Ērta un stilīga māja cienīgām vecumdienām

Kad ALDA un ILZES MELGALVJU īpašumā nonāca Berķenes muiža Jelgavas novadā, Ilze ieguva otru augstāko izglītību – interjera dizainā. Studējot viņa īpaši ieinteresējās un aizrāvās ar universālo dizainu. Par to izstrādāja arī diplomdarbu, un, ievērojot universālā dizaina principus, būvēts un iekārtots arī nelielais jaunais namiņš līdzās atjaunotajai senajai kungu mājai.

Saimnieki neslēpj, ka, iepazīstoties ar to, kā tiek iekārtota senioru dzīves telpa ziemeļvalstīs – Somijā un Zviedrijā – kādu brīdi sapņojuši, ka arī mūsu vecie ļaudis būtu pelnījuši to pašu un ka muižā varētu tapt tāds senioru ciematiņš. Taču pieprasījuma nebija – ērtības, protams, maksā naudu, un mēs esam pārāk trūcīga sabiedrība… Taču gana daudz ir arī tāda, kas nemaksā neko vai vismaz nemaksā daudz. Pašlaik namiņā dzīvo Ilzes vecāki, un viņa dalās pieredzē, kā senioru dzīves telpu padarīt ērtāku.

Kas ir universālais dizains?

Universālais dizains Latvijā vēl ir samērā jauns jēdziens. Ar to saprot vidi, kas ir pieejama, droša un ērta ikvienam cilvēkam – gan jaunam, gan vecam, gan spēcīgam un veselam, gan tādam, kuram ir kādas veselības problēmas.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Notikums

VIDEO/FOTO: Juris Strenga 87 gadu vecumā gatavojas unikālam notikumam. Tas ir jāredz!

Santa.lv

Slavenības

Roberto Meloni: Latvijā ir trīs vietas, kas man atgādina Sardīniju

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Universālais dizains patiesībā ir jauns domāšanas virziens, kurš cilvēku – ikvienu cilvēku – uzskata par sabiedrības galveno vērtību.

Viens universālā dizaina paraugs ir zemās grīdas tramvajs, kurā vienlīdz ērta iekāpšana un izkāpšana gan vecākiem ar bērnu ratiņiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan pārējiem pasažieriem.

Bet lielākoties universālais dizains pagaidām ir mērķis, uz kuru tiekties. Tas nenosaka īpašas prasības, lai būtu ērti kādai konkrētai grupai, bet padara ikvienu pakalpojumu, infrastruktūru, vidi pieejamu ikvienam sabiedrības loceklim.

Katram savas problēmas

Attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem universālais dizains pirmām kārtām nozīmē dzīves apstākļus, ko angliski sauc barrier free – bez barjerām. Lai cilvēki var brīvi pārvietoties, kustēties, rūpēties par sevi, neatkarīgi dzīvot un saimniekot arī tad, ja nav pilnīgi veseli. Problēmas var būt visdažādākās. Kāds sliktāk redz vai neredz gandrīz nemaz, cits sliktāk dzird. Kāds staigā, izmantojot palīgierīces – spieķīti vai rollatoru jeb staiguli –, cits pārvietojas tikai ratiņkrēslā. Vēl kādam var būt vairākas problēmas reizē.

Zinot katra cilvēka konkrētās vajadzības, arī dzīvesvietu var iekārtot piemēroti tieši viņam. Dažas no iespējām atvieglot dzīvi ir diezgan sarežģītas, citas – pavisam vienkāršas, izmantojamas katrā mājā, – ja vien par tām iedomājas. 

Mājoklī nav sliekšņu, lai tie netraucētu pārvietoties. Savukārt, lai pa durvju apakšu nesvilpotu vējš, to aiztur tā sauktais krītošais slieksnis, kas iestrādāts pašās durvīs.  

Tā kā vannas istaba atrodas mājas vidū, un tai nav logu, dienasgaisma tajā ieplūst caur stikla bloku joslu, kas izvietota pie griestiem.

Cilvēkiem, kuru redze nav tik laba, vieglāk orientēties telpā, kur durvju un mēbeļu krāsa spēcīgi atšķiras no sienu toņa. 

