Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai izdotos jau ar pirmo reizi, ierīkojot šādu laistīšanas sistēmu, ir labāk, ja sprauslu laistīšanas zonas ievērojami pārklājas. Kad zināms, ko paredzēts laistīt un kurā vietā laistīšanas sistēma funkcionēs gudri, izmantojot lietotni, bet kur – manuāli, ķēros pie plānošanas.
Kā pašam ierīkot laistīšanas sistēmu
- Starta punkts, no kura sāku veidot ūdens laistīšanas zirnekli, ir ūdens ņemšanas vieta. Lai šī dārza sistēma labi funkcionētu, tai nepieciešams tīrs ūdens. Ja sākumā mums bija parastais, ieskalotais urbums līdz 7 metriem, tad ātri vien sapratām, ka tas nav pietiekami tīrs, un izveidojām artēzisko urbumu 30 metru dziļumā. Tagad mums ir kaut cik kvalitatīvs ūdens.
- Katrai sprauslai, kas iznirst no zemes, ir darbības rādiuss, ko tā spēj noklāt. Lai gan internetā ir programmas, kur var ievadīt savu zemes platību, iezīmēt dobes un visu pārējo, kas uz zemesgabala atrodas, un iegūt jau gatavu risinājumu, man tomēr dabā ir vieglāk saprast, kā tas viss izskatās. Tāpēc es ņēmu metramēru, koka irbulīti un pēc sprauslu parametriem sapratu: ja te man ir pirmā sprausla, tad pēc 10 metriem vajag nākamo. Un tā pa visu perimetru. Zālienā liku jaudīgākas sprauslas, bet mazākas – dobēs, jo laukums, ko tās var aplaistīt, ir mazāks, līdz ar to strūkla maigāka un tik ļoti nesit augus.
- Kad visas sprauslas sazīmētas, mūsu priekšā ir tā saucamais skiču projekts, pēc kura varam saprast, kādi materiāli būs vajadzīgi. Jāzina diametrs caurulēm, pa kurām plūdīs ūdens, un kāda ir dziļurbuma ražība, proti, cik kubikmetru šis artēziskais urbums spēj ražot stundā. To var izlasīt dziļurbuma pasē. Manā gadījumā tie ir 3 kubikmetri stundā. Ja nav šādas pases, var paņemt 10 litru spaini un skatīties, cik ilgā laikā tas piepildās. Kāpēc ir svarīgi zināt dziļurbuma ražību? Tāpēc, lai aprēķinātu, cik sprauslu var likt uz viena atzara. Manā gadījumā ir tikai trīs sprauslas. Attiecīgi – atkal jāliek trejgabals, lai veidotu atzaru nākamajām trīs sprauslām, un tā uz priekšu. Vienu šo atzaru vada viens vārsts, kura vienīgā funkcija ir atvērties un aizvērties. Vārsts ir pieslēgts pie vadības, un tā viņam dod komandu atvērties, piemēram, astoņos no rīta, bet aizvērties pulksten desmitos. Pulksten 10.01 komandu atvērties saņem nākamais vārsts.
- Ņēmu rokās lāpstu un vispirms pa perimetru ierīkoju, teiksim tā, ūdens perimetru, kam kalpo caurules ar 40 mm diametru. Es to esmu iestrādājis 60 cm dziļumā, jo mums apakšā ir baltā smilts – kā jau pie jūras. Galvenais ir to iestrādāt līdz sasalšanas dziļumam. Pievienoju pie artēziskā urbuma un no ūdens perimetra ar mazāka izmēra caurulēm (32 mm uz ražīgākajām sprauslām, 25 mm uz dobēm) sāku veidot atzarus, uz kuriem ierīkoju šos laistīšanas punktus. Zirnekli vispirms samontēju virs zemes – pēc mana plāna saslēdzu sprauslas un tad pievienoju ūdens apgādes sistēmai, lai pārbaudītu, vai kaut kur nelaiž garām, vai viss ir hermētiski un darbojas, un tikai tad ņēmu lāpstu un raku zemē – noņem smuki velēnu un apmēram 30 cm dziļumā rok iekšā. Līdz ar zemi paliek tikai sprauslas galviņa, lai to var kopt, bet lai netraucē zāles pļaušanai.
