Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rupjmaize un saldais ēdiens
Dagnija Lazdiņa ir studējusi bioloģiju Latvijas Universitātē, ieguvusi doktora grādu mežzinātnē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kopš 2002. gada strādā Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava. Pašlaik ir vadošā pētniece, institūta zinātniskās padomes locekle, tāpēc pārzina ne tikai savus pētījumus, bet zina arī, ko pēta kolēģi.
Par Latvijas mežiem un mežu zinātniekiem tikko iznākusi pamatīga grāmata Silavieši, kuras autori ir institūta direktors Jurģis Jansons un rakstnieks Ēriks Hānbergs. Pētījumu bijis ļoti daudz, šobrīd aktuālo vien ir vairāki desmiti. Vairāki – visai pārsteidzoši. Dagnija pastāstīs par dažiem no savējiem.
«Mums ir rupjmaize – darbs, kurā mēs jau nojaušam, kāds tur būs rezultāts, bet mūsu uzdevums ir izmērīt, cik tieši. Tādi ir visi monitoringi jeb ilgtermiņa novērošana. Un tad ir saldais ēdiens – kaut kas, ko līdz šim nedarīja, un tagad mēs noskaidrojam, vai tā var, iegūstam rezultātu un saprotam, kā darīt būtu pareizi. Reizēm mēs zinām, kā to dara citās valstīs. Bet mums jāsaprot, kā tas būtu Latvijā.
Citi lasa
Piemēram, ziemeļvalstu pieredzi, no kuras daudz mācāmies, mēs nevaram pārņemt viens pret vienu. Ziemeļvalstīs ir citādi apstākļi – jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk atšķiras dienas un nakts garuma attiecība, ir citādas augsnes. Tas nosaka arī to, kā uzvedas vienu un to pašu sugu koki un kā viņiem labāk patīk. Tāpēc mēs pētām arī šeit, Latvijā, lai zinātu, kā pie mums labāk.
Man liekas, tas ir interesantākais pētniekam, ka viņš var piedalīties procesā, meklēt, skatīties, ko ir darījuši citi, kritiski izvērtēt, domāt, kā būtu labāk darīt mums, pārbaudīt. Reizēm ieraugām kādas jaunas lietas, pamēģinām un saprotam, ka mums tas neder. Un arī tam ir ļoti liela vērtība – ja nebūtu vispirms pamēģinājuši, tad ciestu lielus zaudējumus,» saka Dagnija.
Lai mežā palīdz mašīnas
«Atšķirībā no mežizstrādes, kas ir ļoti mehanizēts process – koku nozāģēt, atzarot un aizvest iespējams, neizkāpjot no mežizstrādes mašīnas kabīnes –, stādīšanā vēl arvien ir daudz smaga roku darba. Pirmās, Krievijā un Baltkrievijā ražotās, meža stādīšanas mašīnas Latvijā izmēģinātas pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, taču drīz vien tās pārtrauca izmantot dārdzības un sliktās stādu ieaugšanās dēļ.
Mūsdienās izmanto divu veidu stādīšanas mašīnas – vienas darbojas, izdzenot vagu un iestādot tajā stādus. Tās var izmantot tikai tādās vietās, kur nav celmu, akmeņu, sakņu, kritalu, sarežģīta reljefa ar ieplakām, ciņiem un pauguriem. Taču stādīt nākas lielākoties apstākļos, kur visi šie traucēkļi ir.
Tādām vietām piemērotas ir tā sauktās diskrētās darbības mašīnas, kas augsni katram stādam sagatavo un to iestāda atsevišķi. Tādas Latvijā sāka būvēt astoņdesmitajos gados, bet līdz ar valsts iekārtas maiņu pārtrauca. 2007. un 2008. gadā izmēģinājām šādas stādīšanas mašīnas, kas būvētas Ziemeļvalstīs. Bāzes mašīna ir ekskavators vai harvesters, bet pati stādīšanas galva sastāv no lemeša stādvietas sagatavošanai, stādīšanas mehānisma un stādu kasetes.
