Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Edgars Rubauskis
- Dārzkopības institūtā Dobelē strādā kopš 1997. gada. Sāka kā laborants, Māras Skrīveles palīgs izmēģinājumos. Te izstrādājis maģistra un doktora darbu.
- Tagad – vadošais pētnieks, Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadītājs, institūta zinātnes padomes loceklis.
- Īpašas intereses – mūsdienīgu ābeļu vainagu veidošana.
- Dejo Jelgavas vidējās paaudzes deju kolektīvā Laipa.
- Maijas vīrs un triju mazu bērnu tētis. Oliveram Matīsam ir septiņi gadi, un viņš šogad ies pirmajā klasē. Leonardam Jēkabam ir pieci, Romijai Zīlei – divi gadi. Un šobrīd viņi ir Edgara dzīves centrs, ap kuru viss griežas.
– Kā ābeļdārzs jūtas pēc bargajām pavasara salnām un ilgstošā jūnija sausuma un karstuma?
– Protams, jāņem vērā ne tikai salnas, bet arī pagājušā gada raža. Ja raža bija bagātīga, varbūt ābele šogad nemaz negrasījās tik bagātīgi ziedēt. Bet, ja ziedēja bagāti, tad salna varbūt pat varēja palīdzēt, nokožot daļu pumpuru. Augļi tajos neaizmetās, tos nevajadzēs retināt, un par to nav ko bēdāties.
Lielākā problēma ir kaitēkļi. Arī mēs Dobelē cīnāmies gan ar laputīm, gan ar tīklkodēm, kas smalkos tīmekļos satin ne tikai atsevišķus ābeļu zarus, bet arī plūmes, korintes un pat veselas ievas. Drīz būs klāt arī tinēji un vērpēji. Mūsu rīcībā gan ir visi profesionālai lietošanai atļautie augu aizsardzības līdzekļi, ģimenes dārzu saimniekiem jāizlīdzas ar trihogrammām, var izmantot arī NeemAzal. Jācer arī uz mārītēm – šogad viņu ir daudz, turklāt aktīvas jau kopš pavasara. Ar laputīm jātiek galā, citādi tās sabojās ne tikai augļaizmetņus, bet arī jaunos dzinumus, līdz ar to arī nākamos gados raža būs mazāka.
Citi lasa
Tāpat par laistīšanu jāparūpējas – karstumā un sausumā ik dienu ābelēm vajag trīs litrus ūdens uz kvadrātmetru augsnes zem tām. Ja Toms Bricis teic, ka nolijuši 10 milimetri un tagad dārzu saimnieki kādu laiku var būt mierīgi, tad es saku, ka dārzam ar to pietiks trim dienām. Pārējais ābelēm jāņem no rezervēm augsnē – cik neesam ļāvuši iztvaikot tam, kas ziemā sakrājies. Tādās mitrumietilpīgās augsnēs kā Dobelē varētu līdzēt mulčas kārta un pat irdena, no apauguma brīva augsnes virskārta. Lielo, veco ābeļu saknes sniedzas diezgan dziļi zemē, bet modernajām neliela auguma pundura un puspundura ābelēm, kam saknes nav tik dziļas, vajag vismaz 5–6 litrus ūdens dienā. Tas nozīmē, ka laistot uz kvadrātmetru vajadzētu vismaz divus desmitlitru spaiņus ūdens nedēļā. Ja augsne ir smaga kā Zemgalē, tad jālaista reizi nedēļā, veicot tā saukto augsnes uzlādēšanu. Ja augsne ir smilšaina un ar mazāku ūdens ietilpību, tad – pat ik pārdienas mazākām ūdens porcijām, lai minerālvielas neieskalotu dziļāk zemē. Jo sevišķi ūdens vajadzīgs jaunajām ābelēm, jauniem kociņiem, kam vēl jāaug, lai izveidotu skaistu un spēcīgu vainagu. Ja ūdens laistīšanai pietiek, tad gandrīz vai labāk, ka nelīst, jo lietus, samērcējot lapas, pamodina arī slimību ierosinātājus, kuriem mitrums patīk.
– Vai ābolus ietekmē ne tikai laikapstākļi, bet arī mode?
