Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Apse un Liepa – pirts koki
Apses koksni, šķiet, ir visvieglāk atšķirt no citām tai raksturīgās netīri baltās (iezaļgana, iedzeltena) krāsas dēļ. Bālā koksne ir bez redzama kodola, mīksta. Izžuvusi tā kļūst ļoti viegla, neplaisā un neizlokās. Kad pie mums vēl ražoja sērkociņus, tas bija apses koksnes viens no galvenajiem izmantošanas veidiem. Tagad apsi vairāk izmanto celulozes, maznozīmīgu izstrādājumu, taras ražošanā.
Divi redzamāki apses koksnes pielietojuma veidi ir jumtiem un pirtīm. No apses darina plēsto skaidu vai lubiņu jumtus. Tā kā šī koksne nevada siltumu un samērā labi panes mitrumu, no tās izgatavo pirts lāvas un pērtuves apdares dēlīšus. Nelaime tikai, ka apse mitruma ietekmē maina krāsu – kļūst pelēcīga –, un ne visiem šāda metamorfoze patīk.
Arī liepai ir gaiša, bālgani dzeltena un mīksta koksne. Griež kā sviestā, sliņķu koksne – tā saka par liepas koksnes apstrādi. Bet tieši tāpēc tā ir pateicīgs izejmateriāls koktēlniecībā. Piemēram, baznīcās redzamie kokgriezumi parasti ir darināti no liepas, jo tā ir kā radīta liektajām eņģeļu spārnu līnijām un barokālajām akanta lapām. Arī grebšanai tā piemērota, un bieži no tās darina virtuves rīkus. Tiesa, koksnes mīkstumam ir arī mīnuss – tas ļoti patīk arī ķirmjiem.
Līdz ar pirtī iešanas renesansi palielinājies arī pieprasījums pēc liepas koksnes, jo tā ir laba (gan dārgāka) alternatīva apsei. Tai tāpat ir maza siltumietilpība, taču mitrumā tā nekļūst pelēka.
Apses malka ir izslavēta kā dūmvadu tīrītāja.
Melnalksnis un baltalksnis – mūsu oranžkoki
Leknas un mitras augsnes mīļotāja melnalkšņa koksne ir mīksta, viegli apstrādājama un viegla. Tas ir vērtīgs kokmateriāls. Raksturīgā iezīme – svaigi zāģētās vietas stipri iekrāsojas oranži rozā krāsā, bet izžuvusi koksne izteikti brūnē. Melnalksni izmanto mēbeļu un to finiera ražošanā. Tas labi kalpo arī hidrotehniskajās būvēs, jo ūdenī tik ātri netrup. Savukārt baltalksni, ko no melnā radinieka viegli atšķirt pēc mizas (tā ir pelēka un gluda, bet melnalksnim – tumši brūna un rievota), dēvē par meža nezāli. Tas ir ātraudzīgs un mudīgi vien apmežo neapstrādātos tīrumus. Arī baltalkšņa koksne, svaigi zāģēta, iegūst košo toni. Baltalksnis ir malkas koks. Vēl to izmanto arī taras ražošanai. Neaizmirsīsim, ka tieši baltalksnis ir tas, kas piedod smeķi kūpinātam speķītim vai reņģei.
Alkšņi uzlabo augsni, jo piesaista slāpekli.
Kļava – muzikālākais no kokiem
Kļavas koksne ir gaiši dzeltena un iesarkana ar zīdveida spīdumu. Tai raksturīgie serdes stari padara to viegli lāsumainu un dekoratīvu. Kaut blīva, smaga un sīksta, tā ir samērā labi apstrādājama. Kļavu izmanto mēbeļu finierēšanā, galdniecībā, mēbeļu izgatavošanā, kokgriešanā un virpošanā. No tās var tapināt glītus koka traukus un virtuves piederumus.
Tā kā kļavas koksnei ir labas rezonējošās īpašības, to mēdz iestrādāt mūzikas instrumentos, piemēram, koklēs, vijolēs, klarnetēs. Kļavas koksni, pateicoties tās elastībai un blīvumam, var izmantot arī darbarīkiem vietās, kur svarīga nodilumizturība un nav pieļaujama deformēšanās.
Arī slavenajās Stradivāri vijolēs līdzās egles koksnei izmantota kļava.
Osis, dižskabārdis, goba – cietā trijotne
Osis daudzās īpašībās neatpaliek no koku granda ozola. Arī tam ir cieta, blīva un dekoratīva koksne. Arī no tā top izturīgas mēbeles un būvgaldniecības izstrādājumi. Turklāt osis ir ļoti piemērots koka liekšanas tehnikai, ko izmanto, piemēram, krēslu izgatavošanā. Kādreiz, kad lielos kokus vēl negāza ošu slimība, šo koksni izmantoja parketa izgatavošanai.
