Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tikāmies pie eglītēm izdevniecības pagalmā, kur sveicu viņu arī ar jauno pienākumu Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora amatā.
Šoruden, ejot pa Krišjāņa Valdemāra ielu, brīnījos par kastaņkoka izpausmēm. Gluži kā apjucis, vienu pusi koks bija dekorējis ar adatainajiem kastaņbumbuļiem, bet otru – ar ziediem. Andrejs atzīst, ka katru gadu tā nenotiek, taču arvien biežāk gan. Iemesli? «Arvien biežāk vasaras vidū mūs piemeklē sausums, arī pagājušās vasaras vidū vietām pusotru mēnesi nenolija ne lāses lietus. Sausuma un barības vielu trūkuma dēļ augi pārstāja augt, bet rudenī pēkšņi iestājās paradīze – silts un pat karsts laiks, daudz noskrišņu, un augiem sākās fizioloģisks pavasaris. Priecāties par šo fenomenu nevajadzētu, jo, uznākot salam, jēlie dzinumi apsals.
Tas, kas izziedēja rudenī, pavasarī neziedēs. Koks un krūms būs iztērējis pavasarim rezervētās barības vielas, un, ja būs barga ziema, var klāties plāni,» skaidro Andrejs.
Jautāts, vai tas saistāms ar klimata pārmaiņām, Andrejs atbild: ir jābūt aklam, lai noliegtu klimata pārmaiņas.
Var gan strīdēties, cik lielā mērā tās noris dabiski, cik – cilvēka darbības dēļ. «Pirms 12–14 tūkstošiem gadu te, tagadējā Latvijas teritorijā, lēnām kusa vairākus kilometrus bieza ledus kārta. Parādījās sūnas un ķērpji, tundras augi, ziemeļbrieži un tiem līdzi pirmās mednieku vācēju ciltis. Arī vēlāk bija siltāki un vēsāki periodi, piemēram, tā sauktais mazais ledus laikmets. Tātad aukstuma un siltuma periodi mainījās jau tad, kad cilvēka ietekme uz klimatu bija nenozīmīga.
Saprotams, 19. gadsimta industriālajā revolūcijā, kad lielos daudzumos sāka sadedzināt fosilo kurināmo, vārda tiešā nozīmē atmosfērā izsvieda milzīgus daudzumus oglekļa oksīdu, kvēpu un citu cieto daliņu. Viss šis ogleklis simtiem miljonu gadu bija gulējis zemē, kur to no atmosfēras paņēma un deponēja senie organismi.
Cilvēka darbības radītais oglekļa izmešu daudzums, protams, ir milzīgs, taču daļa zinātnieku uzskata, ka, piemēram, vulkāniskās darbības rezultātā atmosfērā nonāk daudz vairāk klimata pārmaiņas veicinošo savienojumu. Tomēr diskusija par to, cik liela ir cilvēka vaina, ir nebeidzama un tāda arī paliks, jo īpaši, ja tajā ir iesaistītas ekonomiski ieinteresētas puses,» pārliecināts Andrejs. «Jebkurā gadījumā, fosilo ogļūdeņražu sadedzināšana ir stulbākais, ko varam ar šo dabas resursu izdarīt. Tā ir saudzējama izejviela ķīmiskajai rūpniecībai, no kā varam iegūt dažādas lietas, kas var noderēt mūsu civilizācijas augošajām vajadzībām. Ar zelta vidusceļa atrašanu mums neiet.»
Kā vidusceļu meklēt? Andrejs saka: «Tas, ko vajag un ko varam darīt, – sākt pašiem ar sevi. Domāt, cik atkritumu atstājam aiz sevis, ko darīt, lai saglabātu bioloģiskos resursus, lai saglabātu sugu daudzveidību, kas diemžēl sarūk satraucošos apjomos.»
