Ko darīt ar atkritumiem? Ko izmest? Ko neizmest? 1. daļa

Nesen biju pie studiju laika draudzenes uz vakariņām. Protams, parunājām ne tikai par to, kā skrien laiks, mainās dzīves noteikumi un tiem līdzi cilvēki, bet arī par izaugušajiem bērniem, ar kuriem kopā ikdienā vairs nedzīvojam, par viņu un saviem saimniekošanas paradumiem. Draudzene atzinās, ka meitas ietekmē sākusi biežāk iepirkties tirgū, ņemot līdzi burciņu krējumam un pudeli pienam. Ja steigas dēļ tomēr ieskrien tuvējā lielveikalā, tad izvairās no jau safasēto produktu kastītēm, jo meita, ieraugot viņas mājās kādu standarta iepakojumu, varot riktīgi mammu sabārt. Reiz pat sakliegusi, ka mammas paaudze ir piemēslojusi pasauli, kurā viņai un viņas draugiem tagad jādzīvo un jāindējas. Uz visiem attiecinātus vispārinājumus neciešu, taču nu sanāca, ka konkrēts jauns cilvēks pārmeta arī man…

Tāpēc tovakar vēl ilgi prātoju, ar ko pasauli esmu piemēslojusi tieši es, jo manas paaudzes nosodījums ieķērās prātā kā skabarga. Paaudzes vainot gan bijusi ierasta lieta visos laikos, un arī pati tā esmu darījusi. Jā, manu vecāku paaudzei bija tieksme mājās visu uzkrāt, jo var noderēt vēlāk, turpretī jaunajai paaudzei ir raksturīga tieksme uz minimālismu, un viņi biežāk cenšas atsijāt nevajadzīgo… Ko es? Kaut kur pa vidu. Taču šķirošanas pamatlietas, manuprāt, man gan asinīs jau no bērnības – burciņas nolikt pie burciņām nākamajai sezonai, avīzes pie avīzēm atsevišķā kastē, apģērbu atdot radu meitenēm, adījumus izārdīt un dziju izmantot vēlreiz.

Vidējā statistikā minēts, ka viens Latvijas iedzīvotājs gadā saražo 438 kilogramus atkritumu, un pētījumi rāda, ka organika atkritumos ir aptuveni puse, bet man, iztēlojoties šo apjomu, tomēr gribas domāt, ka es saražoju mazāk.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Neesmu centusies iedziļināties nopietnos rakstos par klimata pārmaiņām, tomēr ar interesi esmu lasījusi par to, kā harismātiskais Leonardo di Kaprio vides aizsardzībai velta savu laiku un vārdu, darbojoties Pasaules dabas fondā un ziedojot simtiem miljonu dolāru dažādiem dabas aizsardzības fondiem. Viņa paša dibinātais fonds rūpējas par ekosistēmu atjaunošanu un saglabāšanu apdraudētajās zonās. Esmu redzējusi Ala Gora filmu Neērtā patiesība, tomēr aprēķinus, kādu kaitējumu dabai kopumā cilvēks nodara, necenšos atcerēties – šajā ziņā esmu cilvēks visparastākais, man gribas vienkārši dzīvot, nevis gudri spriest un šausmināties, un nav arī man tik daudz resursu, lai uzzinātu patiesību par visu. Tikko stipri aizdomāties par cilvēku paradumiem man lika eksponāti Nenovērtēto lietu muzejā, kur aizbraucu, vācot materiālus rakstiem Liepājas rajonā. Ģimenes fotoalbumi, apliecības, plates, grāmatas, trauki, pulksteņi, kompasi, medaļas, pat gleznas, videokamera, fotoaparāti… To visu skatot, pat neviļus skaļi pajautāju: kā dzīvot tālāk, lai aiz sevis neatstātu lietas, no kā jātiek vaļā citiem?

Pašai šķiet, ka intuitīvi arvien esmu mēģinājusi dzīvot zaļāk – tai izpratnē, kā lietojam šo jēdzienu. Zero waste dzīvesveids man ir tīkams, un priecājos, ka moderni ir dot lietām otro dzīvi un censties visu izlietot līdz galam. Kafijas biezumus jau no vecmāmiņas laikiem izmantoju istabas un vasarā āra puķu mēslošanai. Plastmasas maisiņus, kopš tie parādījās, vienmēr esmu likusi maisiņu kastē, lai pēc vajadzības izmantotu vēlreiz. Sodu, sāli un etiķi tīrīšanai arī esmu izmantojusi. Drēbes allaž labprātāk esmu izvēlējusies tādas, ko drīkst mazgāt mājās, jo nav patikusi sajūta, atnesot tās no ķīmiskās tīrīšanas. Vienmēr esmu pētījusi, no kā apģērbs ražots, un man patīk zināt apģērba dzīvesstāstu. Nevaru gan iedomāties sevi velkam kleitu no poliestera, kas ražots no plastmasas pudelēm, jo tad es pati justos kā iesprostota pudelē. Un allaž paticis kaut ko izaudzēt lauku radu sakņu dārza vagās – kartupeļus un pupiņas jau nu noteikti. Paticis kaut ko pagatavot savām rokām – pat krēmus un mazgāšanās līdzekļus esmu gatavojusi.

