Smaržīgās kupenas – ceriņu uznāciens

 – Latvietim ceriņš ir sirdī mīļš. Tā teikt, ne sētas bez ceriņa!

 – Esmu secinājis, ka informētības līmeņi par ceriņiem ir ļoti daudzslāņaini un katram tās emocionālās vēlmes ir atšķirīgas. Vienam ceriņš vajadzīgs tikai tāpēc, ka tas smuki zied. Cits savukārt ieiet fantastiskos dziļumos, niansēs. Un ir cilvēki, kuri par šķirnēm neko nezina, viņiem tas nav svarīgi. Bet katrā ziņā attieksme pret ceriņiem Latvijā ir ārkārtīgi pozitīva. Daži, protams, saka: kad ceriņš nozied, tas paliek nesmuks, pliks. Uz ko es atbildu: mēs arī, kad kļūstam veci, esam nesmuki. (Smejas.)

Mana misija vairāk ir panākt, lai ceriņi kļūst vēl populārāki, un tad kvalitatīvi, standartizēti ražot stādus. Faktiski pacelt ceriņu lielražošanu tādā līmeni, ka ceriņi kļūtu par labu Latvijas eksportpreci. Esmu sapratis: lai to panāktu, vajag izveidot ceriņu parku, un esmu sācis to darīt Zosēnos, kur mūsu ģimenei pieder lauku īpašums (saruna notika 2016. gadā. – Red.).

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Lielajiem selekcionāriem – Pēterim Upītim, tāpat Koļesņikovam un citiem – ceriņu dārzos viss bija stādīts bez stingras metodikas, un tāpēc mēs tagad strīdamies, piemēram, par to, kāds tad ir ‘Taras Bulba’ – liels vai mazs koks?

Viens šo ceriņu aprakstījis Ukrainā, otrs Baltkrievijā, trešais Krievijā un ceturtais Rīgā, un katram rezultāti ir citādi.

Viens, kā lasu grāmatās, apgalvo, ka krūms ir liels – 3,5–4,5 metri –, bet citam izaug divarpus metru.

Tāpat tagad notiek diskusijas par jauno šķirni ‘Rochester’, vienu no pasaules skaistākajiem ceriņiem… Kāds apgalvo, ka tā augums ir 2,6 metri, cits saka, ka 1,6. Protams, ka apraksts radies atkarībā no vietas, kur ceriņš aug. Kā Sarmīte Strautiņa, mūsu ceriņu guru, Dobeles zinātniece, vienmēr atgādina: krāsa un ziedēšanas agrums – viss atkarīgs, kur tas notiek: Zosēnos, Dobelē vai Daugmalē – mālaina augsne vai smilšaināka, skābāka vai ne tik ļoti. Tāpēc man ir doma sastādīt ceriņus nevis haosā, bet pa grupām. Piemēram, visus baltos, un tad, vērtējot no Zosēnu pozīcijām, var savstarpēji salīdzināt, kad kurš sāk ziedēt un ar ko šķirnes cita no citas atšķiras. Man ir vēlēšanās tieši pēc šīs precizitātes, kuru – esmu sapratis – nevaru iegūt ne no viena cita.

Speciālistam tā drēbe ir smalkāka nekā vienkārši mirkļa prieks, kad ceriņš zied.

Otra mana misija – pasaules jaunās šķirnes, kuru vēl Latvijā nav, introducēt mūsu apstākļos. Un tieši Zosēnos, Vidzemes augstienē, kur ir pilnīgi cita klimatiskā zona nekā Dobeles ceriņu dārzā Latvijas dienvidos.

Es gribētu arī līdz kaulam apzināt mūsu jau esošās ceriņu šķirnes. Upītis radījis brīnišķīgas šķirnes, bet autortiesības reģistrētas, ja nemaldos, tikai trim: ‘Gaiziņkalns’, ‘Liega’ un ‘Māte Ede Upītis’. Taču Upītim ir vēl ‘Vita’ – burvīga šķirne. Un ‘Jaunkalsnavas nakts’, tā ļoti ātri aug, ir ar lielu un spēcīgu augumu. Arī krāsa ir unikāla – zilgana. Pasaulē tādu ceriņu ir ļoti maz.

Un arī ‘TTT’ manā uztverē ir izcila. Ātri aug un ir liela auguma, īsts monstrs – 4,5 metri noteikti un pat līdz 6 metriem aiziet. Lillā ziedkopas ir apmēram 30 centimetru garas, un paši ziedi ir 3 centimetrus diametrā, turklāt ziedlapiņas mazliet iegriežas – kā lidmašīnas propelleri.

