Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar dzīvžogu bez žoga
Par šo dārzu atļaušos personisku ievadu – gluži nejauši, braucot cauri Kapsēdei Liepājas pusē, ieraudzīju apaļīgi cirptu dzīvžogu līdzās nelielai mājiņai. Sapratu, ka jākāpj ārā lūkot, kas šeit saimnieko, jo ne tikai dzīvžoga risinājums, bet arī citi stādījumi nepārprotami liecināja, ka te dzīvo dārza mīļotāji.
«Mūsu dārzs ir ainavas daļa, tāpēc tādas nopietnas sētas nav – tikai pāris ar augiem iezīmētu vietu un neliels žodziņš, lai garāmbraucēji neskrien gluži mājas sienā iekšā,» stāsta saimniece.
Jāteic, ka radīt savas telpas izjūtu te izdevies ļoti labi – par to rūpējas gan vīteņaugi pie ēku stūriem, gan raženā miskante un sargājošais pīlādžkoks līdzās ieejas vārtiņiem, gan kalnu priedīte žoga galā un tulpjukoks. «Man ir vaicājuši, kāpēc nezāģēju to koku nost, jo ēkai esot par tuvu, bet es neļaujos tādām runām – tomēr ceļš iet ļoti tuvu mājai garām, un man ir sajūta, ka aiz tulpjukoka varu labi patverties, tas omulīgi norobežo mājiņu no ceļa,» saka Lia, atklājot, ka savu tulpjukoku ierobežo, regulāri saīsinot, un tāpēc tas ziedēt īsti nedabū.
Dārznieka namiņš
Kādreiz mazā mājiņa bijusi muižas barona dārznieka namiņš. No tā gan tagad palikušas vairs tikai vecās sienas, pārējais laika gaitā pilnībā vai daļēji atjaunots. «Jaunībā dzīvojām Liepājā, bet ļoti gribējās prom no pilsētas, tuvāk laukiem un dabai. Kad pirms 35 gadiem atradām šo vietu, sākumā gadus piecus, sešus tikai tīrījām aizaugušo apkārtni. Abi ar Valdi braukājām ar autobusu no Liepājas šurpu turpu, turklāt lielākoties tikai viens no mums – vai nu viņš vai es – mūsu jaunākā meita Elīna bija pavisam maziņa, tāpēc reizē tikt nevarējām, tikai uz maiņām,» atceras saimniece.
Māju nosaukums ir Madaras, un Lias stādījumu koncepcija, viņas pašas vārdiem runājot, «pamazām veidojusies ap mājām kā grezna puķu šalle, kuras gals nevērīgi pārsviests pāri pār dīķi… » Šajā līdzībā labi var saskatīt gan saimnieces profesijas, gan aizraušanās – viņa ir māksliniece, visu mūžu bijusi uzticīga tērpu modelēšanai, un pamazām arvien vairāk pievērsusies tautastērpiem. Divdesmit gadu laikā Lia Mona Ģibiete ir tik ļoti iedziļinājusies Kurzemes tautas tērpu rakstos, ka kļuvusi par eksperti šajā jomā. Un vēl ir arī dārzkopība – savulaik Lia mācījusies Bulduru dārzkopības skolā.
Dārza mainība un samazināšana
«Gadu gaitā esmu pārliecinājusies, ka dārzs ir ļoti mainīgs lielums – apmēram desmit gadu laikā ainava pilnīgi pārvēršas. Mans dārzs ir ainavisks, un es negribu visu uzturēt perfektā izskatā, jo domāju, ka dārzam nav jāvergo, nav jāizplūc katra zālīte. Arī rudenī nevajag visu nogriezt, jāskatās, ko var atstāt un ko ne, – daudzi augi nokaltušā un sabrūnējušā stadijā izskatās fantastiski, vēl skaistāki tie būs, kad apsarmos vai apsnigs…
Vienmēr saku, ka smaga tēma ir ne tikai dārza ierīkošana, bet arī dārza samazināšana – piemēram, pagājušā gadā ar ekskavatorista palīdzību pārvietoju un pārstādīju teju 20 kokus, kociņus un krūmus, kuri bija pārlieku satuvinājušies vai izpletušies. Bet no kazaku kadiķiem nācās atteikties, kolīdz sapratu, ko nozīmē kadiķu rūsa… Visa mana lielā dažādo kadiķu kolekcija no dārza šīs kaites dēļ nu ir prom. Savulaik man bijušas arī vairākas citas kolekcijas – piemēram, īrisu, astilbju… Katrā ziņā esmu pārliecināta, ka laiku pa laikam no kaut kā ir jāatsakās, kaut kas jāsamazina, lai dotu vietu kam citam,» stāsta Lia, uzsverot, ka galvenais dārzā ir skelets – koki un krūmi, par tiem jārūpējas īpaši, turklāt, augus prasmīgi apgriežot, skatus dārzā iespējams pilnībā izmainīt.