Es tādu stādīšanas mašīnu salīdzinātu ar garkakla putnu, kas staigā pa mežu.
Uz galvas viņam ir karuselis, kur salikti apmēram 100 stādiņi. Ar knābi putns paņem velēnu, apveļ otrādi, izveido paaugstinājumu – pacilu, piespiež un iestāda stādiņu, līdzīgi kā būtu stādījis cilvēks ar stādāmo stobru. Operators sēž kabīnē ar kondicionētu gaisu un vada procesu. Stādīšana no smaga fiziska darba kļuvusi par mašinizētu nodarbi. Cilvēks, sēžot kabīnē, var izvēlēties katram stādiņam labāko vietu.
Tiesa, ne toreiz, kad veicām izmēģinājumus, ne arī tagad tas nav lētāk, kā stādīt ar rokām. Taču – tas ir mūsdienīgs virziens, kurā doties. Tagad Latvijā jau ir astoņas meža stādīšanas mašīnas. Tās pieder uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri ir noticējuši, ka tas ir pareizais attīstības virziens, riskējuši un nopirkuši mašīnas, kuras pirms tam Latvijā neizmantoja. Mašinizētā stādīšana bija pats pirmais pētījums, ko es vadīju un kūrēju un kas nu jau ir aizgājis dzīvē, un vēl arvien tas man ir ļoti mīļš temats.
Reizēm jaunums ir labi aizmirsts vecais. Sen jau to darīja, tā bija norma, bet kaut kādu iemeslu pēc – bieži vien tāpēc, ka pārāk dārgi, – to pārtrauca darīt. Bet tad parādās tehnoloģija, kas vairs nav dārga. Tā noticis, piemēram, ar stādvietu sagatavošanu. Kādreiz stādvietas jau gatavoja, veidojot paaugstinājumus – kupicas jeb pacilas, tad tas šķita par sarežģītu un dārgu, un to pārtrauca darīt.
Tagad mēs atkal esam kļuvuši turīgāki, iemācījušies rēķināt ilgākā laika periodā, un atkal sākam to darīt – stādīt katru stādu pacilās. Pacila ir tāds kā neliels uzkalniņš, kas rodas, apvēršot velēnu. 2012. gadā pētījām, kā labāk, cik lielām tām pacilām jābūt, lai stādam labi, modelējām izmaksas, stādot ar dažādiem paņēmieniem.»
Ar pelniem atdot mežam spēku
«Šogad noslēgsies pētījums Koku augšanas apstākļu uzlabošanas pētījumu programma 2016.–2021. gadam. Būs arī grāmata par to, kā mēs varam kokiem palīdzēt, spēcinot tos. Gan augšanas sākumposmā, lai koki pirmie var sasparoties un spēcīgāk tikt pāri nezālēm, gan vidus posmā – lai spēks ātrāk aizņemt vietu, kas tiem ir atbrīvota, kad daļa koku retinot izzāģēti. Tad starp kokiem var kustēties tehnika, tos nebojājot.
Palikušie cits ar citu nekonkurē, tiem ir lielāka augšanas telpa, un koki var veidot arī spēcīgāku sakņu sistēmu. Spēcīgo sakņu sistēmu tiem vajag divu iemeslu pēc. Galvenokārt – lai paēstu, bet, otrkārt, lai spētu noturēties stiprā vējā. Mūsdienās arvien biežākas ir spējas vēja brāzmas, vētras. Jo spēcīgāka un pamatīgāka sakņu sistēma, jo stabilāki ir koki un labāk var turēties pretī vējam.
Retinot mēs nozāģējam kokus, kas jau tāpat ir nolemti. Normāli dabā vājākais zaudē.
Cilvēks, dzīvojot saskaņā ar dabu, dara to pašu, tikai ātrāk. Piemēram, ja ir blīvi saaugusi jaunaudze, mēs zinām, ka tūlīt vājākie koki atpaliks, ies bojā, un stiprākie paliks. Bet, ja mēs vājākos jau sākumā nozāģējam un atstājam stiprākos, tie ātrāk var saņemties un kļūt vēl spēcīgāki.