Sāc ar vienkāršāko

1. Krāsu kontrasti.
   Ja cilvēks ir vājredzīgs vai viņam ir kādas citas redzes problēmas, krāsu kontrasti palīdz orientēties mājoklī. Sevišķi svarīgi tas kļūst tad, ja jāpārceļas uz jaunu dzīvesvietu. Vecajā visu varēja paņemt, kā mēdz teikt, ar ciet acīm. Bet jaunajā, ja redze nav laba, grūti pat durvis atrast. Tāpēc ir labi, ja uz gaišās sienas fona durvis ir tumšas un otrādi.
   

   

   Tāpat svarīgi, lai atšķirīgās krāsās būtu mēbeles, asi stūri (ja tādi ir). Tāpat virtuves aprīkojums – tējkanna, katliņš, bļodas un citi trauki – ir labāk pamanāmi un atrodami, ja ir spilgtās, košās, atšķirīgās krāsās, nevis vienādi neitrāli gaiši.
2. Durvju zvans ar gaismiņu.
   Ja cilvēks sliktāk dzird, nav sarežģīti viņa mājoklī ierīkot durvju zvanu, kuram skaņas signālu papildina gaismas signāls – kad pie durvīm zvana, sāk mirkšķināt gaismiņa. Turklāt šādas mirkšķinošas gaismas var ierīkot vairākās telpās. Ja māja ir plaša, un durvju zvanu tālākajās telpās nedzird, gaismiņas itin labi noder arī cilvēkiem, kuri dzird labi, pārliecinājušies muižas saimnieki.
3. Nost ar paklājiem.
   Ja cilvēks pārvietojas, atbalstoties uz spieķīša, izmantojot rollatoru vai ratiņkrēslā, viņa mājoklī nevajag ne kājslauķīšus pie durvīm, ne vannasistabas paklājiņus, ne kādus citus paklājus. Tie traucē pārvietoties, var slīdēt, un vecais cilvēks var aizķerties, pakrist un savainoties. Arī, dzīvojot vienā mājoklī, prātīgāk būs lieku reizi uzslaucīt smiltis pie durvīm, nevis nepārtraukti aizrādīt omei, lai taču kustas uzmanīgāk. 

Ja būvē vai pārbūvē

• Nost ar sliekšņiem!

Pārvietojoties ar ratiņkrēslu, pusotrs centimetrs ir augstuma robeža, kuru ar mazākām vai lielākām pūlēm iespējams pārvarēt. Tikt pāri augstākam slieksnim ir, ja ne gluži neiespējami, tad ļoti apgrūtinoši gan. 

• Platākas durvis.

Pārvietojoties ratiņkrēslā, durvīm jābūt pietiekami platām, lai pa tām varētu brīvi iekļūt un izkļūt. No standarta izmēra durvīm vislabāk izvēlēties platākās – 90 cm – vai arī nestandarta. Turklāt ļoti svarīgs ir arī to brīvais atvērums – vairāk nekā 90 grādu, jo platāks, jo labāk.

• Svarīgākā telpa – vannasistaba.

Vannasistaba ir ļoti intīma vieta, tur cilvēki nelabprāt vēlas pieņemt palīdzību. Tāpēc svarīgi, lai viņi pēc iespējas ilgāk te varētu tik galā paši un justos droši. Telpai jābūt gana plašai. Vannasistabai vajadzīgas kārtīgas, pamatīgas, izturīgas sienas, pie kurām, ja nepieciešams, dažādās vietās iespējams piestiprināt rokturus, kur vecajam cilvēkam pieturēties. Svarīgi, lai visi elementi – dušas stienis, dvieļu žāvētājs –, pie kuriem, paslīdot vai citā satraukuma brīdī, gadās pieķerties, arī būtu gana izturīgi, lai pieauguša cilvēka svaru noturētu. 

