- Olu krāsai nav nozīmes! Čaumalas krāsa ir atkarīga no vistu šķirnes, taču tā neietekmē ne olas kvalitāti, ne garšu. Vienlīdz kvalitatīvas ir gan baltās, gan dažādu nokrāsu brūnās olas. Piemēram, Araukāna vistu šķirne dēj zaļganas un zaļganzilas olas. Šīs olas čaumala ir stiprāka, tāpēc uz Lieldienu olu kaujām šīs olas ir ļoti pieprasītas.
- Olas čaumalai jābūt gludai, taču dažkārt tā ir mazliet grubuļaina. Iespējams, grubuļainums radies putna stresa vai izbīļa dēļ. Taču ola ar grubuļainu čaumalu nebūt nav slikta. Lai putni būtu mierīgāki, bioloģiskajās saimniecībās pie dzeramā ūdens pievieno baldriāna tēju. Tāpat ūdenim mēdz pievienot kliņģerīšu tēju, jo tā ir dezinficējoša.
- Jo dzeltenāks olas dzeltenums, jo labāka ola – tas ir mīts! Olas dzeltenumam nav jābūt intensīvi dzeltenam. Ja tas ir intensīvi dzeltens, ticamākais, barībai pievieno vielas, kas to iekrāso. Dzeltenumu vairāk ietekmē sezonalitāte, un vasarā, kad vista uzturas saulē, ēd zāli, dzeltenums ir spilgtāks. Arī ziemā, ja vista dabū dārzeņus, olas dzeltenums ir spilgtāks.
- Olas garšu ietekmē tas, ko vista ēd, – jo dabīgāk un labāk putns ēd, jo olā ir vairāk vērtīgo vielu: izmantojamās olbaltumvielas, kā arī vielas, kas nāk par labu acu veselībai, smadzenēm, imunitātei. Tāpēc kvalitatīvākas ir olas, ko devušas brīvās turēšanas apstākļos audzētas vistas, kas brīvi staigājušas pa pagalmu vai aploku, ēdušas to, ko pašas atradušas, plus vēl audzētāju piedāvāto daudzveidīgo un sabalansēto ēdienu. Labāk olas iegādāties no zemniekiem, kuri audzē arī graudaugus un dārzeņus, jo tad arī vistas ēdienkarte ir daudzveidīgāka, attiecīgi – olas uzturvērtība augstāka.
- Olai jāsmaržo pēc vistas! Ja šķiet, ka ola smaržo pēc zivīm, varbūt vista pārāk daudz barota ar zivju miltiem. Arī pagatavota ola smaržo labi un gardi. Ja jūtama specifiska smaka, labāk olu neēst.
- Jo svaigāka ola, jo grūtāk atdalīt čaumaliņu no plēvītes. Tikko dēta ola lobās grūtāk, nekā jau padzīvojusi ola.