Protams, gurķu konservus, vīriešu zaptes un ogu ievārījumus, kas laikam jau ir manas paaudzes raksturlielums. Jā, pavisam uz lauku vidi no pilsētas neesmu pārcēlusies, taču atzīšos – ik pa laikam par šādu iespēju piedomāju. Brīvdienās gan raujos laukā no pilsētas, jo man patīk gan parušināties pa zemi, gan šovasar siltumnīcā vērot, kā aug tomāti, taču, protams, tas ir hobija līmenī un visu vajadzīgo dārzeņu pārtiku sev neizaudzēju. Lai gan labprāt ēdu visu, kas izaug dobēs, veģetāriete neesmu, taču, savas jaunās paaudzes ietekmēta, esmu palasījusi informāciju par to, ka gaļa ir vides ietekmes faktors intensīvās lauksaimniecības un lopkopības dēļ. Ja ir iespēja ēst gaļu, ko izaudzējis kāds zināms cilvēks savā kūtiņā, protams, labprātāk izvēlos to.

Olas pērku kartona iepakojumā, ko aizvedu vai nu uz laukiem, lai var ielikt mājas vistu olas, vai nolieku iekuriem krāsnij. Kleitas tagad atdodu draudzenei. Ja viņai neder, aiznesu uz Otro elpu. Baterijas izmetu to savākšanas konteineros. Izlasītos žurnālus dodu lasīt tālāk un zinu, ka tos pēc tam dod vēl citiem.

Turpinot par manām ikdienišķajām izvēlēm – uz veikalu cenšos neiet izsalkusi un pārtiku mācos pirkt pēc iespējas pārdomātāk, lai nekas neaiziet postā, bet kafiju dzeru no krūzītes mājās, darbā vai retumis kafejnīcā. Kafijai papīra vai plastmasas glāzītē atsaku, bet reizumis gadās. Tā kā ikdienas darbs veicams pie datora, fizisko aktivitāšu vārdā arvien izeju ar laika rezervi un pa pilsētas centrālo daļu vidēji rādiusā pieci kilometri uz vienu vai otru pusi labprātāk pārvietojos kājām.

Jau divus gadus esmu atteikusies no savas mašīnas, jo likās absurdi maksāt par vairākām autostāvvietām vienas diennakts laikā. Varu gan tikai minēt, kā būtu rīkojusies, ja ikdienā veicamais attālums uz darbu būtu lielāks. Ja uz laukiem braucu viena, izmantoju vilcienu, nevis autobusu, – arī tas ir videi draudzīgākais transportlīdzeklis. Elektroierīci, ko neizmantoju, ne tikai izslēdzu, bet arī atvienoju no elektrības. Intuitīvas izvēles vadīta, jau sen sekoju Mēness fāzēm, jo tā šķiet vieglāk pielāgoties pasaulīgajam nemieram. Tas viss tomēr ir par to, ka nav gluži tā, ka apzināti piemēsloju pasauli! Jā, arī auduma maisiņš pirkumiem man allaž ir somā. Un reizumis ielieku arī burciņu, ja zinu, ka noteikti ieiešu Turzā vai Burkā. Turzā gan pēdējoreiz paņēmu papīra maisiņu ar uzrakstu «Izmanto šo maisiņu vismaz 4 reizes, lai izlīdzinātu tā ražošanas ietekmi uz dabu». Vēl tas man stāv uz galda, izmantots vienu reizi. Un vēl tikko pārskatīju mājas aptieciņas saturu. Tur atradu zāles, kurām bija beidzies derīguma termiņš, saliku tās maisiņā un pa ceļam uz darbu atdevu Mēness aptiekā, kur visu laipni paņēma, sakot, ka šādas saliek vienā kastē un reizi mēnesī no aptiekas tās savāc.

Kā vēl es varētu mainīt savus ikdienas paradumus? Lūk, mans plāniņš, ko centīšos izdarīt tuvākajā laikā, lai manu dzīvi varētu saukt par zaļāku:

