Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan šādu ziemu neatceras gandrīz neviens, pavasaris labi parāda, cik rūpīgi zāliens ierīkots: vai kārtīgi noplanēts; vai ir padomāts, kur paliks lietus ūdens. Peļķes ar zālienu var izrīkoties līdzīgi kā ar ziemājiem – ja ilgi mirkuši ūdenī, pavasarī zāles stiebri ir nopuvuši un melni.
Sniega pelējums – arī bez sniega
Ja zālienā redzami diezgan precīzi dažādu izmēru balti pelēcīgi aplīši, tas nozīmē, ka zālīti apsēdis sniega pelējums. Un tas nekas, ka nebija sniega, – lai attīstītos sniega pelējums, tas nemaz nav nepieciešams. Sniega pelējumu izraisa sēne Microdochium nivale, kas dzīvo pašā zālienā, labvēlīgos apstākļos aktivizējas un apēd zālienu. Sniegs, kas uzsnidzis uz nesasalušas zemes, ir tikai viens no sēnei tīkamajiem apstākļiem. Tāpat var gadīties, ka zāliens rudenī nav paguvis nobriest un sagatavoties ziemai, jo pārāk vēlu saņēmis slāpekļa mēslojumu vai arī tam trūcis kālija. Arī tad, ja zālīte rudenī palikusi pārāk gara vai arī nopļauta, bet nav savākta un zaļā masa sākusi pūt, aktivizējas sniega pelējums. Ja rudens ir tik silts un garš kā iepriekšējais, bija jāpļauj kaut vai visu ziemu – kamēr vien zāle auga –, lai zāliens paliktu 3–4 centimetrus garš. Sniega pelējumu varēja rosināt arī ilgstošais mitrums un nosacītais siltums – mazliet virs nulles.
Neko nedarot, sniega pelējuma plankumi pletīsies lielāki un, kad citur zāle jau zaļos, paliks tukši un melni.
Par laimi, ar pelējumu nav grūti cīnīties.
Pirmais darbs – nogrābt
Kārtīga, spēcīga grābšana ir vienkāršākā, lētākā un labākā metode, kā uzveikt sniega pelējumu. Kolīdz zeme apžuvusi un pa zālienu jau var staigāt, jāņem ass grābeklis un zāliens jānogrābj. Tā kā sniega pelējums ir sēne, ar grābekli saplēšot micēliju, tā tiek nonāvēta. Grābšanu var atkārtot ik pēc pāris nedēļām – zāliens par to tikai priecāsies. Un arī pašiem grābējiem būs prieks, jo vienmēr jau tur kaut ko varēs savākt – kādu vēja atpūstu lapiņu, nolūzušu zariņu –, un zāliens būs glītāks.
Turklāt grābšana mazliet uzrušina augsnes virskārtu, tajā iekļūst vairāk gaisa, un tas savukārt nepatīk arī citām augu slimībām, toties patīk zāliena zāļu saknēm.
Pabarot ar slāpekli
Kad parādās pirmais jaunās zāles zaļums, ir laiks zālienu mēslot. Taču būtu labi, ja pirmajai siltajai nedēļai atkal nesekotu tikai viens vai divi grādi plusā, jo tad ir visai droši, ka pirmais uzkaisītais slāpeklis izskalosies vai aiztecēs projām pa augsnes virsu. Ja zālienu mēslo tikai vienreiz gadā, var izvēlēties ilgas iedarbības (3 mēneši) komplekso mēslojumu, kurā ir visi pamatelementi – slāpeklis, fosfors un kālijs (NPK) –, turklāt visvairāk ir slāpekļa, piemēram, 27:15:12, plus mikroelementi. Mēslo pirms lietus vai lietus laikā, izkaisot 25 gramus uz kvadrātmetru.
Arī gaiss jāielaiž
Lai cik rūpīgu zālienu pļautu un grābtu, ar laiku augsne sablīvējas, tajā iekļūst mazāk gaisa, ūdens un barības vielu, un galu galā tas sāk izskatīties sliktāk. Tāpēc vismaz reizi gadā zālienu vajadzētu kārtīgi sabužināt jeb, smalkāk izsakoties, vertikulēt vai aerēt.
Vertikulēšana ir apstrāde ar īpašu iekārtu, kas ar asmenīšiem sagraiza velēnu 1–2 centimetru dziļumā. Vertikulējot pie reizes no zāliena tiek iztīrīta atmirusī un arī nopļautā, bet nesavāktā zāle, lapas, zariņi un citi atkritumi, kas sakrājušies uz augsnes un aiztur gaisu, ūdeni un barības vielas, neļaujot tiem nokļūt augsnē. Viss, kas vertikulējot izcelts, pēc tam jāsagrābj un jāaizvāc. Piemērots brīdis vertikulēšanai ir brīdī, kad zāliens spēcīgi aug, piemēram, pēc otrās pļaušanas.
Pilns materiāls un cita noderīga informācija – žurnālā IEVA.
