Kā smaržīgs mākonis ceriņkrūms dārzā

«Mani mazāk interesē ceriņu ziedu skaistums, vairāk šķirņu atšķirības, katras savdabība. Un pati darbošanās. Kustoties – stādot, darbojoties ar podiņiem un kūdras substrātu, ravējot – ir viena viena nepārejoša laimes, baudas, kaifa sajūta, ko var salīdzināt ar meditatīvu transu,» atzīstas Uģis.

Lauku mājas Jaunpiebalgas novada Zosēnos viņam ir jau gadus trīsdesmit. Sākumā gribēja pie tām iestādīt kokus, un ar draugu un paziņu starpniecību padomu meklēja pie dendroloģes Aijas Kaškures. Iepazinās, parunājās, sadraudzējās, līdz «Aija uzdāvināja pāris tūkstošu ceriņu sējenīšu, un es sāku viņus audzēt. Tas bija sen, jau pirms gadiem divdesmit».

Pamazām lauki un ceriņi ievilka arvien vairāk. «Bērnībā un jaunībā man bija tuva daba un mežs, kādreiz es pat gribēju kļūt par mežsargu. Bet vēlāk likās, ka tās tikai tādas bērnības ilūzijas. Tomēr ar laiku sapratu, ka man nav interesanti dzīvot tikai kā normālam pilsētniekam, kuram ir trīsistabu dzīvoklis, televizors, ledusskapis, gulta, muzejs un kinoteātris. Un arī arhitektūra un māksla mani vairs nesajūsmina tik ļoti kā kādreiz. Radošuma un kreativitātes ziņā daba ir spējīgāka par jebkuru no mums. Mums atliek tikai to vērot, kopt, saudzēt un, protams, kļūt par sava veida radītājiem.

Mums, te, Vidzemes augstienē un Latvijas aukstumpolā, ir pavisam citi apstākļi, viss notiek divas trīs nedēļas vēlāk nekā Dobelē un pat Rīgā.

Pats galvenais un foršākais – cilvēki, kas stāda puķes un ceriņus, ir priecīgi, laimīgi un pateicīgi. Tas dvēselei dod tādu entuziasmu un potenci, ka ne ar ko citu negribas nodarboties.

Man ir plāns vai varbūt sapnis, ka vēlāk varbūt mazliet varētu nodarboties arī ar krustošanu un jaunu šķirņu radīšanu. Un otrs – mēģināt izveidot ceriņu dārzu, kurā cilvēki varētu redzēt, kā dažādas ceriņu šķirnes cita no citas atšķiras, kā tās aug un uzvedas. Viens tāds lielisks dārzs Latvijā jau ir – Dobelē. Bet mums, te, Vidzemes augstienē un Latvijas aukstumpolā, ir pavisam citi apstākļi, viss notiek divas trīs nedēļas vēlāk nekā Dobelē un pat Rīgā. Jau iestādītas ap sešdesmit šķirnēm – pa trim četriem stādiem no katras. Šogad gribētu tikt līdz simtam, un tas būtu mans veltījums Latvijas simtgadei. Taču izdarīt to nav viegli, jo Zosēnos ir smaga māla zeme, un katram ceriņam ar rokām jāizrok liela – ap metru plata un 80 cm dziļa – bedre.»

Stādus audzē no meristēmām

Lielāko daļu stādu Uģis audzē no meristēmām – laboratorijā pavairotiem mazulīšiem. Daļa meristēmu stādiņu iegūti tepat Latvijā, Silavā, bet vairums iepirkti ārzemēs. Stādaudzētavā tie nonāk, kad ir centimetrus piecus vai pussprīdi gari – kā smalki diedziņi. Gadus trīs tos audzē, pārstādot no viena podiņa otrā – lielākā, un tikai tad tos jau var stādīt dārzā.

Viss stādaudzētavas laukums ir nograntēts, lai būtu laba drenāža un uz tā nekrātos ūdens. Granti klāj melnais austais segums, kas laiž cauri ūdeni, bet neļauj augt nezālēm. Virs tā izveidotas ap trīsdesmit metru garas koka kastes – rāmji, kuros saliek podus ar stādiņem. Kastēs ir atsevišķi nodalījumi katrai šķirnei, lai tās nesajuktu, jo šķirņu audzētavā ir ap simtu.

Virkni sugu, piemēram, Amūras ceriņu (S. amurensis), Volfa ceriņu (S. wolfii), Persijas ceriņu (S. persica), platlapu ceriņu (S. oblata) audzē no sēklām. Sēklaudžiem domāta lecekts, kam var uzvilkt un noņemt plēves jumtiņu. 

 

Izcilās latvietes un pasaules brīnumi

Kādreiz Uģis domāja, ka gribētu audzēt vairāk Latvijas šķirņu. No visām šķirnēm pirmajā vietā viņš liek slavenā ceriņu selekcionāra Pētera Upīša radīto ‘Mazo princi’. Tik kompakts un skaists augums kā ‘Mazajam princim’, kas Zosēnu dārzā astoņpadsmit gados izaudzis tikai 1,70 metru augsts, nav redzēts nevienam citam pasaulē. Ir gan punduršķirnes, piemēram, Meijera ceriņš ‘Palibin’, bet ‘Mazais princis’ ir parastais ceriņš (Syringa vulgaris). Otrajā vietā liekams ‘Gaiziņš’ jeb ‘Gaiziņkalns’, kam ir pildīti, tumši, interesantas magenta krāsas ziedi. Ļoti patīk arī ‘TTT’, kam ir milzīgi purpurkrāsas ziedi un ‘Jaunkalsnavas nakts’ ar lielām ziedkopām un vienkāršiem, lieliem, zili violetiem ziediem. Brīnišķīgā violetā pildīto ceriņu šķirne ‘Dobeles sapņotājs’, kurā Pēteris Upītis saskatījis sevi pašu. Ziedēšanas laikā tā nemitīgi mainās. Pirmie ziedi atveroties ir kā mazas, gaišas zvaigznītes uz tumšo pumpuru fona, un beigās visa ziedkopa ir gaiša – gluži kā nosirmojis cilvēks mūža nogalē.