Un ar visnopietnāko attieksmi ir jāpievēršas tam, kā pielāgoties klimata pārmaiņām. Jūsmināties par to, ka varēsim audzēt pirmās palmas, pirmos banānus?
Taču pirms tiksim pie pirmā ārpus siltumnīcas audzētā banāna, būsim piedzīvojuši vēl neredzētas vētras, vējlauzes, jūras krasta noskalošanu, ekstremāli sausas vai slapjas vasaras, aukstas vai siltas ziemas, ekstremālas salnas, lietainos rudeņos nenovāktas ražas, pirmās saslimšanas ar pašu purvos mītošo malāriju un drudža paveidiem, jaunu augu kaitēkļu un slimību uzliesmojumus.
Pirms gadiem desmit, divdesmit kā sensāciju pāris reižu gadā uztvērām ziņu, ka labots kāds 100–120 gadu sens siltuma, aukstuma, slapjuma vai sausuma rekords, bet nu ziņās klausāmies, ka vai katru dienu ir jauni klimata rekordi. Vācijā jau pašlaik klimata apstākļi esot pilnīgi piemēroti dažu malārijas odu izdzīvošanai. Atliek tikai gaidīt, kad, krustām šķērsām lidojot pa visu pasauli, netīšām vai tīšām šie nevēlamie viesi uzradīsies arī pie mums.
«Ar augu slimībām jau šobrīd mums ir problēmas. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados vīksnām un gobām parādījās vadaudu mikoze, tā sauktā Holandes slimība. Jau gadus divdesmit līdzīga slimība vajā ošus. Redzam, kas notiek ar ar zirgkastaņām. Zirgkastaņu mīnējošās kodes jeb raibkodes masveida bojājumi, par kuriem pirms gadiem 15–20 varēja šausmināties Čehijā, Dienvidpolijā un citur dienvidos, nu ir masveida realitāte visā Latvijā.
Runājot par citām invazīvajām sugām, lai ieraugām, kādos tempos pie mums šobrīd vairojas Spānijas (sarkanais) kailgliemezis.
Katru gadu mēs uzzinām par jaunām augu vai dzīvnieku slimībām vai kaitēkļiem. Lieta ir nopietna! Publiskajos apstādījumos šobrīd jāaizmirst parastās zirgkastaņas, oši, vīksnas, gobas, līdz nebūs izskaldījušies rezistenti kloni vai populācijas. Un ļoti jādomā, kas notiks ar mūsu mežsaimniecību!»
Ja klimats kļūs siltāks un sausāks, apstākļi Latvijai ļoti nozīmīgai skujkoku sugai – parastajai eglei – var kļūt kritiski. Nesen Andrejs atgriezies no Vācijas, kur Mozeles baseinā pēdējos trīs gadus mežkopji daudzviet netiek pie citiem darbiem, jo nespēj novākt astoņzobu mizgrauža iznīcinātās egļu audzes. Bijis Ukrainā – no Karpatiem tā pati ziņa.
Arī Latvijā astoņzobu mizgrauzis nav svešs, tas laiku pa laikam izraisījis egļu masveida bojāeju. Kāpēc šoreiz? Eglei patīk mitrums, un koki, ko divus gadus pēc kārtas novājinājuši pusotra mēneša ilgie sausuma periodi, ir kā bagātīgi klāts galds kaitēkļiem. Priede ir daudz plastiskāka un izturīgāka, bet tur cita nelaime – dabiskā meža atjaunošanās var kļūt problemātiska lapu koku ekspansijas dēļ.
Jau tagad redzams, ka Pierīgas priežu mežos viss pamežs pilns gan ar pašmāju kļavām un ozoliem, gan invazīvām citzemju sugām. Un Andrejs var minēt daudzus piemērus! Mozeles reģionā Vācijā par visrentablāko koku kļuvusi duglāzija, Ziemeļamerikas skujkoku suga, kura šajos apstākļos ir pacietīgāka un ekonomiski izdevīgāka nekā vietējās koku sugas. Ko tas nozīmē? «Pašlaik daudz runājam, kā cīnīsimies ar svešzemju sugām. Var likties absurdi, bet jautājums vairs ir tikai par laiku – kad sāksim diskutēt par kādu citzemju sugu masveida ieviešanu meža kultūrās,» pārliecināts ir Andrejs.
