Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
1
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
Modests meklē lielos bluķus
«Laba malka deg dziedādama,» saka Modests Andžāns no Ķekavas novada Alejām. Apdomīgs un rūpīgs saimnieks būdams, viņš pērk tikai tādu malku, ko pats pirms tam apskatījis un atzinis par derīgu.
Kad jāgādā malka, Modests meklē lapu kokus: bērzu, apsi, alksni. Lai ko stāsta pārdevējs, viņš aizbrauc un apskatās dzīvē. Modests stāsta: «Man vajag lielos bluķus – tādu bērzu, kam vismaz četrdesmit centimetri diametrā. Tā ir laba malka! Koks ir ilgi audzis, nobriedis, tāda malka deg ar lielu spēku.»
Citi lasa
Ja redzu, ka man grib pārdod tievus bluķēnus, no kuriem sanāk divas smalkas pagalītes, saku: nē, man zīmuļus nevajag.
Malku Modests skalda pats, un viņam šis darbs ļoti patīk, jo, šķeļot bluķus, tiek izkustināti visi muskuļi. Kur vēl labāku fitnesu! Modests ņem veco, labo cirvi, velk rokās cimdus, lai kāda skabarga plaukstās neieduras, un šķel bluķus lielās pagalēs, ka skan vien. Lielie bluķi tiek sadalīti tik lielās šķilās, ka paņem trīs un klēpis pilns.
Lielajām bērza malkas šķilām Modests ar cirvi notrauc biezo mizu, lai tās labāk žūst. Šīs pagales labi der pirts kurināšanai – pietiek ar dažām, kas sadeg rūkdamas, un pirts ir karsta. Ja pa virsu vēl uzmet pārīti krietni īsāku alkšņa pagaļu, arī skurstenis ir iztīrīts.
Malka Modestam salikta glītā grēdā pie ēkas dienvidu sienas. Lai tā labi izkalstu, tai saulē jānostāv trīs gadi. Modesta malkas grēdas vecumu var atšķirt pēc pagaļu galu nokrāsas – šogad kurinās trīsgadīgo un vietā liks svaigas pagales, lai tās tad pacietīgi gaida savu kārtu.
Saimnieks pārliecinājies, cik liela nozīme ir tam, kur malka tiek glabāta, un atzīstas kādā savā kļūdā. Savulaik izdomājis malkas šķilas paslēpt tālākajā malā, aiz saimniecības ēkas, kur svešas acis neredz. Kad izžuvušo malku licis krāsnī, jutis, ka tā īsti labi nedeg. Kas par vainu? Domājis, domājis, prasījis padomu citiem, līdz sapratis: malka glabājas nepiemērotā vietā – ēkas ziemeļu pusē. Lai arī tur tā bija zem jumta un izžuva, atšķirība no saules pusē stāvējušās bija acīmredzama.
Kad ieliek krāsnī saulē izkaltušu malku, tā deg dziedādama, bet ēnā žuvusī slinko un niķojas.
Pirtij un pirts mājai Modestam ir bērza un alkšņa malka, bet āra virtuvei kurināmais tiek sagādāts turpat dārzā: visus zarus, kas tiek izgriezti košumkrūmiem un augļu kokiem, Modests sazāģē vienādā garumā un krauj atsevišķā grēdā. Tur nenonāk zari no ērkšķainajiem krūmiem – tie gan uz ugunskuru. Savukārt visus pavisam sīkos žagariņus Modests liek zaru smalcinātājā un pārvērš šķeldā, ar ko nosegt augsni puķu dobēs un košumkrūmu stādījumos. Koks ir koks – jāizmanto lietderīgi!
Lai istaba silta
KONSULTĒ TOMASS KOTOVIČS, Latvijas Valsts meži koksnes eksperts
Latvija ir bagāta ar jauktajiem mežiem, tāpēc par labāko veidu, kā kurināt krāsni, uzskata koku sugu jaukšanu, jo arī mežā bērzs aug pie apses, bet apse – pie alkšņa. Tomēr ir lietas, kas jāzina un jāņem vērā par malku, pirms to met krāsnī.