– Vai šķirnes ar pildītiem ziediem ir populārākas?

– Jā, cilvēki, pērkot stādus, bieži prasa: lai ziedi būtu pildīti! Bet man pašam ir tā – un tas ir paradokss – jo ilgāk ar ceriņiem darbojos un uz tiem ziediem skatos, jo arvien vairāk man sāk patikt vienkāršie. Līdzīgi ir ar sugu ceriņiem – parastie ungāru, Amūras, liektie un villainie ceriņi – sākumā man likās: sīki ziediņi, nekas īpašs… 

Tagad, kad esmu pavadījis vairākus gadus, tos pētot, ir radies pavisam citāds priekšstats par skaistumu.

Ir, piemēram, ļoti vēlu ziedoša šķirne ‘Miss Canada’ – tai ziedi ir kā taurītes, kas tikai mazdrusciņ atveras…

– Mani savukārt apbūra šķirne ‘Sensation’, kad to ieraudzīju Dobeles ceriņu dārzā – ziedlapiņas purpurvioletas, ar izteiktu baltu maliņu…

– Tā jau ir viena no pasaules grandiem, kas gandrīz vienmēr iekārtojas labāko šķirņu topos. Vēl tajos parasti iekļūst ‘Primrose’ – ar dzeltenīgiem ziediem, vienīgais ceriņš tādā tonī. Un vēl ‘Rochester’ – ziediņš skaitās vienkāršais, bet ziedkopas otrais slānis veidojas apkārt. Kad mēs bērnībā meklējām laimītes, ja atradu ar astoņām vai desmit ziedlapiņām, biju laimīgs. Bet šim ceriņam daudz ziedlapiņu ir raksturīgākā īpašība – dažiem ziediem to ir pat divdesmit.

– Bet man baltajiem ceriņiem nepatīk viena lieta – noziedot pamazām nobrūnē ziedi, un tas tik ļoti lec acīs. Tumšie ceriņi, kad sāk noziedēt, tik slikti neizskatās.

– Jā, tā ir. Bet vispār es domāju, ka brūnie ziedi jāuzskata vienkārši par tādu kā skaistu rudeni. Uz katru augu var paraudzīties arī caur citu prizmu – emocionālo –, domājot par pēctecības un visuma kontekstu. Es domāju, ka tas ir tieši skaisti, jo mēs taču zinām: ceriņi tagad nozied, tur veidojas sēklas, tās nobriedīs, ceriņš izies cauri pēctecības procesam…

– Vai ar ceriņu stādiem var arī iegrābties – ceriņš neaug, un viss?

– Ir vairākas laboratorijas Polijā, Vācijā un arī Latvijā, kur ceriņus pavairo ar in vitro metodi – mēģenē ar šūnu palīdzību. Arī es ar tām sadarbojos, iepērku meristēmu jaunstādus. Un, domāju, par šiem stādiem nevajadzētu būt bažām, ka, piemēram, trīs gadus ceriņš augs, bet ceturtajā nomirs. Jo principā ir vienalga, vai to ceriņu taisa Rīgā, Berlīnē vai Ķīnā. Galvenā lieta tomēr ir ziemošana, pieradināšana pie mūsu klimata. Daži audzētāji atved jaunstādus un pirmajā gadā liek siltumnīcā.

Man siltumnīcas nav: kas būs dzīvotājs, tas izdzīvos!

– Kā ir ar lielajiem stādiem, ko pārdod jau podos un kas atvesti, piemēram, no Holandes?

– Kad tādu nopērc un ieliec mūsu apstākļos, kas ir salīdzinoši skarbāki (ne vien klimatiski, bet arī augsnes tipa dēļ), tad var gadīties visādi. Vieglajās un kūdrainajās, labi barotajās Holandes augsnēs šie ceriņi ātri izaug ļoti lieli. Tie ir pieraduši, ka visu laiku tiek mākslīgi baroti. Tiem nemitīgi dod ēst – baro kā zosis, kuras audzē aknu ieguvei, – nepaiet ne stunda, kad atkal ar varu iebāž iekšā kādu kumosu. Un, kad tāds ceriņš nonāk mūsu apstākļos, tas var arī nesaprast, kāpēc vairs nav labās, nodrošinātās dzīves. Bet, ja ceriņu lēnā garā pieradina jeb introducē, es domāju, ka nevajadzētu rasties problēmām. Vienkārši jāpaiet laikam, kamēr ceriņš ieaugas.

No pazīstamas holandiešu audzētavas nopirku palielus ceriņus – tādas šķirnes, kuras pie mums nevar dabūt. Piemēram, ungāru ceriņš Syringa Josikae Holgers – balti blāvs, ārkārtīgi skaists. Ir arī Syringa Persica, manas mīļās šķirnes ‘Maiden`s Blush’, ‘Red pixy’ un ‘Pink Parfum’ – tas ir mazais ceriņš, ļoti smaržojošs. Tagad esmu tos iepodojis, lai pa vasaru aug.

Tad jau rudenī redzēs, kas būs noticis, – ja kāds nomirs, tad nomirs. Bez tā nekas dārzkopībā nenotiek, nav iespējams iztikt bez zaudējumiem.

– Tā kā pēc pamatprofesijas esat dizainers interjerists, vai varat ieteikt idejas, kā izmantot ceriņus dārzā. Tradicionālais latviski praktiskais piegājiens ir ceriņi gar ceļa malu, jo lielās lapas aiztur putekļus. Bet vēl?

– Viens no variantiem, kur labi noder ceriņi, ir lielu celmu noslēpšana un iznīcināšana. Ap celmu aplī apstāda parastos ceriņus, un celms vairs nevienam netraucēs. Turklāt trūdošais celms ar laiku dos ļoti labu mēslojumu – ceriņa saknes varēs to ēst.

Igaunijā ceriņus veido kā atsevišķus krūmus pie ieejas pagalmā vai pie mājas. Dara tā: atstāj ceriņam piecus sešus pamatzarus un neļauj tiem īpaši daudz sazaroties, izgriež atvases gan no apakšas, gan ūdenszarus, un tad ceriņš veidojās kā bonsai kociņš. Igaunijā esmu redzējis arī apcirptu ceriņu dzīvžogu. Ziedu laikā izskatās smieklīgi jauki: nocirpts četrkantīgs dzīvžogs, un ziedi lien ārā. Jā, ir jau tā tāda auga mocīšana, bet – interesanti.

Protams, var arī veidot ceriņu dzīvžogu, tos neapcērpot. Tikai jāizdomā, kādas šķirnes un kā stādīt – visus vienā krāsā vai veidot raibumu.

Es ieteiktu nodarboties ar glezniecību, jo šķirnes ir tik dažādas, krāsu tik daudz, un arī ziedēšanas laiki atšķirīgi.

– Varbūt varat ieteikt kādu konkrētu šķirņu kompozīciju dzīvžogam?

– Var, piemēram, tā: divas ‘Liegas’, tad ‘Māte Ede Upītis’, ‘Sovetskaja Arktika’, kas ir izteikti balts, – tie visi trīs ir baltie ceriņi. Tad var iestādīt kaut ko maigi violeti rozīgu, piemēram, ‘Dobeles Sapņotāju’, ‘Maiden`s Blush’ vai ‘Hortenzia’ – sārto ceriņu ļoti daudz. Tālāk sarkani violetus ceriņus, piemēram, ‘Znamja Ļeņina’, un visbeidzot purpurkrāsas – ‘Charles Joly’ vai ‘Ludwig Spaeth’. Iespējas darboties ar krāsu niansēm un uzburt gleznu ir lielas.

Daudzi tagad stāda garās rindās tūjas – tāda mode, gluži kā lipīga slimība. Bet var priekšā tūjām sastādīt ceriņus, it sevišķi, ja tā ir saules puse.

Ceriņi izaug un sāk ziedēt no pusotra metra, tāpēc apakšējā stāvā priekšā vēl var piestādīt mazāka auguma ceriņus, piemēram, ‘Mazo Princi’, ‘Red Pixy’ vai Syringa meyeri ‘Palibin’ – krūms ir ļoti kompakts 1–1,2 m augstumā un pilnībā noklāts ar vienkāršiem rozā, smaržīgiem ziediem.

– Ceriņš gan tiek uzskatīts par ļoti pacietīgu augu, bet noteikti ir savi kopšanas knifi, ko esat atklājis? 

– Viena lieta, ko esmu no visiem ceriņu audzētāju rakstiem izlobījis un arī pats pārliecinājies, ka tā arī ir: ja ceriņš audzis podā, tad pirms stādīšanas sakni vajag izpluinīt nevis likt bedrē kā tableti. Ja saknes izpluinītas, ceriņš labāk ieaugas un aug.

Var pat darīt tā: pirms stādīšanas izrok bedrīti un izpluinīto sakni ieliek kūdrā, lai sāk atlaisties.

Svarīgi ir pareizi sagatavot vietu stādīšanai.

Es roku bedri metru diametrā. Velēnas salieku atsevišķi. Tad izroku mālu, jo manā zemē dažās vietās tā ir par daudz, aizvedu mālu prom un vietā atvedu kārtīgi nostāvējušos kompostu vai kaimiņienes govs satrūdējušos mēslus.

Bedres apakšā salieku velēnu, kompostu, samaisu augsni un tad stādu ceriņu. Pa virsu uzberu mulču, lai mitrums turas. Pēc tam vairs nemēsloju, jo man liekas, ka tas varētu būt par daudz. Labāk, lai ceriņa saknītes pašas pēc tam mierīgi meklē barību, un tad tās būs spiestas izplesties, attīstīties. Kamēr ceriņš aug podā, to mēslo, jo ceriņam nav, kur citur barības vielas ņemt. Bet, ja barosi no poda dārzā pārstādītu ceriņu, viņš to uztvers tā: redz, mani atkal turpina barot – kam man mēģināt saknes dzīt?! Rezultātā tāds ceriņš sāks nīkuļot.

– Cik dziļi jāstāda?

– Stādīšanas dziļums atkarīgs no audzēšanas veida un no sugas. Potētos parastā ceriņa šķirņu stādus liek mazliet seklāk, nekā tie auguši podā, lai samazinātu sakņu atvašu veidošanos, jo no atvasēm neizaugs šķirnes ceriņš. 

Patsakņu parastā ceriņa stādus stāda nedaudz dziļāk. Citu sugu ceriņus – tik dziļi, lai sakņu kakls būtu vienā līmenī ar augsnes virskārtu, bet ceriņus, kas potēti uz ligustriem un Ungārijas ceriņiem, stāda dziļāk, lai potējuma vieta atrastos augsnē.

– Vai zvēri pa ziemu neapgrauž jūsu ceriņdārzu?

– Jā, stirnām tā šķiet interesanta nodarbe. Stirna iet pa lauku un ierauga: o, krūms! Ceriņiem mūžīgi ir tie zaļie gali, visu ziemu… Un stirna nožļembā zaru galus.

Ja ceriņš ir jau astoņgadīgs – tāds, kas jau divus trīs gadus ziedējis, tam stirnu nodarījumi vairs nevar kaitēt – dzīvnieki pagrauž ārējos pumpuriņus, saprot, ka baigi garšīgie nav, un atstājas, vairs neaiztiek.

Bet bīstams ceriņam ir laiks, kad tam ir vēl tikai divas trīs pīckas un daži pumpuriņi. Ja tādu atstāj uz lauka bez sieta apkārt, vienmēr kāda stirna, garām iedama, nograuzīs pirmo pumpuriņu. Tāpēc ap mazajiem ceriņiem vienmēr lieku nožogojumu.

Kas jāzina katram, kurš iekārojis ceriņkrūmu

1.  Ceriņam patīk gaisma. Noēnojumā tas izstīdzē un nezied tā, kā spētu saulē.
2. Jutīgs pret augstu gruntsūdeni, tam nevajadzētu būt tuvāk par 1,5–2 m no augsnes virskārtas.
3. Piemērotākās ir vidēji smagas, irdenas, trūdvielām bagātas augsnes.
4. Vēlamais augsnes pH: smilšainās un kūdrainās augsnēs 5,5–6; smilšmāla augsnēs 6–6,5; mālsmilts augsnēs 6,5–7; smagās māla augsnēs 6,8 –7,3. Lai neitralizētu augsnes skābumu, der koku pelni: 200–300 gramu uz kvadrātmetru, vienlaikus augsne jābagātina ar kāliju un fosforu.
5. Augsne jāirdina, jo tās sablīvēšanās un paskābināšanās veicina ceriņu novecošanu.
6. Ziedēšanas laikā jālaista.
7. Pēc ziedēšanas jāizgriež vecie ziedi, tas veicina dzinumu augšanu un jaunu ziedpumpuru ieriešanos.
8. Veidojot krūmu, nevajadzētu nogriezt viengadīgos dzinumus, jo to galos atrodas ziedpumpuri.