• Mēģināšu apzinīgāk nošķirot organiskos atkritumus no citiem, kurus iemetu daudzdzīvokļu nama atkritumu vadā, zem kura stāv viens liels konteiners nešķirotajiem atkritumiem. Laukos, jā – tur es mizas un serdes uzreiz aiznesu uz kompostkaudzi, taču pilsētā tas ir sarežģītāk un sakrāt atkritumus atsevišķi, lai aizvestu uz laukiem, vēl neesmu sākusi, bet droši vien es varētu izdomāt loģistiku, kā to izdarīt.
• Centīšos izvairīties no impulsīviem pirkumiem. Jo tā gadās atnest mājās lietas un gardumus, bez kuriem varu iztikt.
• Ja pirkšu kaut ko iepakojumā, uzmanīgi skatīšos, lai iepakojumu varu pēc tam likt šķiroto atkritumu konteinerā. 
• Atsākšu pati gatavot ķermeņa krēmus no bišu vaska un eļļām. Jo zaļāk ir gatavot pašam un nepirkt to, ko var pagatavot pats, – tāds, lūk, zero waste princips.
• Sašūšu caurspīdīgus maisiņi no aizkariem, kas jau vairākus gadus guļ skapī. Jo noskatos, ka pat jaunieši tādus izmanto. Varbūt arī dāvanas var tādos ielikt un nepirkt dāvanu maisiņus?
• Savu laiku nokalpojušo vatēto segu, kas ielocīta skapī, aizvedīšu uz dzīvnieku patversmi.
• Grāmatas, kuras ir divos eksemplāros, nofotografēšu un ievietošu Facebook Grāmatu tirdziņā.
• Noliekot vasaras drēbes, atlasīšu tās, kuras nākamvasar nevilkšu, un atdošu citiem.
• Centīšos saprast, kā rīkoties ar ugunskuru, kurā laukos sakrauti dēļi no vecās siltumnīcas, un diemžēl zem tiem arī daži saplēstās plēves gabali… Nupat izlasīju, ka tā darīt nevajag, jo inde, kas radīsies, var ietekmēt tuvumā augošās ābeles. Tātad jāizlemj – vēl šoreiz dedzināt vai tomēr izformēt to citādi?  

PIEREDZE

ALISE KRŪMIŅA, sākusi globālās attīstības studijas maģistratūrā Lundas universitātē.

«Šobrīd šķiroju atkritumus, jo Zviedrijā citādi nevar. Lai gan zviedri ļoti skrupulozi sašķiro visus atkritumus, to kopējais daudzums ir lielāks nekā Latvijā. Dārzeņus un augļus, kas nav iesaiņoti plastmasā, var iegādāties tikai tirgū. Kopumā šķirot atkritumus Zviedrijā ir daudz vieglāk nekā Latvijā, jo dalītās atkritumu tvertnes ir ne tikai katrās mājās, bet vairumā publisko ēku, parku un tamlīdzīgi, tāpēc vairs nenākas savu stikla vai plastmasas atkritumu staipīt somā, lai mājās apzinīgi izmestu pareizajā miskastē.

Patīkami, ka ilgtspējība un vides sargāšana vismaz šķietami iesakņojusies Zviedrijas sabiedrības vērtību sistēmā un dzīvesveidā. Latvijā šķirot sāku pirms vairākiem gadiem, divās pēdējās dzīvesvietās izdevās pārliecināt kaimiņus par šķirošanas konteineru nepieciešamību. Kad pie mājas parādījās konteineri, izrādījās, ka daudzi cilvēki labprāt šķiro savus atkritumus.

Sākotnēji šķirošanu uzskatīju par pašsaprotamu atbildīga, ekoloģiski domājoša cilvēka ikdienas sastāvdaļu, nešķirošanu gluži vienkārši nespēju sev pamatot.

Kādu laiku šķirojot atkritumus, tas kļūst tik ierasti un vienkārši, ka gandrīz nemaz par to nav jādomā un tas neaizņem vairāk laika par visu atkritumu sašķūrēšanu vienā spainī.

Kāpēc šķiroju? Man ir svarīgi, lai zivis, putni un, jā, arī cilvēki nebūtu pildīti ar mikroplastmasas daļiņām. Man ir svarīgi katru resursu, ko esam patvaļīgi paņēmuši no zemes, izmantojam maksimāli efektīvi un nenodarām nevienam pāri. Man ir svarīgi, lai galvenais cilvēku esības pierādījums pēc daudziem tūkstošiem gadu nav miljoniem tonnu poligonos noglabāto atkritumu. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka atkritumu šķirošana ir pēdējais, ko ar tiem vajadzētu darīt: protams, ja atkritumi ir nonākuši īpašumā, tie noteikti jāsašķiro, bet pavisam labi ir tos neradīt vispār!

Rīgā pēdējā gada laikā atvērušies vismaz četri veikali, kuros produktus un tīrīšanas līdzekļus var iegādāties bez iepakojuma. Arī Centrāltirgū un veikalos darbinieki jau ir pieraduši, ka daudzi nāk ar savu maisiņu vai trauciņu, liekus jautājumus neuzdod. Arvien vairāk cilvēku atsakās no vienreizlietojamas plastmasas savā ikdienā, savās gaitās līdzi paņem kastīti ēdienam, dakšiņu, daudzkārt lietojamu ūdens pudeli un kafijas krūzīti. Pārtikas atkritumi ir viena no lielākajām atkritumu pozīcijām Latvijā, ja ir iespēja, tos noteikti vajadzētu kompostēt. Mūsdienās iespējami dažādi risinājumi arī nelielam kompostam dzīvoklī.»