Savukārt vājāko, sīko koksni sagatavojam kā malku vai šķeldu – pārvēršam enerģijā. Bet citādi daļa koku ietu bojā, nokristu krustu šķērsu, apmēram pēc 15–20 gadiem sadalītos un kļūtu par mēslojumu un barību atlikušajiem. Cilvēks, piedaloties šajā procesā, to imitē un paātrina. Aizved no meža stumbrus un pārvērš vai nu derīgos priekšmetos, vai enerģijā – siltumā un elektrībā –, un to, kas ir palicis pāri – pelnus – atved un atdod mežam atpakaļ.
Pelnos ir koncentrējies viss labums, kas sakrājies kokā augšanas laikā. Tajos ir gan kālijs un fosfors, gan kalcijs, magnijs un daudz citu mikroelementu. Pelni var būt gan mēslojums, gan labs kaļķošanas līdzeklis, tāpēc būtu tikai taisnīgi vismaz daļu no tiem atdot mežam. Atnesot mežam koksnes pelnus, mēs varam panākt, ka gadskārtas ir platākas un spēcīgākas.
Pelni gan ir ļoti sārmaini, tāpēc neilgu laiku pēc tam, kad pelni izkliedēti, kādai sūnai un lakstaugam mazliet apdeg lapas. Taču jau pēc pāris gadiem nav pat iespējams atrast vietas, kur pelni kaisīti. Arī lielas pārmaiņas meža ekosistēmā pelni nerada, varbūt vienīgi lakstaugi izskatās mazliet leknāki. Izmēģinājumos uz vienu hektāru izkliedējam apmēram trīs tonnas pelnu.
Lai būtu vieglāk iztēloties, cik daudz tas ir – vienā lielajā bigbagā ietilpst apmēram pustonna pelnu, tātad uz hektāru vajadzīgi seši tādi bigbagi ar pelniem. Tāpēc sadarbojamies ar lieliem uzņēmumiem, kuri ražošanas procesā dedzina koksni.
Kādā citā pētījumā testējām, kā varētu izmantot koksnes pelnus, sajaucot tos ar atliekām, kas paliek pāri, ražojot biogāzi. Ja no mitrā atlikuma jeb digestāta masas atdala ūdeni, iegūst sauso frakciju, kas pēc izskata līdzinās sapluinītai kūdrai. Tajā ir daudz slāpekļa un citu barības elementu, kuru nav kūdrā.
Kopā tie veido buķeti, kas vajadzīga kokam. Lai uzreiz redzētu, kāds efekts rodas atšķirīgu proporciju un koncentrācijas maisījumos, audzējām tajos papeļu spraudeņus. Papeles aug ātri un bieži tiek izmantotas, lai pētījumos kaut ko noskaidrotu ātri.
Vēl viens sirds darbs, par kuru ir liels prieks, – ar koksnes pelniem un dūņām ielabojot izstrādātos kūdras laukus, tur iespējams atgriezt dzīvību un radīt ekosistēmu, kas ļoti līdzinās mežam, kur aug koki, zemsedzes augi un čivina putni. Citādi šajā vietā gadu desmitiem vējā šūpotos tikai atsevišķi spilvju kušķi, vīdētu balti celmi un, uzpūšot vējam, gaisā celtos kūdras putekļi. Pierīgā un šur tur citur tādu izstrādātās kūdras platību ir gana daudz.
Tagad šī lieta iet plašumā, un daļā atradņu, kurās ir pārtraukta darbība, tās ielabojot vai nu ar koku pelniem, vai ar kādu citu materiālu, atkal var augt mežs. Tur jau ir bijis mežs. Kūdru izstrādājot, vienu vai pat divas reizes sastop slāni, kurā ir ļoti lieli celmi un koku saknes. Un būtu skaisti tur atkal mežu ieaudzēt.»
