Kārļa Zemīša pieredzes stāsts
Kārlis Zemītis, Oleru muižas saimnieks, remontdarbos muižā daudzkārt izmantojis kaļķa krāsu:
«Oleru muižas remontdarbos mums ir dažāda pieredze – esam pirkuši gan gatavas kaļķa krāsas (šogad Kungu mājas fasāde krāsota ar Tikkurila krāsu), gan paši mēģinājuši dzēst kaļķi, jaukt klāt pigmentus un krāsot. Savulaik darīju tā – dzēstos kaļķus aplēju vannā ar ūdeni un noturēju divus gadus. Bija gan viens mīnuss. Mājas apstākļos, ja nav krāsu maļamās dzirnavas, kas kaļķa graudiņus samaļ ļoti smalki, lai nokrāsotā virsma izdotos gluda, var sanākt kā mums – pat ar centīgu nokāšanu krāsa bija graudaina. Taču gan Kungu mājā, gan savā dzīvojamā ēkā ar šo pašdarināto krāsu krāsojām pagrabus – sekundāras nozīmes telpām nav ne vainas.
Tā kā kaļķa krāsa ir uz ūdens bāzes, tai var pievienot līmi. Bet! Man ne visai gribas to līmes piejaukumu, jo līme vienmēr izveido plēvīti, un, ja no sienām nāk mitrums (kā mums muižas ēkās tas agrāk izteikti bija, īpaši pagrabā, kur līdz ar mitrumu nāca ārā dažādi sāļi), tas sarežģī dzīvi, tāpēc labāk izvēlos tīru mantu.
Kaļķa krāsu ieteicams krāsot divās trijās kārtās. Ideāli, ja reizē var strādāt trīs meistari – viens iet pa priekšu, otrs pa mazliet apžuvušu iet pāri, trešais vēl pēc tam. Tas tādēļ, lai nebūtu tā, ka viena krāsas kārta jau ir pilnīgi nožuvusi un tu ar savu mitro pindzeli to vienkārši noslauki nost! Bet viss iepriekš teiktais nav obligāti – var krāsot arī vienā kārtā. Man patīk, ka kaļķa krāsa ir tāda kā caurspīdīga, mākslinieciska…
Mums Kungu mājas zālē ir gaišzils sienu krāsojums – sienas nebija vienādas, tās apmestas dažādos laikos, tādēļ kaut kur vēl bija palicis vecais krāsojums, kaut kur paspiedušies ārā sāļi, vārdu sakot, virsmas bija nevienmērīgas, tāpēc krāsojums sanāca tāds māksliniecisks, vietām raibs. Bet, pat ja virsma ir daudzmaz vienāda, krāsošana ar kaļķu krāsām vienmēr var sanākt ne ideāli vienmērīga – tās ir vairāk kā akvarelis, nevis sedzošās guaša krāsas.
Vēl kas. Pirms īstās krāsošanas ieteicams iecerēto kaļķa krāsas toni uzklāt uz neliela sienas fragmentiņa un pagaidīt, līdz tas nožūst, jo pieredze liecina, ka nožūstot tonis kļūst apmēram trīs četras pakāpes gaišāks. Ja vēlas ar kaļķa krāsu dabūt izteikti tumšus toņus, vajadzēs ļoti daudz krāsas pigmenta, bet, jo vairāk pigmenta, jo mazāk saistvielas un attiecīgi lielāka iespēja, ka sienas smērēs ilgāku laiku, kamēr liekais pigments, kas nav saistījies ar kaļķi, pamazām nobirs.
Vislabāk kaļķa krāsu klāt uz kaļķa apmetuma. Mums gan muižā vienā vietā, augšā pie jumta dzegas, ir cementa apmetums, ko krāsojām ar kaļķa krāsu, un jau gadu pagaidām tā turas labi – varbūt tāpēc, ka augšā pie griestiem ir minimāls mitrums.»