Viņš arī uzskata, ka, klimatam pielāgojoties, ļoti svarīgs uzdevums, ar ko jānodarbojas nekavējoties, ir lauksaimniecības produkcijas dažādošana, jo vēlas ekstremālas salnas var nopostīt ražas pat vairākus gadus pēc kārtas. Tiesa, ne vienmēr vajagot vainot klimatu. Esot gana daudz gadījumu, kad pašiem sevi jāper par nezināšanu vai iedomību. «Esam pārāk tālu aizgājuši prom no dabas, aizmirsuši elementāras ķīmijas un fizikas patiesības,» viņš noteic un min piemērus par neapdomīgām vietu izvēlēm. Lūk, viens. Zemes īpašnieks iegādājies māju ar zemi, ierīkojis augļu un ogulāju dārzu. Kur? Starp pakalniem ieplakā, jo tur zeme likusies mitra un kūdraina, tāpēc cerējis, ka viss augs griezdamies. Taču sastādītās ābeles un bumbieres, ķirši un plūmes pagalam neesot novērtējušas tām dāvāto paradīzi – ne tikai bijušas bez ražas, bet nīkuļojušas un cita pēc citas devušās uz aizsaules dārziem.
Upenes to vietu vēl it kā novērtējušas, augušas labi, ziedējušas, bet ar ogām tik un tā pašvaki. Saukts palīgā Andrejs. Bilde bijusi kā no mācību grāmatas. Turpat kalna nogāzē piesaulītē vēl augušas un ražojušas dažas nenozāģētas vecās ābeles no pirmskara laikiem. Sākuši runāt par it kā pašsaprotamām lietām – bedrē, kur jaunais augļudārzs, no kalnu nogāzēm saplūst viss aukstais gaiss gan ziemas salā, gan pavasara salnās, nosaldējot visu, ko var nosaldēt. Bet vecā augļudārza atliekās kalna nogāzē ir mālaina zemīte, kas ābelei ir pa prātam un āboli nereti ir lielāki un saldāki. Tur arī piesaule un viegls vējš, kas nožāvē augļus, lapas un traucē iemesties slimībām. Un pa nogāzi aizplūst liekais ūdens un aukstās gaisa masas.
Par to, ka kopumā pietrūkst pēctecības, strādājot ar šiem dienasgrāmatas ierakstiem, aizdomājos ne reizi vien. Un arī šoreiz, jo jebkurš mantojums ir vērtība – vai tā ir saimniecība, vai apģērbs, vai zināšanas.
Vēl gluži sadzīviski jautājumi. Protams, izmantoju iespēju, lai tos noskaidrotu!