Labam ūdenim
Savā ziņā saistīts ar augšanas apstākļu uzlabošanas programmu ir Life programmas pētījums Life Good Water – Labs ūdens. «Pētījumā apvienojušās daudzas institūcijas, un tas ilgs septiņus gadus. Tā lielais mērķis ir palīdzēt Latvijas upju baseiniem, samazinot gan sadzīves notekūdeņu, gan barības vielu nokļūšanu tajos.
Tāpat arī iecerēts mazināt meliorācijas, mazo HES, krastu un gultņu pārveidojamu negatīvo ietekmi. Pētījuma rezultātā vajadzētu tapt gan atveseļotām ūdenstilpēm un upēm, gan veselam padomu krājumam tiem, kam upes un ezeri pieder vai kuru saimniekošana uz tiem atstāj iespaidu, – kā darīt labāk.
Silavas daļa šajā pētījumā ir, piemēram, Aģes un Toras upē Ziemeļvidzemē demonstrēt dažādus veidus, kādos meliorācijas grāvis var pieslēgties upei tā, lai neatstātu būtisku ietekmi. Lai nokrišņiem bagātos periodos grāvjos sanestās barības vielas un duļķes neieskrietu pa taisno upītē, bet tiktu patērētas jau grāvja krastos, upju krastos un īpašos nogulsnēšanās jeb sedimentācijas baseinos.
Apmēram jau zināms, kā tas darāms – grāvis tiek veidots nevis kā taisna līnija, bet iestrādājot kādu līkumiņu, kurš ir gan ainaviski skaists, gan pilda uzdevumu – pirms ieteces samazina ūdens teci un veido padziļinājumus, kur nosēsties smagākām daļiņām.
Teritorijās ap Toru un Aģi mēs jau veicām savus pirmos izmēģinājumus, mērījām, kas notiek ar ūdeni, ja uz mežu aizvedam koksnes pelnus, lai atdotu tam barības vielas. Kas notiek ar nobirām, vai nav tā, ka smagos metālus no pelniem uzņem ogas un mētras? Šī augšanas apstākļu pētījuma ietvaros jau bija savākta datu rinda par ūdens kvalitāti Aģē un Torā.
Nākamajā pētījumā izvēlējāmies iekļaut to pašu teritoriju, lai datu rinda kļūtu garāka un būtu, ar ko salīdzināt. Nevis tikai paļaujoties uz sajūtām – tīrs vai netīrs ūdens, bet, lai zinātu, kādas vielas izšķīdušas, cik daudz, cik duļķains ir ūdens.
Ja slāpeklis un fosfors no lauksaimniecības vai meža zemēm nokļūst ūdenī, tajā savairojas aļģes un izjauc līdzsvaru ūdenstilpē. Zinot, ka no teritorijas, kur ir ļoti bagātīga augsne, piemēram, pa nogāzi, notek ļoti daudz slāpekļa, pirms ūdensteces var izveidot speciālus ātri augošu kokaugu stādījumus. Tiem cauri pludina ūdeni, kas satur daudz barības vielu, un koki tās noķer un apēd. Zviedrijā un Francijā šim nolūkam bieži un daudz stāda kārklus.»
Kas tā tāda – agromežsaimniecība?
«Interesants pētījumu virziens ir agromežsaimniecība. Citās Eiropas un arī daudzās pasaules valstīs to plaši izmanto un pazīst ar nosaukumu Agroforestry. Latvijas likumdošanā agromežsaimniecība nav minēta. Tās būtība: daudzgadīgie koki tiek audzēti kopā ar zālaugiem sēklu vai lopbarības ieguvei, ar kokiem apaugušās teritorijās ganās lopi vai putni. Lai gan nevar teikt, ka tas ir kaut kas pavisam jauns un nedzirdēts, jo arī senāk Latvijā gan izmantoja meža ganības, gan augļudārzos pļāva zāli un vāca sienu lopbarībai, mūsdienās pirmie šāda veida izmēģinājuma un demonstrācijas stādījumi ierīkoti Skrīveros. Jauktā stādījumā tiek audzētas lapu koku sugas – kļavas, liepas, saldie ķirši, apšu hibrīdi, alkšņu hibrīdi un papeles.