Oša koksne parasti ir dzeltenbaltā krēma krāsā, un tai ir ļoti izteiktas gadskārtas. Savā laikā galvenokārt izmantoja tikai kodolkoksni, jo aplievas daļa izstrādājumus ļoti saraibināja. Šobrīd lieto visu un veido līmētās plātnes. Tā kā osis labi iztur triecienus, tas ir piemērots darbarīku kātiem.
Dižskābarža koksne ir sarkana ar raksturīgiem sīkiem serdes stariem. Daudzi to būs dzīvē redzējuši un rokās turējuši koka lineāla apveidā. Maz noderīga būvēm, bet pietiekami laba sīkākiem mājas un lauksaimniecības rīkiem, traukiem un krēsliem, piemēram, tā sauktajiem Vīnes krēsliem jeb Toneta liektajiem krēsliem.
Citās valstīs, piemēram, Vācijā, tā ir ļoti populāra koksne, no tās top mēbeles (arī tāpēc, ka koksnei tikpat kā nav nekādas specifiskas smaržas), grīdas segumi, sporta aprīkojums, mūzikas instrumenti. Pie mums – droši vien pieejamības dēļ – tā vairāk tiek izmantota amatniecībā dažādiem sīkiem izstrādājumiem.
Gobas koksne ir cieta, ar rupju šķiedru, sīksta un lokana, kas padara to par vērtīgu materiālu liektu koka detaļu pagatavošanai mēbelēm. Tā ir arī skaista: kodolkoksne ir gaiša līdz sarkanbrūna, bet aplieva gandrīz balta. Gadskārtas šķērsgriezumā diezgan labi saskatāmas. Tā ir izturīga kā sausumā, tā arī mitrumā.
Osis, dižskābardis un goba īpaši piemēroti dažādu liektu detaļu izgatavošanai.
Trūkst kvalitatīvu materiālu
Komentē Rihards Valters, jau vairāk nekā 10 gadus izgatavo mūzikas instrumentus, galvenokārt kokles
Mūzikas instrumentu būvei nepieciešams ļoti dārgs un kvalitatīvs materiāls, ko izmanto jau paaudzēs. Latvijā šobrīd tāds nav sagatavots. Varbūt mežā tas ir, bet sagatavots nav. Tāpēc iztiekam ar to, ko var dabūt no mūzikas instrumentu materiālu izplatītājiem. Turklāt vidējais mūzikas instrumentu pircējs nez vai varētu atļauties tādu instrumentu, kura izgatavošanai tiktu izmantota šī ļoti kvalitatīvā koksne. Ideālā variantā izvēlētos egli un kļavu. Kļava fiziski ir ļoti izturīga, labi notur stīgu slodzi un atstaro skaņu. Pats instrumentus pārsvarā izgatavoju no melnalkšņa, liepas – mīkstākiem kokiem, jo tiem ir vienmērīgs blīvums un labāka kvalitāte, piemēram, nav iekšējo plaisu, kas svarīgi, izmantojot viengabalu. Kļavu izmantoju retāk, jo tā ir dārgāka, turklāt ilgi jāmeklē, lai atrastu to vajadzīgajā kvalitātē. Tai mēdz būt dažādi trūkumi – serdes zaļumi, plaisas. No tādas sanāk labi apdares dēlīši vai citas lietas, bet mūzikas instrumentiem neder.
Apstrādā zaļus
Komentē Ainārs Vanags, virtuves koklietas izgatavo jau aptuveni 30 gadus
Kopumā darbā izmantojam 17 koku veidus, galvenokārt – ābeli, ķirsi. No meža kokiem – gobu, ozolu, osi, kļavu. Izmantojam arī liepu, tā ir viegla, taču nav tik izturīga. Cietie lapu koki karotēm un citiem ar rokām gatavotajiem sīkajiem izstrādājumiem tiek apstrādāti zaļi. Jo tad tie ir salīdzinoši mīksti. Pēc tam, kad izveidots tas, kas bijis iecerēts, to liek žāvēties. Jau izkaltušus cietos kokus gan ir ļoti grūti apstrādāt. Principā visu koku mazie izstrādājumi būs izturīgi, izvēli lielākoties nosaka cilvēka gaume. Kādam, piemēram, gribas no ozola, jo tas ir smagāks. Oša vai ozola pannas lāpstiņas sākumā mēdz spuroties. Šajā ziņā labāka ir ābele, bumbiere, tās spurojas varbūt tikai pēc pirmās lietošanas reizes, jo koksne tām ir savijusies.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu
