Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rudens lietavas ļoti labi parāda visas ar ūdens režīmu saistītās problēmas katrā dārzā. Kā tās novērtēt, un ko ar to visu iesākt?
Augi – indikatori
Par ūdens noteces problēmām netieši var liecināt noteiktu augu sugu klātbūtne. Ja dārzā parādās meldri, grīšļi, pat vilkvālītes, tas vien norāda, ka tajās vietās ir izteikti paaugstināts augsnes mitrums, jo šīs sugas spēj augt tikai tādos apstākļos. Meldru un grīšļu appļaušana, izraušana vai citādi mēģinājumi tos iznīcināt, panākumus nenesīs. Šīs sugas izzudīs pašas, tiklīdz izmainīsies mitruma apstākļi. Savukārt tīruma kosa un māllēpe liecina arī par to, ka augsnei dārzā ir slikta struktūra – tā ir blīva, bieži mālaina un ūdens necaurlaidīga.
Augsnes ūdens uzsūkšanas spēja
Ūdens daudzumu, ko augsne uzsūc stundas laikā, parasti mēra milimetros. Arī nokrišņu mērīšana notiek milimetros. Un tādus traukus, ar kuriem nosaka nokrišņu daudzumu, var nopirkt dārzkopības veikalos. Ja nokrišņu intensitāte būs lielāka nekā augsnes ūdens uzsūkšanas spēja, protams, ka zemes virskārtā sāks veidoties peļķes. Dārzā vajag pavērot, kas notiek pēc lielām lietusgāzēm un intensīviem nokrišņiem. Ūdens sakrāsies ne tikai reljefa zemākajās vietās, bet arī vietās, kur ir reālas problēmas ar ūdens spēju iesūkties augsnē. Ūdens parasti no tādām vietām pazūd lēnām. Bet – ja augsne ir pārāk slapja un sablīvējusies, saknēm trūkst skābekļa, tās slāpst.
Gruntsūdens līmenis
Normāli tam vajadzētu būt zemākam par 1,5 m. Ja tas ir augstāks, agrāk vai vēlāk būs problēmas ar augu audzēšanu dārzā. Faktisko gruntsūdeņu līmeni var noteikt, vasaras vidū veicot kontroles rakumu. Dziļums, kādā reāli sāk sūkties ūdens, arī būs faktiskais gruntsūdens līmenis, un to izmainīt var, tikai veicot kapitālus darbus dārza nosusināšanā.
Ūdens notece
Kopējo ūdens daudzumu, kas gada laikā aizplūst no noteiktas teritorijas, var ietekmēt reljefs, grāvju esamība un to stāvoklis, drenāža, caurteku stāvoklis un bebru darbība. Rudens lietavas ļoti skaidri iezīmē problēmas ar ūdens noteci. Visi šie pasākumi ir saistīti ar nopietnām investīcijām un nekad īsti nebūs pa spēkam viena atsevišķa dārza īpašniekam. Toties kopā, dārzkopības kooperatīvā, sadarbībā ar pašvaldībām, jau kaut ko iespējams paveikt. Kaut vai sakārtot maģistrālos grāvjus, iztīrīt notekas, vienoties ar medniekiem par bebru izķeršanu vai medīšanu.
Ko var darīt pats dārza īpašnieks?
Vislabāk ir ūdens noteci sakārtot, dārzu vai zemes īpašumu iegādājoties. Taču ne vienmēr tas iespējams. Un ko tad darīt, lai, atnākot, situāciju varētu kontrolēt?
Netiešie pasākumi. Rezultāti būs jaušami pēc gadiem un ilgtermiņā.
- Augsnes ielabošana. Tas nozīmē, ka augsne regulāri jāmēslo, jo tā izdodas augsnē paaugstināt organisko vielu klātbūtni, padarot to caurlaidīgāku. Šis nolūkam derēs ne tikai komposts, kompostēti kūtsmēsli, bet arī zaļmēslojums. Tas ir ļoti nozīmīgs augsnes ielabošanas elements. Sevišķi vērtīgi ir audzēt dažādus zaļmēslojuma augus. Jo tiem ir dziļāka sakņu sistēma nekā dārzā audzētiem augiem, un līdz ar to tie irdina augsnes apakšējos slāņus. Zaļmēslojuma augu sakņu sistēma izveido mazus kanāliņus, caur kuriem ūdens var iesūkties daudz dziļākos slāņos. Tādā veidā tiek uzlabota augsnes struktūra, palielinās tās spēja uzņemt ūdeni.
- Dārza augu audzēšanas tehnoloģijas. Proti, augmaiņas jeb augu sekas ievērošana, mērena minerālmēslu lietošana. Jācenšas izvairīties no pārmērīgas augsnes apstrādes, it īpaši, lietojot augsnes frēzes. Tās bojā augsnes struktūru un blīvē augsnes apakškārtu. Tāpat jācenšas pēc kultūraugu novākšanas sēt zaļmēslojumu, jo augsne, kurā neaug augi, ir pakļauta fiziskai degradācijai. Lietus, sniega kušanas ūdeņi bojā augsnes struktūru, to blīvē, izskalo barības elementus. Vairāk jāizmanto augsnes mulčēšanas iespējas. Tas uzlabo mikrobioloģisko aktivitāti, kas arī palīdz paaugstināt augsnes kopējo auglību. Ja dārzs atrodas nogāzē, tad līdz 4 grādu slīpumam (tātad uz 100 m kritums sasniedz 4 m) to var apstrādāt arī nogāzes virzienā. Ja kritums ir lielāks, tad vagas, dobes, jāveido šķērsām nogāzei. Tādos apstākļos augsnes apstrāde jāveic no nogāzes lejas uz augšu un šķērsām. Nedrīkst apstrādāt augsni no augšas uz leju.