Lai vieglāk apsaimniekot, koki stādīti rindās, bet piecus metrus platās joslās starp kokiem aug lupīna, galega un citas zālaugu kultūras.
Koki tiek audzēti lietkoksnes iegūšanai, tāpēc izraudzītas lielākoties ātraudzīgas sugas, un katram kokam vajag daudz vietas. Lai telpa starp kokiem netiktu izmantota bezjēdzīgi un netiktu velti tērēti resursi, pļaujot zāli, kamēr koki ieaugas, zem tiem audzē zālaugus, ko var lietderīgi izmantot – vai nu sēklu ieguvei, vai lopbarībai, vai arī kā nektāraugus. Zem lielajiem kokiem var uzturēt nektāraugu maisījumu, kas līdzinās dabiskajai pļavai, un bitēm būs, kur ganīties ilgāku laiku.
Šādi audzējot kokus kopā ar zālaugiem, arī ienākumus par zālaugu sēklām vai medu var gūt jau drīz pēc stādījuma ierīkošanas, negaidot 15 gadus, līdz koki būs izauguši tik lieli, lai tos varētu nozāģēt. Turklāt stādījums, jo sevišķi ziedēšanas laikā, ir arī ļoti skaists. Tādu var veidot, piemēram, vēja erozijas skartās vietās – koki vēju aizturēs.
Valstīs, kur ir mazs nokrišņu daudzums, šādas koku joslas stāda ar nolūku, lai tās veidotu izkliedētu, garu ēnu un lauki mazāk izdegtu, kā arī lopiem būtu, kur patverties no saules. Mūsu klimatiskajos apstākļos var būt pretēja nozīme – stādot pārāk slapjās vietās, koki susina. Koki palielina arī augsnes nestspēju, to saknes balsta un notur augsni, tā vairs nav tik mīksta, un droši var braukt ar tehniku.»
Ķiršu mežs?
«Pavisam neierasta šķiet ideja kā mežsaimniecības kultūru audzēt saldos ķiršus. Tas taču ir gardums, kas pat ne katrā Latvijas dārzā grib augt! Nu, lūk, ja jau ķirši negrib ražot augļus, varbūt no tiem iznāk labi lietaskoki? Katrs, kas bijis Upīša dārzā Dobelē, ir redzējis, cik milzīgi – gan garumā, gan resnumā – var izaugt ķiršu koki. Lai ērti tiktu pie ķiršiem, to augšanas kāre pamatīgi jāierobežo.
Bet ja nu to nedarītu? Rietumeiropā, Viduseiropas un Dienvideiropas kalnos un Tuvajos Austrumos, kur saldie ķirši aug savvaļā, to augstums pārsniedz 20 metrus. Par to, cik resni spēj izaugt ķirši, var pārliecināties tajās Kurzemes un Zemgales sētās, kur gadu desmitiem pavēni sniedz milzīgs ķiršukoks.
Bet saldā ķirša koksni uzskata par ļoti vērtīgu. Tā ir samērā cieta, elastīga, viegli apstrādājama, labi pulējama, beicējama un lakojama. Tiek izmantota lielākoties mēbeļu rūpniecībā, pat aizstājot sarkankoku un citus cēlkokus. Eiropā saldos ķiršus tieši koksnes ieguvei sāka audzēt jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.
Līdz septiņdesmito gadu pirmajai pusei uzskatīja, ka Eiropas ziemeļos audzēt saldos ķiršus nav vērts, taču mūsdienās jau plaši pētījumi selekcijā tiek veikti Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, arī Kanādā, un pierādīts, ka arī šajās ziemeļu zemēs var iegūt gan ātri augošus, gan kvalitatīvus ķiršus.
