Notikumu nams Vecpiebalgā – lauku māja – īres nams

«Uz šejieni pārcēlos nesen, pagājušā gada rudenī. Pirms tam dzīvoju Ādažu novadā, kur arī vadīju dažādas muzikālas un psiholoģiskas ievirzes nodarbības. Bet man bija sapnis savai skaņu pasaulei atrast vietu tuvāk dabai. Un notika tā, ka mēs ar māju viena otru atradām – paldies dzīvei un liktenim, ka mani ceļi krustojās ar īpašnieku Artūru!

Kad te atbraucu apskatīties, gan māja, gan ainava ļoti saskanēja ar manu sapni. Tā nu es šeit dzīvoju, rīkoju nodarbības, uzņemu cilvēkus, kuri šurp brauc atpūsties no ikdienas steigas.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Sēru vēsts

Mūžībā devusies Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dina Kvelde

Marta Kalniņa

Veselība

Premjere un triju bērnu mamma Siliņa sirsnīgi pateicas bērnu slimnīcas ārstam

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Māja no ārpuses ir siltināta ar ekoloģiskām kokšķiedras plāksnēm 3 centimetru biezumā, tad likta vēja plēve un visbeidzot apšuvums – nezēmerēti dēļi trinītī. Piebalgas apkaimes mājām raksturīgo ieeju, kur parasti stāv divi soliņi un virs durvīm ir neliels jumtiņš, izlēmuši nomainīt ar mūsdienīgāku un ērtāku risinājumu – stiklotu verandu. Ēkas ārsienā, kas nu jau ir verandas iekšējā siena, atstāti redzami vecie guļbaļķi.

Māju esmu nodēvējusi par Saules namu, bet mēdzu to saukt arī par Notikumu namu – te mums notiek tik daudz labu lietu, gan sarunas, gan klusuma pārgājieni, te var klausīties gongu skaņās un muzicēt arī tie, kuri nekad nav iedomājušies spēlēt un dziedāt,» stāsta nama īrniece DACE STRAUME.

Piebalgas radošā atmosfēra

«Iepriekšējais sīs mājas īpašnieks bija arhitekts Jānis Pipars, nu jau nelaiķis. Viņš ēku bija iegādājies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tolaik jau šeit pamazām veidojās tāda radoša atmosfēra – netālu ir brāļu Kaudzīšu muzejs, kaimiņos dzīvoja dramaturgs Pauls Putniņš ar ģimeni, arī Imantam Kalniņam šeit ir mājas. Tāpēc man prieks, ka esam iepazinušies ar Daci, kura tagad ir mājas īrniece un ar savu darbošanos uztur šeit sabiedriski radošu garu,» stāsta Kalna Alitēnu īpašnieks Artūrs.

Kad viņš pirms pāris gadiem šo māju noskatīja un ieguva savā īpašumā, tā bija ar dēļiem apšūta guļbaļķu ēka: «Nams celts 20. gadsimta sākumā, domāju, tam ir jau simt gadu. Šai mājai gan precīzu būvēšanas gadu nezinām, bet tai, kurā mājojam paši, remontdarbu laikā pamatos atradām iecirstu gadskaitli – 1916. Un, tā kā ēkas visādā ziņā ir ļoti līdzīgas, pieļauju, ka arī celtas aptuveni vienā laikā.

Man jau bija pieredze vecas lauku mājas atjaunošanā – pirms gadiem padsmit vienu ēku, starp citu, ļoti līdzīgu guļbūvi ar līdzīgu telpu plānojumu, jau biju remontējis. Tomēr jāteic, ka sākotnēji šis nams rādījās labākā stāvoklī. Tikai sākot remontdarbus, atklājās, ka guļbaļķi zem dēļu apšuvuma vietām ir neglābjami sapuvuši. Tos vajadzēja izgatavot no jauna.»

Senais sadzīvo ar jauno

Savulaik Artūrs aizrāvies arī ar senu mēbeļu meklēšanu un iegādi: «Pamazām biju iepircis šo un to – ar domu, ka gan jau tās atradīs pielietojumu. Bet mēbeles jau prasa vietu, tāpēc daudz kas ir atceļojis no Rīgas dzīvokļa – un, protams, šeit, lauku mājā, senās mēbeles iederas krietni labāk, organiskāk nekā pilsētas dzīvoklī.»

Tā nu vecā bufete, galds ar divpadsmit krēsliem, senais ēveļgalds virtuvē, pāris veco laiku gultu un apgleznoti skapji saticīgi sadzīvo ar jauniegādātām mēbelēm, cita citu nemaz netraucējot. Tāpat šeit ir ar remontdarbos izmantotajiem materiāliem – piemēram, viesistabā veco, atjaunoto dēļu grīda skaisti satiekas ar no jauna lietu betona segumu, kas virtuves daļā savukārt glīti sader ar ķieģeļu grīdu.

Cik nu iespējams, Artūrs centies saglabāt vecos materiālus: «Apmēram divas trešdaļas mājas griestu dēļu izdevās atjaunot – noņēmām, aizvedām nofēnot, salikām atpakaļ. Diemžēl viesistabā garie, sešmetrīgie griestu dēļi cieta meistaru dēļ – to nu varu ieteikt visiem, kuri atjaunošanas darbus uztic meistariem: turiet roku uz pulsa un stingri vienojieties par katru darāmo darbu! Meistari vienkārši bija izdomājuši garos dēļus sazāģēt – it kā labu gribēdami… Labi, ka guļamistabā griestu dēļus izdevās saglabāt pilnā garumā.»