Malku veidi
- No Latvijā pieejamiem kokiem stiprākā ir ozola un oša, arī augļu koku (ābele, bumbiere) malka – tai ir augstāka degšanas temperatūra, un tā dod lielāku siltumu. Tāpēc, ja ir podiņu krāsns vai mūrēts (nevis čuguna) kamīns, ar šādu malku nav ieteicams kurināt, jo temperatūra ir tik augsta, ka māls, kas atrodas starp podiņiem, izirst, un krāsns vairs neturas kopā.
- Ja brangs sals un māja šķiet pārāk vēsa, vienu divas ozola vai oša pagales var iejaukt, tomēr cietlapu koki piemērotāki centrālapkures kurināšanai, jo ar mazāku malkas tilpumu iespējams iegūt lielāku siltuma efektu.
- Podiņkrāsnīm piemērotāks ir bērzs, apse, baltalksnis un melnalksnis, arī egle un priede. Lai gan skujkoki piemēroti kurināšanai, jārēķinās, ka krāsni vajadzēs tīrīt biežāk, jo tie rada vairāk sodrēju. Eglei un priedei turklāt raksturīga sprakšķēšana, kas rodas, kad sveķu kabatiņas uzkarst. No šā procesa jāuzmanās, ja atvērtas krāsns vai pelnu durvis. Tad drošības nolūkos priekšā jābūt metāla vai akmens plāksnei.
- Bērzs deg ilgi un vienmērīgi; tam ir laba siltumatdeve, taču tas veido daudz sodrēju, tāpēc jaucams kopā ar apsi, kas sadala kvēpus, bet kam ir salīdzinoši mazāka siltumatdeve. Lai iztīrītu dūmvadus, profilaksei reizi mēnesī vai divos ieteicams izkurināt ar tīru apsi, atstājot durvis vaļā, jo šī malka degot nerada sodrējus, bet palīdz izvadīt no dūmvadiem tos, kas sakrājušies.
Jāsagādā laikus
Kurinot krāsni pašam, par malkas sagādi jādomā vienu ziemu uz priekšu, tāpēc tagad jāsarūpē kurināmais nākamajam gadam. Veselus augošus kokus malkai parasti necērt. Kurināmo sagādā no tādiem, ko bojājis kaitēklis, vai kas radies kā blakusprodukts koksnes apstrādes procesā.
Malkai jābūt sausai. Mūsu tēvi un vectēvi egli, priedi, alksni un apsi žāvēja vismaz vienu gadu, bet ozolu un osi – vismaz divus vai vairāk gadus.
Šis ir laiks, kad malka izžūst līdz 12–17% mitruma, kas ir optimāls krāsns kurināšanai. Tad veidojas mazāk sodrēju un, kas svarīgākais, malka dod maksimālo siltuma efektu.
Kurinot zaļu vai slapju malku, ir divas lielākās problēmas. Pirmkārt, velti izšķiests resurss, jo kilograms sausas malkas var dot līdz pat pieciem kilovatiem enerģijas, kas, salīdzinot ar elektrības cenu, ir ievērojams cipars. Ja malka ir slapja, enerģijas daudzums būs vairāk nekā uz pusi mazāks. Otrkārt, neizžāvēta malka dūmo un rada sodrējus, tādējādi bojājot apkures ierīces.
Kā žāvēt?
Ņemot vērā, ka malkas žāvēšana ir ārkārtīgi svarīgs process, rodas jautājums: kā to darīt?
- Viens no veidiem ir malkas šķūnī, kam ideālā gadījumā ir redeļu sienas. Tomēr jāatceras, ja malka tikko sagādāta, to nevajadzētu likt biezā krāvumā. Pirms kraušanas šķūnī ieteicams saskaldīt un salikt kaudzē turpat blakus, lai apžūst, tikai pēc tam sakārtot divās trijās rindās, starp krāvumiem atstājot spraugu, lai malka nevis pelētu, bet vējā žūtu.
- Otrs veids ir sakārtot malku divās vai trijās rindās gar sienu zem nojumes. Šis ir viens no labākajiem veidiem, kā žāvēt malku, jo tā vienmēr ir vējā un nav pakļauta pelēšanas riskam. Turklāt, novietota dienvidpusē, izžūst ātrāk.
- Ja nav šķūņa vai gana plašas nojumes, malku var sakrāmēt tā sauktajās malkas ielās – viena rinda pie otras, kopskaitā trīs vai četras. Šādu bloku vēlams pagriezt pret valdošajiem vējiem un pirmo laiku žāvēt nenosegtu, bet, kad kurināmais kļuvis sausāks, nepieciešams apsegt.