Latvijā saldos ķiršus ieveduši mūki un vēlāk arī vācu muižkungi kā augļu kokus no Vācijas. Pakāpeniski tie izbēguši savvaļā, un atsevišķi koki vai nelielas grupas sastopamas Kurzemes un Zemgales mežos arī mūsdienās. Piemēram, Laucienas pagasta Šķēdē, kur labi iedzīvojušies tādi svešzemju koki kā dažādu sugu baltegles, sarkanais ozols, dižskābardis, vairāku sugu lapegles, ir arī saldo ķiršu audzes.
Tur pie vainas izrādījies Šķēdes muižkungs, liels koku mīļotājs, kas retumus savulaik ievedis no Vācijas. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad Silavā sākās pētījumi par saldo ķiršu audzēšanu lietkoksnei, inventarizācijas Šķēdē atklāja vairāk nekā simt gadu vecus izcilus saldos ķiršus, kuru stumbra apkārtmērs sasniedza 120 centimetrus un vairāk, bet augstums – gandrīz 20 metrus.
1995. gadā, kad Phare projekta ietvaros ierīkoja pirmos desmit hektārus saldo ķiršu plantāciju toreizējā Liepājas, Kuldīgas, Dobeles, Madonas, Ogres un Gulbenes rajonā, sēklas tika ņemtas no Pētera Upīša Kurzemes mežos atlasītajiem sēklaudžiem, un Gulbenes un Madonas pusē tās nebija pietiekami sala izturīgas. Vēlākajos gados ķiršu plantācijas ierīkotas arī citur, lai pārbaudītu gan citās valstīs iegūtos, gan vietējās izcelsmes stādus.
Viena no lielākajām – 15 hektāru – tagadējā Bauskas novada Dāviņu pagastā.
Arī šogad izveidots jauns stādījums. Stādi izaudzēti mēģenēs meristēmu laboratorijā, jo tikai tā var iegūt lielu daudzumu vienādi kvalitatīvu stādu no pašiem labākajiem vecākaugiem. Redzēs, kā šie ķiršu mazuļi jutīsies laukā, kā pārcietīs ziemu, kā reaģēs uz mūsu mainīgajiem laika apstākļiem, kad sals mijas ar atkusni.
Tieši tie nereti ir nepārvarams pārbaudījums augiem, kas salu pārcieš itin labi. Lai ķirsis izaugtu par lietaskoku, jāpaiet vairākiem gadu desmitiem. Taču, kamēr aug, tas arī var darīt daudz laba. Lai gan ogas nav galvenais audzēšanas mērķis – ja vien var aizsniegt, tās var lasīt. Vēl viens blakusefekts varētu būt tāds, ka šādi stādījumi, kur ar putniem necīnās, atslogotu augļu dārzus no putnu uzbrukumiem.
Visticamāk, saldo ķiršu audzēšana koksnei Latvijā nekad nebūs milzu bizness ar tūkstošiem hektāru stādījumiem. Tā būs kā ķirsītis uz tortes – īpašs un skaists. Bet kāpēc neaudzēt ekskluzīvu koksni bijušajās lauksaimniecības zemēs, piemēram, nomaļos auglīgos pleķīšos vai nogāzēs, kur mūsdienu lauksaimniecības tehnikai grozīties nav ērti. Turklāt ziedošie ķiršu stādījumi būtu arī skaists ainavas papildinājums. Stādījums ir gana rets, lai vainagiem būtu, kur izplesties, gaišs un caurredzams. Mazliet nostalģisks – kā seno laiku augļudārzs.
Pirmos saldo ķiršu pētījumus vadīja Silavas zinātniece Mudrīte Daugaviete, vēlāk pievienojās Dagnija Lazdiņa, un nu jau var teikt, ka trešā zinātnieču paaudze – Santa Celma – izstrādā promocijas darbu par saldo ķirsi. Tā ka var teikt – Latvijas saldo koksnes ķiršu nākotne ir sieviešu rokās.
Meža audzēšana ir darbs, kur vajag lielu pacietību. Izaudzēt mežu ir līdzīgi kā izaudzināt bērnu. Rezultāts redzams tikai pēc daudziem gadiem – arī pētnieka darbam.»
