Saimnieces dosjē
- Pirms 12 gadiem Linda Tellgrena izveidoja ēdienu gatavošanas blogu Lindas virtuve, kurā nu jau publicētas vairāk nekā 700 receptes.
- Jau piecus gadus Tellgrenu ģimene – Linda ar vīru Pīteru, kurš ir zviedrs pēc tautības, un abu dēliem Gustavu un Mārtiņu – no Rīgas centra pārcēlusies uz Vecāķiem, kur dzīvo ekonomiski izdevīgi būvētā koka mājā ar augstiem siltumefektivitātes standartiem.
- Lindas pārliecība ir, ka videi un cilvēkam draudzīgāka ir sezonāla produktu izmantošana – tas ir ne tikai svaigāk un interesantāk, bet arī finansiāli izdevīgāk: «Zaļāka dzīvošana prasa rūpīgāku plānošanu. Iepērkos reizi nedēļā, pirms tam apskatot savas virtuves plauktus un ledusskapja saturu. Dārza sezonā ēdienreizes plānoju, ņemot vērā pašu izaudzēto un tobrīd pieejamo. Gaļu, zivis un piena produktus iegādājos no zemniekiem – pēc iespējas ilgtspējīgi vai bioloģiski audzētus.»
- Ikdienā Lindai vislabāk patīk gatavot sezonālu ēdienu no vietējiem produktiem – vasarā dominē Vidusjūras ēšanas stils ar svaigiem dārzeņiem, grilētu gaļu vai zivi, bet ziemas mēnešos biežāk dažādi Āzijas tautu virtuves pikantie ēdieni.
«Mana interese par ēdienu pamodās, dzīvojot ārpus Latvijas. Uz Briseli savulaik pārcēlos darba dēļ un tur uzreiz nonācu vidē, kur gastronomijai un maltītēm ārpus mājas bija krietni lielāka nozīme nekā tolaik Latvijā. Liela loma bija tieši restorāniem: tur baudītais ēdiens pacēla spārnos un iedvesmoja kaut ko līdzīgu mēģināt pagatavot arī savā virtuvē! Pakāpeniski mans kulinārais repertuārs paplašinājās, un, kad, aizgāju dekrētā, parādījās brīvais laiks – tieši tad arī tapa blogs Lindas virtuve.
Blogam šogad apritēs 12 gadi. Tas atspoguļo manu kulināro ceļojumu – kopā ir publicētas vairāk nekā 700 receptes, kas, kopā ņemot, ir vairākas drukātās pavārgrāmatas. Skatoties gadiem pāri, varu teikt, ka cilvēki visā pasaulē un arī pie mums ir lieli saldummīļi, un tieši šīs receptes ir visskatītākās un vairāk gūglētās. Tāpat milzīga nozīme ir bērnības garšām – tieši bērnībā tiek ielikts pamats mūsu izpratnei par ēdienu un garšu sajūtām.
Nekad nevajag novērtēt par zemu gastronomisko sentimentu – atmiņas par mammas gatavotu debesmannu vai melleņu klimpām, skolas laika rauga pankūkas un ēdnīcās populāro šokolādes krēmu.
Ikdienā gatavoju ne tikai savam vīram, bet arī abiem dēliem, ģimenei un viesiem – man patīk visus lutināt. Manuprāt, kopīgi baudīta maltīte ir fantastisks laika pavadīšanas veids! Brīvdienās bieži cepu smalkmaizītes un gatavoju desertus – te nepārspētas ir itāļu un franču kulinārās tradīcijas, un par lielisku iedvesmas avotu kalpo mana franču pavārgrāmatu kolekcija. Tā kā mans dzīvesbiedrs ir no Zviedrijas, ļoti mīlam arī kanēļmaizītes, kardamona kūkas un citus skandināvu gardumus. Daudzas receptes esmu aizņēmusies no vīra mammas un viņas mammas teju pusgadsimtu seniem pierakstiem.
Joprojām cenšos iemācīties ko jaunu – pēdējos gados esmu apguvusi gaļas un zivju gatavošanu sous vide (karstā ūdens cirkulatora) tehnikā, pastas laminēšanu (krāsainas un pildītas pastas gatavošanu), dažādu maizes veidu cepšanu. Un tieši produkti ir tie, kas mani visvairāk iedvesmo veidot jaunas receptes – šoziem eksperimentēju ar pašu dārzā audzētām cidonijām desertos un arī gaļas ēdienos, kā arī mācos arvien jaunos veidos pagatavot sakņu dārzeņus.
Mēs ar dzīvesbiedru pēc dabas neesam romantiski cilvēki klasiskā izpratnē – piemēram, man nepatīk ēst brokastis gultā, jo tas nav ērti un tās drupačas! Daudz foršāk taču ir apsēsties pie skaisti klāta galda! Ja es plānotu ēdienkarti maziem svētkiem, tad ieteiktu kaut ko vienkāršu un ātri pagatavojamu. Piemēram, mīdijas vai kādas citas jūras veltes, kas gatavas dažās minūtēs, savukārt desertu var arī sarūpēt no savas mīļākās konditorejas un vairāk laika pavadīt vienam ar otru, nevis virtuvē. Tāpēc mūsu ikdienas romantika ir pastaigas gar jūru un mežā – tas tiešām ir kvalitatīvi kopā pavadīts laiks, jo varam visu izrunāt, nenovēršot uzmanību kaut kur citur.
Laiku pa laikam divatā pārnakšņojam kādā viesnīcā. Un tad arī baudām ēdienu – mūsu iecienītākā vieta Rīgā pēdējos pāris gados ir restorāns Neiburgs, tur vienmēr atgriežamies, lai veidotu jaunas kopīgas atmiņas. Bet ikdienā, teikšu, kā ir, es daudz vairāk novērtēju, ja vīrs, piemēram, man brīvdienās ļauj pagulēt ilgāk, uzņemoties rūpes par dēliem un mājassoli, nekā ja viņš dāvinātu rožu pušķus. Rūpes un smalkjūtīga uzmanība ikdienā – tā ir īsta, godīga romantika, kas neslēpjas rozīgos plīvuros un saldos vārdos dažas reizes gadā! Bet vienkāršus, mīļus vārdus un pateicības gan otram vajag teikt katru dienu, tas neko nemaksā un cilvēku tikai ceļ.»