Priekšnamos un viesu vannasistabā arī saglabāti vecie grīdas dēļi – tiesa, saimnieks nezina, vai tie ir gluži no pašas mājas dzimšanas. Savukārt viesistabā atjaunotie gan noteikti esot ļoti veci. Diemžēl pilnā garumā tos atjaunot neizdevās, tāpēc puvušās daļas nozāģētas un veselie salikti atpakaļ – visai telpai nepietika, atlikušajā grīdas platībā ieliets betons.

Ar skatu nākotnē

Māja no ārpuses eļļota ar pašmāju krāsu ražotāju lineļļas krāsas toni Mellene,

iekštelpās  miksēti toņi Krauklis un Lācis, panākot brūnganmelnu, senatnīgu, itin kā mazliet nokvēpušu toni.

Ēkā ierīkotas visas nepieciešamās ērtības – pirmajā stāvā ir siltās grīdas, ierīkota ekoloģiska kanalizācijas sistēma. «Latvijā nav nemaz tik daudz lauku īpašumu, kurus var īrēt. Tie ir pieprasīti, taču īpašniekiem jābūt gataviem ieguldīt krietni vairāk, nekā tas būtu pilsētas dzīvoklī. Jo pilsētā jau var izīrēt dažādu kvalitātes līmeņu mājokļus, taču nez vai kāds gribētu īrēt lauku māju bez tualetes un siltā ūdens, turklāt ar pilošu jumtu. Lauku māja prasa daudz darba, īsi sakot. Un tai vajadzīgs arī pastāvīgs saimnieks, lai visu regulāri pārraudzītu,» pārliecināts Artūrs.

Daudz darba ieguldīts arī apkārtnes iekopšanā. Vajadzēja nozāģēt dažus kokus, un tā iegūts tālāks skats uz horizontu un reljefo Vidzemes ainavu. Procesā Artūrs iegādājies arī līdzās esošo īpašumu, kur palēnām arī sākas atjaunošanas darbi: «Blakus mājai piegulošais zemes gabals bija ar pieeju pie upes, šai nebija. Tad nu iegādājāmies arī kaimiņu īpašumu un zemes gabalus sadalījām tā, lai pieeja upei būtu abām ēkām – tas, domājot par iespējamo abu īpašumu pārdošanu kaut kad nākotnē.»

Ja esi nolūkojis lauku māju, ņem vērā!

• Vai ir piebraucamais ceļš? Izbūvēt ceļu paša spēkiem ir dārgs prieks, tāpēc labāk, ja iespējami tuvu mājai ved pašvaldības ceļš. Īpaši svarīgi tas ir ziemā.
•  Kāda ir apkārtne? Jāizpēta, cik tuvu ēkai aug koki, vai to saknes nav izcilājušas pamatus, vai virs mājas nav kādi bīstami, veci koku zari, kas kādā vētrā var lūzt un apdraudēt māju. Jāskatās arī, vai un kādā stāvoklī ir notekgrāvji, vai ir dīķis utt. Tas ir svarīgi, vēlāk ierīkojot notekūdeņu sistēmu un arī kanalizāciju.
• Ja ēka ir guļbaļķu un daļu no baļķiem vajag protezēt, aizstājot ar jauniem, iesaku tik un tā meklēt vecus, bet labi saglabājušos guļbaļķus, nevis izgatavot no jauna. Vecie tomēr ir jau izstiepušies un sarāvušies laika gaitā, jaunam kokmateriālam tas viss vēl priekšā – un attiecīgi koka staigāšana var radīt problēmas.

Senā bufete un citas skaistas veco laiku mēbeles šeit atceļojušas no Rīgas.

Visās telpās ir interesanti gaismekļi – šie putniņi satupuši guļamistabā.

Vannasistabā izlietņu plaukts balstās uz ķieģeļu mūrējumiem. Tāpat veidoti plaukti arī virtuves zonā.

Pirmajā stāvā ierīkotas siltās grīdas, bet ziemā omulību un papildu siltumu sniedz arī vecā maizes krāsns mājas centrā.

Vecās maizes krāsns mūrītis ar jaukiem piesēžamajiem guļamistabā. Mūrītis krāsots ar kaļķu krāsu, kas speciāli daļēji mazgāta nost, lai radītu nodiluma efektu.

Amizants no skata, bet soliņa funkciju pilda izcili, – soliņš suņa veidolā sastapts un iegādāts veikalā Alan Deko.

Bēniņos izmantotas fibrolīta plātnes no pašmāju ražotājiem Smiltenes pusē – tās ir labs siltuma izolācijas materiāls, turklāt tās var gan apmest un krāsot, gan arī (kā šeit redzams) atstāt neapstrādātas. Starp citu, šādas plātnes var pasūtīt arī jau nokrāsotas dažādās krāsās, kā arī ar malās speciāli iestrādātu fāzīti, kas ļauj interjerā spēlēties un veidot interesantu vizuālo efektu.