Interesantas šķirnes

1. ‘Mazais Princis’, jo mazs un kupls.
   Šķirne izdalīta no Pētera Upīša ceriņu hibrīdu fonda un reģistrēta 2004. gadā. Ziedpumpuri zaļganbalti, ziedi balti, vienkārši un aromātiski. Diezgan maz lapu. Zied bagātīgi un regulāri. Augumā zems – tikai 1,5–1,7 m, ziedēšanas laikā izskatās kā kompakta, bieza, balta, smaržīga ziedu guba.
2. Amūras ceriņš, jo zied jūlijā.
   Liela auguma krūms (3–4 m)  ar dzeltenīgi baltiem ziediem. Zied vēlāk par citiem ceriņiem – jūlija sākumā. Var augt arī kā koks un sasniegt 6 m augstumu. Nedzen atvases. Stumbra miza sarkanbrūna, līdzīga ķiršiem. Ziediem medaini salda smarža, bet ziedēt gan tā īsti sāk tikai devītajā vai desmitajā gadā.
3. ‘Aucubaefolia’, jo raibas lapas.
   Raibais lapojums ir šķirnes vērtīgākā iezīme, jo krūms ir dekoratīvs arī pēc noziedēšanas. Zilgani lillā pildīti ziedi. Taisni augošs krūms, 2–3 m augsts.
4. ‘Bicolor’, jo citādi un smaržīgi.
   Ķīnas ceriņu šķirne. Ziedkopas aptuveni 15 cm garas un ap 10 cm platas, nedaudz nokarenas un irdenas – izskatās romantiski. Ziedi zilgani pelēcīgi, iekšpusē violetā nokrāsā. Krūms ap 3,5 m augsts, vainags plats.
5. ‘Ludwig Spaeth’, jo ļoti skaists tonis.
   Ziedi tumšā, piesātinātā krāsā. Liels, kupls krūms, līdz 4 m augsts. Labi pacieš sausumu.
6. ‘Miss Canada’, jo dziļi rozā.
   Šķirne radīta Kanādā. Krāsa ziedkopās tumši dziļi rozā, bet, atveroties ziediem, kļūst izteikti spilgta. Zied ļoti vēlu. Villosaea jeb matainie ceriņi ir ziemcietīgi, pacieš nelabvēlīgus augšanas apstākļus.
7. ‘Perle von Stutgart’, jo lielas ziedkopas.
   Sena šķirne – pazīstama jau kopš 1909. gada, nākusi no Vācijas dienvidiem (pazīstama arī ar nosaukumu ‘Maiwunder’). Ziedi pildīti, īpatnējā lavandas zilganā nokrāsā. Ļoti lielas ziedkopas.
8. ‘Sovetskaja Arktika’, jo izskatās romantiski un īpaši spēcīgi smaržo.
   Ziedkopas pa gabalu izskatās krēmīgas, ir 20–25 cm garas, bet paši ziedi izteikti sniegbalti, pildīti, apmēram 2,5 cm diametrā. Ziedlapiņas izplestas, nedaudz nosmailinātiem galiem. Krūmam liels augums, ziemcietīgs. Var augt arī pusēnā. 
9. Platlapu ceriņš, jo ļoti agri zied un rudenī lapas purpura krāsā.
   Savvaļā aug Ziemeļķīnā un Korejā. Krūms vai neliels koks. Lapas ļoti lielas. Ziedi līdzīgi parastam ceriņam gaišā purpura vai gaiši violetā krāsā. Zied divas nedēļas agrāk par parasto ceriņu. Neveido atvases.
10. ‘Rochester’, jo vislaimīgākais ceriņš.
    Ziedi vienkārši. Bet katrā ir līdz 10 ziedlapām (dažiem pat līdz 25 ziedlapām). Ziedi lieli – 3 cm diametrā, uz augšu izliektām ziedlapiņām. Ziedkopas garenas, izliektas, ļoti blīvas, ar spēcīgu aromātu. Krūms kompakts, augums – 1,6 m.
11. ‘Saugeana’, jo neparasts.
    Augums – 3 m, krūms ar arkveidā izliektiem dzinumiem, lapas nelielas. Gaiši violetās ziedkopas līdz 15 cm garas.
12. ‘Maiden’s Blush’, jo galvu reibinoša smarža.
    Ceriņu selekcionāra Frenka Skinnera labākais sasniegums. Zied aptuveni 10 dienas agrāk par parastajiem. Maigi rozā ziedu krāsai piemīt dažādas toņu variācijas, sākot no gaiša līdz vidēji tumšam tonim (tas atkarīgs no augsnes īpatnībām un klimata).
13. Ungārijas ceriņš, jo pacieš ēnu un mitrumu.
    Tumši violeti ar spēcīgu, specifisku smaržu. Ziedu skaras šauras, tievas, stāvas, līdz 20 cm garas. Ziediņi piltuvveida, sīki. Aug vai nu kā 3–5 m augsts koks vai arī kā šaurs, stāvs krūms ar noturīgiem zariem.