Vilis Žuromskis jau desmitiem gadu visiem silti atgādina: «Nedrīkst būvēt dārgu māju uz lētas zemes!» Bieži mājas cēlēja argumentācija ir, ka namu viņš nebūvē pārdošanai, bet sev. Taču vērtētājam īpašums jāvērtē, pieņemot, ka šo māju nopirks trešā persona, un tur nereti rodas nesaprašanās. Arī bankas neņem vērā izmaksas, kas saistītas ar jaunas mājas būvniecību, bet izsniedz kredītu tādā apjomā, lai cilvēks varētu māju uzbūvēt, piesaistot kā savus, tā bankas līdzekļus, un lai uzbūvētās mājas nākotnes tirgus vērtība atbilstu reālajai tirgus vērtībai, par kuru šo īpašumu varēs pārdot, kad māju uzbūvēs.
Arī tad, ja būvē savām vajadzībām, jāsaprot, kāda ir un būs šī īpašuma tirgus vērtība vēlāk.
Ilustrācijai: cilvēks uz dārziņu zemes būvē koka bloka māju, kuras vidējās izmaksas ir ap 950 eiro kvadrātmetrā. Salīdzinājumā ar līdzīgām jau gatavām mājām vērtētājs noteica, ka īpašuma tirgus vērtība būs 100 tūkstoši eiro. Mājas saimnieks, protams, neapmierināts, jo tās celtniecībā ieguldīs 115–120 tūkstošus eiro! Līdz ar to svarīgi būtu saprast, ka ēkas apbūves veids jāizvēlas tāds, lai šo īpašumu varētu pārdot par summu, kas kompensētu ieguldītās izmaksas.
Nekustamo īpašumu vērtība ir atkarīga no atrašanās vietas, vietas un vēlreiz vietas. Ārpus rīgas viss ir lētāks, taču atkal jāņem vērā un rūpīgi jāizvērtē, cik lielu māju būvēs un cik lielas izmaksas var atļauties tajā ieguldīt. Ceļot vienāda izmēra māju Mežaparkā vai Ludzā, izmaksas var būt vienādas, ja vēlas vienādu kvalitāti, bet tas, vai šīs izmaksas varēs atgūt, īpašumu vēlāk pārdodot, jau ir cits jautājums.
90. gadu sākumā un pirms krīzes daudzi, tikuši pie ātrās naudas, būvēja plašas ēkas, pat 750 kvadrātmetru. Laikam ritot, bērni izauga un aizgāja savā dzīvē, diviem cilvēkiem māja ir par lielu, taču pārdot to nevar, jo īpašums ir nelikvīds (zaudējis aktualitāti un vērtību).
Rīgā, Jūrmalā un Pierīgā ir daudz šādu nelikvīdu īpašumu, un daudziem grūti saprast, ka kādreiz par tās celšanu samaksāta milzīga nauda, bet tagad vērtētājs to novērtē par daudz zemāku summu.