No otra slavenākā latviešu selekcionāra Laimoņa Kārkliņa šķirnēm skaistākās ir lēnaudzīgais ‘Amors’ ar purpurvioletiem, pildītiem ziediem un ‘Pērle’, kurai arī pildīti ziedi skaistā purpurvioletā krāsā, kas izplaukstot kļūst sārti. Gribētos, lai šīs skaistās šķirnes kļūtu pieejamas arī citur pasaulē. Taču ar autortiesību lietām un pavairošanu nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc caurskatījis apmēram 2500 pasaules ceriņu šķirņu un iespējas pie tām tikt, Uģis nonācis pie secinājuma, ka lielākā daļa viņa audzēto ir ārzemju šķirnes: «Mūsējās ir parastā ceriņa šķirnes, bet pasaulē ir simtiem šķirņu, kuras ir pavisam citādas. Daudz dažādu hiacintziedu ceriņa (Syringa x hyacinthiflora) šķirņu, Prestones ceriņu (S. prestonae) un citu, kas uzzied agrāk par mūsējiem, savukārt Ungārijas ceriņi (S. josikaea) un citu ģinšu ceriņu, kas uzzied vēlāk. Audzēt tos pie mums nav nekādu problēmu, jo ceriņi pamatā ir salcietīgi un slikti  jūtas drīzāk siltumā, nevis aukstumā.» 

 

Lai ceriņi labi justos

«Stādu audzēšanai izmantoju profesionālo kūdras substrātu Kekkila no Somijas un Igaunijas, kura pH ir neitrāls, 6,5–7, un ceriņi tajā aug ļoti labi. Pērku to Salaspilī uzņēmumā Horticom, ko agrāk pazinām kā Schetelig. Sākumā pirku citu, mazliet skābāku substrātu, un arī jau auga labi, bet neitrālais ceriņiem ir vēl labāks.

Ceriņi pamatā ir salcietīgi un slikti  jūtas drīzāk siltumā, nevis aukstumā

Nepietiek, ka ceriņu iestādi substrātā, kuram visas barības vielas jau ir pievienotas, vai laukā  zemē uzliec kūtsmēslus, un tam vairs citas barības vielas nevajadzēs. Regulāri vajadzīgs arī papildmēslojums, lai ceriņi labi augtu. Gan stādu audzēšanā, gan vēlāk, kad ceriņš jau iestādīts dārzā, noder modernā ķīmija, ko var izsmidzināt uz lapām. Pats lietoju Lielbritānijas firmas Omex šķidro slāpekļa mēslojumu Bio 20 ar jūraszāļu ekstraktu, kas stimulē sakņu veidošanos. Ja redzu, ka lapas nav kārtīgi zaļas, jaunie dzinumi aug slinki, tad pabaroju. Nemigloju, atšķaidu un uzleju vienkārši ar lejkannu.

Lietoju arī Novatec classic granulēto mēslojumu ar nitrifikācijas inhibitoru, kas, atkarībā no apstākļiem, augus baro ar slāpekli vairākas nedēļas. Tomēr tas īsti labi darbojas kontrolēta mitruma apstākļos, siltumnīcā. Laukā, kur lietus var līt nepārtraukti nedēļām, mēslojums ātri vien izšķīst un no stādu podiņiem izskalojas.»

 

Ceriņu šķirnes, ko iesaka Uģis Pīrs

‘Maidens Blush’ – izcili skaists hiacinšziedu ceriņš. Šīs grupas ceriņi uzzied par pāris nedēļām agrāk nekā parastie ceriņi.

‘Angel White’ – hiacinšziedu ceriņš. Šīs grupas ceriņi uzzied par pāris nedēļām agrāk nekā parastie ceriņi.

‘Rochester’ – unikāla neliela auguma, amerikāņu šķirne. Ziedlapiņu tik daudz kā margrietiņai, izskatās, ka ziedi ir tikai laimītes.

‘Sweetheart’ – hiacinšziedu ceriņš, kam pumpuri ķekarā plaukst nevis secīgi, kā citiem, bet, kā pagadās. Interesants skats.

‘Hortenzija’ – ziedkopa un ziedi tiešām vairāk izskatās pēc hortenzijas, nevis ceriņa. Krievijas šķirne.

‘Primrose’ – visas pasaules ceriņu audzētāju un selekcionāru sapnis ir dzeltens ceriņš. Šis ir visdzeltenākais no visiem.

‘President Poincare’ – purpurvioleti, lieli, pildīti ziedi ar trim vainaga kārtām, ļoti smaržīgi.

‘Royal Purple’ – purpurkrāsas šķirne ar ļoti pildītiem ziediem. Neparastas ziedlapas ar smailiem galiem. Ļoti smaržīga.

‘Sensation’ – šo šķirni par patiesu sensāciju padara purpursarkano ziedlapu baltās apmalītes.

 

Kur nopirkt Uģa ceriņu stādus?

• Pie paša saimneka – zemnieku saimniecības Zosēnu zeme stādaudzētavā Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta Gaujas murdēnos.
• Pie citiem tirgotājiem – informāciju meklē www.vidzemescerini.lv .