1. Vai tiešām rudens lapas jābāž plastmasas maisos?
«Kamēr daļa apjūsmo rudens lapu zeltu, citi raksta sūdzības pašvaldības deputātiem, zvana žurnālistiem un jautā, par ko algu saņem novada izpilddirektors, par ko sētnieki. Tā nonākam pie situācijas, ka šķiet, lapa vēl nav paspējusi nokrist līdz zemei, bet sētnieks jau ar maisu skrien pakaļ. Taču patiesībā tā ir daudz plašāka tēma. Mans ieteikums – ja ir kāds plašāks parks vai pagalms, kur lapas sakrīt, lapām kopā ar ataugušo zālīti rudenī pārbraukt pāri ar zāles pļāvēju, lai tās tiktu sapluinītas sīkās druskās. Būs nopļauta pēdējā zālīte, sapluinītās ar zāli sajauktās lapas vējš neaiznesīs, smalkās druskas nākamā gadā zālei augt netraucēs. Trūdēšanas veicināšanai varam pārkaisīt karbamīdu. Varam salikt kompostā. Nevajag nozagt kokiem lapas! Ja runājam par maisiem – svarīgi, kur tie gala rezultātā nonāk. Ja tos aizved un izber kompostēšanas laukumā, ir gana labi. Ja tos izmet pie sadzīves atkritumiem vai krūmos ceļmalā, tas ir ārpus rāmjiem. Ir pašvaldības, kur ir vienoti noteikumi, tiek organizēta centralizētā savākšana. Ja lapas stiepjam uz atkritumu konteineru un pēc tam braucam uz veikalu pirkt komposta zemi savam dārzam – tas ir aplami. Lapu dedzināšana ir vēl viena traģēdija. Slapjas lapas dedzinot, tās sūt un gruzd, gaisā nonāk daudz organisko vielu pussadegšanas produktu, kam pie visa cita var būt pat kancerogēna iedarbība. Esmu redzējis situācijas, kad vecajos muižu parkos lapas vāc un turpat zem koku vainagiem dažu metru attālumā no koka stumbra dedzina. Tas nozīmē, ka tiek apdedzinātas koku saknes, zemākie zari – tas nav prāta darbs.»
2. Vai kafijas biezumus varu liet pa taisno puķu podā? Manīju informāciju par tādu eksperimentu!
«Tā kā runājam par to, ka katram jāsāk ar sevi, mājsaimniecībās īpašu uzmanību iesaku pievērst tai atkritumu grupai, kas ir bioloģiski noārdāmi, – un nav obligāti jānopērk kaut kur Dienvidaustrumāzijā ražots jauns plastmasas konteiners. Veca dēļu kaste būs gana laba un ekoloģiska. Arī kafijas biezumi labi der kompostēšanai. Nacionālais botāniskais dārzs piedalās eksperimentā sadarbībā ar kafijas Paulig ražotājiem un Eko Baltija. Piepildījās manas bažas, ka svaigu kafijas biezumu likšana uzreiz uz augiem sākumā pat aizkavē augu attīstību. Nav ko brīnīties – ja pašiem pēc stipras kafijas acis uz kātiņiem, kāpēc lai tā nebūtu augiem! Tāpēc labāk biezumus likt kompostā vai bērt rindstarpās. Fizioloģiski aktīvās vielas izskalosies, sadalīsies un, iestrādātas augsnē, palīdzēs uzturēt tās struktūru un auglību. Summāri augsnes ielabošana ar kafijas biezumiem dos pozitīvu rezultātu. Ar tējas biezumiem, domāju, ir līdzīgi, taču eksperimenti nav veikti.»
3. Vai man nevajadzīgos plastmasas puķu podiņus varu aizvest uz Salaspili jebkurā man izdevīgā laikā?
«Esam atjaunojuši akciju Uzdāvini podu puķei. Ziemas sezonā podiņus varēs Salaspilī nodot Tūrisma informācijas centrā, bet, sākot ar pirmo stādu gadatirgu aprīļa pēdējā sestdienā, pie iebraucamajiem vārtiem būs atsevišķs konteiners, kur apmeklētāji varēs atvest un atstāt podiņus. Tā veicinām gan atkritumu šķirošanu, gan kopējā atkritumu daudzuma samazināšanu, gan resursu taupīgu izmantošanu. Botāniskais dārzs, atkārtoti izmantojot podiņus, ietaupa līdzekļus, kurus var novirzīt skaistāku puķu izaudzēšanai! Pats arī mazos plastmasas iesaiņošanas maisiņus izmantoju Botāniskajā dārzā, kad rudenī mums jāvāc sēklas, – tā maisiņi vismaz divreiz ir lietderīgi izmantoti.»