- Ja malku ielas ir pie mājas, jāparūpējas, lai apsegtais bloks izskatās arī estētiski, tāpēc nosegšanai var izmantot dakstiņa plāksnes vai pamīšus slīpā veidā salikt dēļus. Der arī, protams, plastikas tents. Jāatceras, ka jāapklāj tikai augša, lai sarūpētais kurināmais materiāls turpinātu žūt. Šī apsegšana nepieciešama, lai pēc tam, kad apžuvusi, malka nokrišņu iespaidā atkal nekļūtu slapja.
- Ja malkas šķūnī ir maz vietas, var žāvēt kaudzē ārpus šķūņa. Pirmo gadu malka apžūst, otrajā to kārto šķūni un veido jaunu krāvumu no zaļas, tikko sagādātas malkas.
Apkures briketes ir mūsdienīga alternatīva malkai un glābšanas riņķis, ja pienācis rudens, bet nav tradicionālā kurināmā. Tās presē no skujkoku vai lapu koku zāģu skaidām un ir ļoti blīvas, tāpēc izdala lielāku siltumu nekā malka. Tomēr jāatceras, ka veco laiku krāsnis paredzētas tikai kurināšanai ar malku un modernāki kurināmie var tās sabojāt, jo pārmērīgi lielais karstums kaitē. Briketes piemērotākas centrālajai apkurei un čuguna kamīniem.
Vēl modernāks kurināmais par briketēm ir skaidu granulas, ko pārvieto nevis rokām, bet automatizēti – ar specializētu ierīci, šneku. Uzglabāšanas bunkuru var piebērt ar granulām, un padeve krāsnī notiks automatizēti kaut vai visas ziemas garumā. Salīdzinot ar malku, automatizācija ir vienīgais pluss skaidu granulām.
Malku skaldīt rupji vai smalki?
Smalki saskaldīta malka ātri degs ar lielu liesmu un izdalīs daudz siltuma, bet drīz saplaks un atstās maz ogļu. Ideāls risinājums vēsām vasaras dienām, kad nav nepieciešams pilnībā uzkarsēt telpu.
Ja kurināma podiņu krāsns, svarīgi, lai malka nav pārāk smalka un nerada brangu liesmu, jo caur skursteni iziet liels daudzums siltuma un biezo sienu krāsns nepaspēj uzsilt. Podiņu krāsns kurināšanai piemērotākais variants ir pirmajā kārtā likt mazākus malkas gabalus, bet pa virsu izkārtot rupjākos. Kad pirmais iekurs padedzis un laiks pievienot jaunas pagales, jāizvēlas vidēja lieluma, jo svarīgi, lai visa malka krāsnī izdegtu reizē un ogles lēnām un vienmērīgi atdotu siltumu. Kad vairs nav zilās liesmas un palikušas sīkas ogles, šīberis un krāsns durvis jāaiztaisa ciet, lai viss saražotais siltums paliktu krāsnī.
Lai nebojātu podiņu krāsni, to nedrīkst sakurināt līdz stāvoklim, kad sāk aktīvi smaržot pēc krāsns un pie tās sāniem nevar pielikt roku.
Ikdienas kurināšanai piemērotākā ir podiņu krāsns. Labi mūrēta krāsns saglabā siltumu septiņas vai pat desmit stundas pēc iekurināšanas, tāpēc, regulāri kurināta, dod vienmērīgu siltumu. Šīs īpašības dēļ jāuzmanās ar vēlmi piemest vēl vienu devu malkas, domājot, ka sienas ir aukstas. Pārkurināšana bojā krāsni. Meistari podiņu krāsnis būvē tā, ka pietiek piekraut pilnu krāsns muti ar sausu malku un vēl dažas pagales piemest vēlāk.
Braucot uz māju, kur uzturas reizi nedēļā vai retāk, ieteicams izmantot čuguna krāsnis, kamīnus vai plītis, jo tās ir ātri iekurināmas un pusotras stundas laikā izdala siltumu, taču arī tikpat ātri atdziest.
Novērtē rakstu
-
7
-
1
-
0
-
1
-
1
-
0
-
0
-