- Montējot cauruli, tā noteikti ir jāizpūš, lai iekšā nepaliek neviens gruzītis, pretējā gadījumā netīrumi nonāks sistēmā un to sabojās, pirms tā būs sākusi strādāt.
- Tāpat pirms sistēmas ierakšanas zemē zemākajā vietā (vai arī tāda jāizveido, ierīkojot trasi) ir jāiestrādā sistēmas tukšošanas vārsts – līdz pirmajam salam laistīšanas sistēmu atvieno no spiediena, spiediens samazinās, vārsts atveras, un atlikušais ūdens tiek novadīts zemē. Vārstu var apbērt ar oļiem, virsū uzlikt ģeotekstilu, tā pasargājot to no smilšu saskalojumiem.
- Kā ierīkot laistīšanas sistēmas vadību? Sūkņu ražotājam ir sava lietotne, kurā visu var ieprogrammēt, un laistīšana notiek automātiski. Nepieciešams tikai internets un elektrības pieslēgums vietai, kur vadības sistēma atradīsies. Mums laistīšana ir ieprogrammēta naktī, jo pa dienu zāli pļauj robots. Patiesībā tieši šī vadības sistēma ir visdārgākā. Tāpēc, ja nevēlas tai atvēlēt līdzekļus, atsevišķās vietās var izlīdzēties ar ventiļiem, ko var atvērt manuāli.
- Kādas ir šādas laistīšanas sistēmas priekšrocības? Pirmkārt, nevajag ar dārza šļūtenēm valkāties pa visu dārzu. Pat ja ir manuālie laistītāji, tie tik un tā ir jāpārnes no vietas uz vietu, un katram tāpat ir vajadzīga viena šļūtene. Un kas notiek, kad esat izbraukuši ārpus dzīvesvietas? Atbraucat mājās, un zāliens kļuvis par tuksnesi, viss ilgi lolotais zāliens kaķim zem astes! Tāpēc, kad bija kovids un vairāk laika, arī pieņēmām lēmumu ņemt rokās lāpstu. Daudz instrumentu tam nav vajadzīgs – bez lāpstas nepieciešamas šķēres, ar ko nogriezt cauruli, roratslēga jeb stellatslēga, lai sastiprinātu savienojumus, metramērs un flomāsters, lai atzīmētu, ko kur griezt. Un, protams, liela gribēšana šo sistēmu ierīkot. Visgrūtākais darbs – rakšana un aizrakšana.
- Ko pa šiem diviem gadiem esam sapratuši? Ka nekas nav ideāls! Laistīšanu ietekmē vējš, un tas nozīmē, ka pret vēju laistīšanas attālums samazinās. Un, tā kā katrā vietā ir savi valdošie vēji, veidojas kabatas, kur ūdens netiek, – tās izteikti parādās karstā un sausā vasarā. Katru rudeni cenšamies šīs vietas pielabot, ierokot kādu papildu sprauslu. Bet tas nozīmē atkal rakt zālienu, likt jaunu savienojumu un jaunas caurules. Tāpēc, lai izdotos jau ar pirmo reizi, ierīkojot šādu laistīšanas sistēmu, ir labāk, ja sprauslu laistīšanas zonas ievērojami pārklājas. Patiesībā šis darbs būtu jāizdara mājas būvniecības laikā, bet, ja to dara, kad zāliens jau ierīkots, – kā mēs –, tad vislabāk to paveikt rudenī, jo pēc tam var piesēt klāt zāli, kas pavasarī smuki uzdīgs.
