Agrāk cilvēki slotas sēja tad, kad vajadzēja, ar ko slaucīt. Protams, zarus grieza tikai tad, kad bērziem bija miera periods – no rudens lapkriša līdz pavasara sulu laikam. Tā kā lapu kokus, tajā skaitā bērzus, cērt vecā mēnesī, tad arī visvieglāk tikt pie slotu žagariem. Ne jau nu slotu dēļ kāds cirtīs kokus! Var apgriezt arī jauno bērziņu apakšējos zarus, tikai galotnītes gan jāsargā. Ļoti labas slotas sanāk arī no pundurkārkliņiem ar kuplām galotnītēm, kas aug pļavās.
Slotai neder kurš katrs zars – vislabākais ir pagari, ar tievu resgali, taču nevis vientuļas rīkstītes, bet tādi – ar kuplu galotni. Savukārt nav piemēroti līganie, lokanie sēru bērzu zari.
Slotas var siet tad, kad gadās tikt pie žagariem – tās var glabāt gandrīz mūžīgi un lietot tad, kad ievajagas. Tikai pirms lietošanas slota jāizmērcē, nevajag sākt lietot sažuvušu – tā salūzīs.
Materiāli un darbarīki
- Bērzu zari. Tikko gan angļu grāmatā par pašpietiekamu saimniekošanu izlasīju, ka slotu var sasiet no jebkuriem smalkiem žagariem, kas palikuši pāri no kādiem lielākiem darbiem.
- Dārza šķēres. Senāk grieza ar asu nazīti, bet ar šķērēm tomēr parocīgāk.
- Stieple vai aukla.
- Knaibles vai šķēres.
- Ass zāģītis vai cirvītis.
Darba gaita
1. Viss sākās no šķūnītī atrasta, krietni aprūsējuša savāda rīka, kur varētu iespīlēt, piemēram, gaiļa galvu pirms kaušanas. Tomēr asiņainas pēdas nekur nemanīju. Labi padomājot, atceros bērnībā redzējusi, ka tam bija kāds sakars ar slotu siešanu. Mazliet apdomājoties, nav grūti iztēloties, kāds.
2. Vispirms jāiet žagaros. Jaunie bērziņi ieauguši nevietā, tāpēc tos var apšķibīt bez žēlastības – tik un tā būs jānocērt. Lielo bērzu līganie apakšējie zari nederētu. Bet cirsmā, kad koki guļ zemē, noteikti varētu atrast zariņus, kas izskatās pēc slotžagariem – nav pārāk resni un ir zaroti. Vienai slotai vajag krietnu klēpi žagaru.
3. Uz karstām pēdām, kamēr zari vēl mīksti, jāsien tik kopā! Lai resgalis neiznāk pārāk resns, sīkie zariņi jānoplēš. Jācenšas salikt tā, lai ne uz vienu pusi nelien laukā pārāk gari žagari.
4. Kad sauja pilna, žagarus liek moku rīkā – vajag krietnas trīs saujas, lai to piepildītu. Ja tāda rīka nebūtu, vajadzētu žagaru bunti savaldīt, iežmiedzot starp kājām.
5. Bet tagad ir ērti – žagarus abās pusēs dzelžiem apņem ar stiepli un stingri satin. Slotu stingri savilkt ir vieglāk ar stiepli, nevis auklu. Taču, ja slota ilgi glabājusies, tik un tā var nākties to pārsiet, jo žūstot zariņi sarāvušies, un sējums kļuvis vaļīgs.
6. Ar knaiblēm stiepli pietin vēl stingrāk.
7. Stieples garos galus nokniebj un satīto gabaliņu pieloka cieši pie žagariem – lai neķeras slaucītājam kājās (stieples vietā var izmantot arī stipru auklu).
8. Līdzeni nozāģē žagaru galus. Ja ir kāds palīgs, kas veikli darbojas ar cirvīti, galus var apcirst glīti slīpi – no malām uz viduci.
9. Ja slotiņu uzreiz neliek pie darba, to var viegli apsiet ar auklu – lai neizspurst!
10. Vēl tik jāieliek kāts, un slota gatava. Slotas kātu ņem no vecās slotas. Ja vecas slotas nav, tam jābūt gludam mietiņam ar noasinātu galu. Slotu uzsprauž uz kāta asā gala, cenšoties trāpīt precīzi vidū, un, spēcīgi sitot pret cietu pamatu, piemēram, kādu akmeni, iedzen kātu slotā.
Nu, tiešām nav tā slota nekāda ķīniešu ābece!