīmē, ka kaut kur iekšā tiek ūdens. Tas tā notika ar divām mana pagraba sienām, kas vistiešākajā veidā saskaras ar lietus ūdeņiem, tātad ir pakļautas regulārām mitruma svārstībām.
Par laimi, granītakmens, no kā pagraba sienas mūrētas, ir ļoti blīvs, tātad maksimāli ūdensnecaurlaidīgs, bet pērnvasar no kaļķa un cementa maisījuma darinātās betona šuves gan ir slapjas. Ar neapbruņotu aci mitrums redzams kā rūsas krāsas stīgas uz iekšsienu vertikālajām betona taciņām, bet objektīvi par to liecina Aleksandra mērierīce, kas saskarē ar šīm šuvēm uzrādīja pat biedējošu skaitli 156 – tikpat, cik pagraba grīdas smilts. Taču ūdens iekšā pa sienām netekot, un tā ir laba ziņa.
Atbildot uz manu izmisušo ko tagad darīt?, Aleksandrs nomierināja, ka no mitruma viedokļa šis pagrabs esot ideāls! Šuvju mitruma lielos rādītājus kompensējot sausais akmens. Bet – kāpēc savīta bietes un burkāni?
Vēdināšana
Izrādās, atbilde rodama gaisa apmaiņā, un ir vismaz trīs veidi, kā to uzlabot.
- Ar 100 mm kanalizācijas caurulēm, ko ierīko kā vēdināšanas ejas. Cauruli nostiprina vertikāli gar to sienu, kas atrodas pretī ārdurvīm, tā, lai viens caurules gals sākas ieslīpi 45 grādu leņķī pret pagraba sienu, aptuveni 20–30 cm virs zemes un ir aptuveni 20–30 cm garš. Tad caurule veido līkumu augšup gar vertikālo sienu, kur to turpina fiksēt, un visbeidzot pēc vēl viena līkuma tā tiek nostiprināta paralēli griestiem līdz pat ārdurvīm vai ārsienai, kur to izvada laukā.
- Izgatavot pagraba ārdurvis tā, lai to apakšējā mala ir nedaudz augstāk par grīdu, – tā, lai pa spraugu, kas radusies starp grīdu un durvīm, staigā gaiss (līdzīgi darot ar labierīcību durvīm).
- Vēdināšanas nolūkā pagraba durvīs ierīkot ar restītēm nomaskētu mazu lūciņu.
Izteicu aizdomas, ka tad jau ziemā te pieturēsies mīnus grādi. Ja būšot, piemēram, ventilācijas caurules, nebūšot nekādu mīnusu, skaidro Aleksandrs. Pat tad, ja būtu, jādara tā – kartupeļus sakrauj kaudzēs, apsedz ar salmiem un pa vidu grēdai ievieto vertikālu cauruli gaisa apmaiņai.
Pateicos zinošajam viesim par laiku, pieredzi un mierinājumu un pagraba sakarā paturēju prātā divus atslēgas vārdus: mitrums un vēdināšana.
Par to, ka mūsu pagrabā klimats ir vēsturiski piemērots un aura zināmiem nostāstiem apvīta, liecina ikreiz tur sastaptais visīstākais zaļpelēkais krupis. Varbūt viņš ilgojas pēc krējuma, bet, kamēr tur tādu neatrast, pacietīgi sargā lieveni.