Tiešie pasākumi:
- Dārza reljefa novērtēšana. Vispirms jāsaprot, kurā virzienā veidojas dabiskā ūdens notece un vai esošā atbilst šim nolūkam. Nav jākautrējas lūgt konsultāciju speciālistam, lai noskaidrotu, kāda situācija ir ar maģistrālām ūdens novadīšanas sistēmām – grāvjiem, kontrolakām, caurtekām –, jo problēmas tajās var būt ļoti cieši saistītas ar ūdens noteces problēmām tavā dārzā.
Zemākajās vietās nekad nevajadzētu stādīt augus. Prātīgāk ir izveidot dīķi vai citu ūdenskrātuvi, kas kaut kādā mērā spētu akumulēt lieko ūdeni.
- Ūdens noteces regulēšana dārzā. Lai to izveidotu pareizi, nepieciešams speciālists, jāizveido plāns, lai ūdeni savāktu no dārza augstākās vietas uz zemāko. Jo mitrāka un zemāka vieta, jo tas svarīgāk. Normālos apstākļos nosusināšanai pietiktu ar drenāžu ik pēc 10 m, bet zemās vietās tās cita no citas jāizvieto tuvāk. Drenāžai izmanto speciālas gofrētas polimēra caurules, kurās ir nelielas atveres, bet pa virsu īpašs filtrējošs audums.
Drenu rakšanas dziļums ir vismaz metrs vai zem augsnes sasaluma zonas, lai sals nekādi nevar ietekmēt ūdens noteci. Visiem drenu galiem jānonāk savācošā kolektorā ar vismaz 3 grodiem, kur jāizbūvē kontrolaka, no kuras veido izvadu uz maģistrālo ūdens savākšanas novadgrāvi vai pārpumpē ūdeni uz izrakto dīķi. Ja uznāk sausums, kolektora galu vai drenu galus kontrolakā var aiztaisīt un šādi saglabāt mitrumu augsnē.
Dīķa vietas izvēlei arī vajag pieaicināt speciālistu. Ja izdosies izrakt dīķi uz pazemes ūdens dzīslām, tad ūdens dīķī turēsies pastāvīgi, taču, ja gultne būs smilšaina vai kūdraina, tā jāizklāj ar vismaz 10–15 cm biezu mālu kārtu. Tas nepieciešams, lai līdz minimumam samazinātu ūdens iesūkšanos augsnē caur gultni. Lētāks variants ir atklāto grāvju izbūve, tikai tie aizņems papildu zemes platību, arī dārza izmantošana un apsaimniekošana kļūs sarežģītāka, jo vietās, kur vajadzēs grāvjus šķērsot, jāierīko caurtekas.
Kā rīkoties ar augsni, ko iegūst no grāvjiem? Auglīgo virskārtu nostumj vai norok un izmanto augsnes ielabošanai pārējā dārzā. Neauglīgo augsni var izmantot ainavisku elementu veidošanai – uzberot paaugstinājumus, veidojot ūdens kaskādes, paugurus, arī vēja aizsargbarjeras. To nekādā gadījumā nedrīkst izkliedēt gar grāvja malām. Tur nekas prātīgs neaugs, un būs arī traucēta ūdens iesūkšanās augsnē. - Ūdens noteces regulēšana ap ēkām. Obligāti jābūt lietusūdens notekcaurulēm pie jumtiem. Tālāk var rīkoties divējādi: savienot lietus kanalizāciju ar pārējo ūdens noteces sistēmu, bet izdevīgāk būtu šo lietusūdeni savākt un izmantot laistīšanai. Parasti izmanto mucas zem lietus notekcaurulēm, bet labāk ir izbūvēt cauruļu sistēmu, kuras novada ūdeni speciāli izbetonētā ūdens baseinā. Katri 10 mm lietus nokrišņu ir 10 l ūdens uz vienu kvadrātmetru augsnes virsmas. Ja ēkas jumta platība ir 100 kvadrātmetru (tas ir mazs jumts), no tās gada laikā var iegūt līdz 80 000 litriem lietusūdens. Tāda ūdens daudzuma uzkrāšanai nepieciešams betonēts baseins 8 × 5 m platībā un 2 m dziļumā.
- Jāveido paaugstinātās dobes. Tas ir variants, ja nav līdzekļu, lai veiktu ūdens noteces veicināšanas pasākumus. Izveidojot paaugstinātās dobes, augus var audzēt arī tad, ja ir ļoti augsts gruntsūdens līmenis. Apakšā liek žagarus, velēnas, tad organisko mēslojumu un tad augsni. Tādas dobes augstums var sasniegt pat 50 cm. Ja augsne ir ļoti smilšaina, malas nostiprina ar dēļiem.
Eksprespasākums
Ja nekas no iepriekš minētā nav darīts, bet dārzs pludo, jāizpēta, kur ir zemākās vietas, kur bez liela riska var novadīt lieko ūdeni. Tas nedrīkst būt kaimiņu dārzs un ēkas. Ja tuvumā ir lielie grāvji, tad mēģiniet ūdeni pārsūknēt uz turieni.