4. Cirst vai necirst eglīti Ziemassvētkiem?
«Dzīvas vai sintētiskas eglītes izvēle ir mūžīgās diskusijas turpinājums. Bieži tiek popularizēts viedoklis – dabiskā eglīte turpinātu augt, būtu liela un smuka, ražotu skābekli utt., turklāt sintētiskā kalpos vairākus gadus. Es kategoriski nepiekrītu tēzei, ka sintētiskā eglīte ir kā buča dabai. Paskaitīsim, cik šajā vienādojumā ir nezināmo. Mēs nezinām, cik daudz un kādu resursu patērēts, lai saražotu plastmasu, metāla serdeni, pašu eglīti, krāsvielas, cik litru (ne)attīrītu notekūdeņu aizpludināti kaut kur upēs un pēc tam jūrā un okeānā, cik daudz fosīlā kurināmā ir sadedzināts, lai šo eglīti saražotu un attransportētu pie mums. Cik daudz vietas šī eglīte ieņems atkritumu izgāztuvē, bet, ja gribam to pārstrādāt otrreizējās izejvielās, cik atkal atmosfēras izmešu un notekūdeņu radīsies. Ja sarēķināsim slodzi uz vidi, mūsu plastmasas eglīte izrādīsies ļoti tālstāvoša no visa, kas saistās ar vārdu ekoloģisks. Dabiskā eglīte izaug pati tepat pie mums, iespējams, grāvmalā, ceļmalā vai zem elektrolīnijām, kur tāpat tā var traucēt. Arī speciāli audzētā – to uz mūsu zemes izaudzē mūsu zemnieks, nopelnot papildu naudiņu. Kad eglīte ir savu misiju paveikusi, ar zariem var piesegt rozes dārzā, stumbru var izmantot par dārza mietiņu vai zarainu atbalstu zirņiem vai pupām. Nekādu notekūdeņu un ķimikāliju, minimāli transportēšanas izdevumi. Protams, pilsētās ir jāorganizē eglīšu savākšana – tā gan ir problēma. Bet var taču sarunāt, ka eglītes izliek uz ielas konkrētā dienā un tad tās centralizēti savāc, lai aizgādātu uz kompostēšanas vai šķeldošanas laukumu. Un eglīte uzsāks dabisko ciklu ceļā uz jaunu eglīti!»
Pie kādas eglītes tradicionāli svinat svētkus, un kāds ir tās dzīves noslēgums?
Tā jautāju savam konsultantam, vides ekspertam JĀNIM BRIZGAM no biedrības Zaļā brīvība. Lūk, viņa atbilde!
Mēs ar ģimeni Ziemassvētku eglīti parasti braucam cirst paši. Šādu iespēju Latvijas Valsts meži piedāvā katrai Latvijas ģimenei, jo zem elektrolīnijām un citās aizsargjoslās tās tāpat ir jācērt. Pēc Jaungada eglīti parasti sazāģējam un aizvedam uz laukiem nokurināt ugunskurā. Dažas pašvaldības piedāvā iespēju eglītes nodot šķeldošanā. Tā noteikti ir labāka izvēle nekā apglabāt eglīti atkritumu poligonā kopā ar sadzīves atkritumiem. Ir nopērkamas arī eglītes podiņos, kas ilgāk stāv, taču ne visas podiņos nopērkamās eglītes ir domātas pārstādīšanai. Daudzām ir nocirstas saknes, un tās var otrreiz neieaugties. Ziemassvētkiem audzētās eglītes bieži vien tiek arī bagātīgi apstrādātas ar lauksaimniecības ķimikālijām, lai cīnītos pret kaitēkļiem un veicinātu to straujāku augšanu. Par šīm lietām būtu jāinteresējas pie tirgotāja vai audzētāja.
Ja negribas cirst eglīti, bez tās var arī iztikt, Ziemmasvētku sajūtu radot pašiem un ar citām dekorācijām, bet plastmasas eglīti gan neiesaku pirkt, jo tā vides piesārņojumu tikai vairosiet.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