Ļoti svarīgs ir neslīdīgs grīdas segums. Var izmantot īpašu linoleju ar reljefiem punktiņiem. Tas ir ļoti viegli kopjams un neslīd. Lai tikpat neslīdīgs būtu flīžu segums, flīzēm vajadzētu būt ar ļoti rupju, abrazīvu virsmu. Tādas flīzes nebūtu tīkamas kailām kājām un kļūtu ļoti bīstamas, ja uz tām tomēr gadītos pakrist. Savukārt pašai grīdai izveidots neliels, faktiski nemanāms slīpums stūra virzienā, un ūdens noteka iedziļināta grīdā. Starp vannasistabu un pārējām telpām var izmantot mīksto slieksni, kas aiztur ūdeni, bet tam ir viegli tikt pāri.

Vislabāk iztikt bez vannas un dušas kabīnes, dušas daļu no pārējās telpas nodalot ar vienkāršu aizkaru, lai, ja nepieciešams, tajā netraucēti var iebraukt ar rollatoru vai ratiņkrēslu. Toties ļoti svarīga ir duša ar pamatīgu stieni, pie kura, ja nepieciešams, var droši pieturēties. 

Izvēloties piekaramo tualetes podu, to iespējams novietot augstāk, un uz tā būs ērtāk apsēsties, nekā uz standarta poda ar vertikālu kāju. Savukārt cilvēkam ratiņkrēslā ērtāk nomazgāties, ja izlietne ir novietota zemāk nekā standartā un ūdens pievadi un kanalizācijas izvads iebūvēts sienā, nevis atrodas zem izlietnes, – tad tie netraucēs ar ratiņkrēslu piebraukt izlietnei pietiekami tuvu. Savukārt tualetes spogulis vajadzīgs liels un jānovieto zemu – līdz pašai izlietnei –, lai sevi labi apskatīt varētu arī sēdošs cilvēks.

Visiem krāniem – ne tikai vannasistabā, bet arī virtuvē – jābūt sviras tipa jaucējkrāniem, ērti un viegli satveramiem, atveramiem un aizveramiem.

Jaucējkrānā vajadzīgs karstā ūdens temperatūras ierobežojums, lai nejauši neapplaucētos. Skrūvējamie krāni artrīta mocītām rokām neder. 

Līdzīgi kā parējās telpās, svarīgs ir krāsu kontrasts. Piemēram, šajā mājiņā gan dušas stūri, gan izlietnes, poda un bidē vietu iezīmē tumšākas flīzes, uz kurām labi izceļas baltā santehnika. Ja vannasistaba jau izbūvēta vienā gaišā krāsā, šīs svarīgās vietas var iezīmēt vai nu nokrāsojot, vai ar krāsainām līmplēvēm. 

• Ielaid dienasgaismu.

Ļoti labi, ja katrā telpā ieplūst dienasgaisma. Arī tad, ja, piemēram, vannasistaba vai tualete ir ēkas centrā un tai nav logu, tad vajadzētu vismaz logu uz telpu, kurā logs ir. Lai, ienākot vannasistabā, nebūtu pilnīgi tumšs arī tad, ja elektrība nav ieslēgta. 

• Ērta virtuve.

Darba virsma ar izlietni un plīti ir nolaižama, un pie tās ērti strādāt gan stāvot, gan sēžot ratiņkrēslā.

Atvilktnes ir pilnībā izvelkamas un priekšmeti tajās daudz labāk pārskatāmi un vieglāk pieejami nekā tad, ja būtu izvietoti plauktos. Krāns ar izvelkamu lokanu cauruli ļauj katliņu necilāt un piepildīt ar ūdeni tieši uz plīts. 

• Plašākus logus.

Ja cilvēkam liela savas dienas daļa jāpavadā gultā, ļoti svarīgi kļūst tas, ko viņš no turienes var saskatīt pa logu – kā rotaļājas mazmazbērni, kā vējš dobēs šūpo puķes, kā aizskrien suns vai atnāk kaimiņš. Diemžēl standarta novietojuma un izmēra logi ļauj redzēt tikai mākoņus un labākajā gadījumā vārnu koka zarā. Tāpēc, projektējot jaunceļamā mājā istabu vecmāmiņai vai domājot par savām vecumdienām, šajā telpā ieplāno lielu logu ar zemu palodzi, lai pa to varētu redzēt pēc iespējas vairāk. Taču tūdaļ jārēķinās ar to, ka lielais logs ir arī smags, grūtāk atverams un aizverams, tāpēc atvēršanai jāparedz tikai šaura maliņa.