– Garšas ziņā cilvēki droši vien pierod pie tiem āboliem, ko var nopirkt veikalā, – stingrajiem, ziemas, ilgi glabājamiem. Krāsas un lieluma ziņā valda diezgan liels raibums. Kā mēdz teikt, vienam patīk māte, otram meita, trešam kleita. Garšas ziņā – kādam saldi, citam skābi, bet man, piemēram, tīkamāka ir garšas buķete, kurā sajūtams gan saldums, gan skābums. Tāda ir kazahu šķirne ‘Zarja Alatau’, arī lietuviešu ‘Auksis’. Tomēr bijušas divas sezonas, kad ‘Auksis’ man negaršoja, jo saules gaismas un siltuma acīmredzot bija par maz un cukurs augļos netika uzkrāts pietiekami, lai man tie liktos gardi. Bet jāatzīstas, ka liels ābolu ēdājs es tiešām neesmu. Man vairāk patīk ņemties, tos audzējot, bet neesmu no tiem, kas apēd katru dienu pa ābolam. Smejos, ka mani droši var ņemt darbā ābeļdārzā – lielus ražas zudumus neradīšu.
– Ar ko jums pašlaik ir visinteresantākā ņemšanās ābeļdārzā?
– Mēs institūtā gribam ne tikai radīt šķirnes, bet arī ieteikt, kādā veidā tās audzēt, kā kopt un kādā veidā katru labāk lietot – ēst vai pārstrādāt. Var teikt, ka pilns cikls. Un es esmu apmēram šā cikla vidū, izvēlētās šķirnes liekot dārzu sistēmās, – kādu potcelmu katrai izvēloties, kā veidojot vainagu, kādā attālumā stādot, tā būs visražīgākā. Man gribas, lai dārzs bagātīgi ražotu skaistus, kvalitatīvus augļus.
Var teikt, ka dārzā mēs nodarbojamies ar kosmiskās enerģijas piesaistīšanu – lai visās vainaga daļās būtu saules gaisma.
Vienkāršākās vainaga formas mēs veidojam kā piramīdu jeb egli. Tas nozīmē, ka augšējai vainaga daļai jābūt šaurākai, apakšējai – platākai. Savukārt jaunākajos izmēģinājumos jau sekojam modernajām pasaules tendencēm – lielie, apaļie trīsdimensiju vainagi tiek placināti, veidoti
divās dimensijās. Špaleras, karogvainagi, augšup vērstu ražojošo zaru vainagi (UFO) un citi – tie ir šauri, labi izgaismoti, ne pārāk augsti. Tā tiek sasniegti vairāki mērķi. Katru augli apmīļo saulīte, un visi āboli ir koši un krāsaini. Pēc lietus augļi tādās ābelēs ātrāk nožūst un tāpēc mazāk slimo. Ja nākas izmantot kādu augu aizsardzības līdzekli, tas viegli iekļūst vainagā no visām pusēm vienādā daudzumā. Ražu var novākt ērti un ātri, turklāt visu var aizsniegt no koka vienas puses. Un arī pati vainaga veidošana nav grūta. Varbūt sākumā koku ieveidot ir mazliet sarežģītāk, bet pēc tam jau viss ir vienkārši. To var ātri iemācīties un izdarīt jebkurš no malas paņemts sezonas darbinieks bez īpašām dārznieka prasmēm, jo vienkārši ir jānogriež lielākais, vecākais, resnākais zars.
Domājot par nākotni – divdimensiju vainagos efektīvāk varētu izmantot arī robotus.
Šī iespēja kļūst arvien nozīmīgāka pasaulē, kurā trūkst darbaspēka. Robotu izmantošana attiecas, piemēram, uz ražas vākšanu, jo plakanajā vainagā robots spēj ābolus ieraudzīt un arī paņemt. Viens no mūsu sadarbības projektiem ir dronu un mākslīgā intelekta izmantošana, piemēram, lai novērtētu, cik liela raža gaidāma atkarībā no dārza vecuma, stādīšanas attāluma, koku augstuma, vainaga formas, potcelma, šķirnes, augļu lieluma u. c. Tas ļautu augļkopjiem jau laikus slēgt līgumu ar tirgotājiem. Pieļauju, ka divdimensiju stādījumā to var izdarīt precīzāk.
Sevišķi interesants ir vainags, ko dēvē par UFO. Angļu valodā – Upright Fruiting Offshoot. Tulkojot latviski – augšup vērsti ražojoši dzinumi. Sākums šai vainaga formai nācis no Amerikas, kur kaut ko līdzīgu mēģināja darīt ar saldajiem ķiršiem. UFO vainags izskatās kā gari grābekļa zari vai varbūt svečturis. Kokam nav vadzara (galotnes), bet tiek ieveidoti divi tā sauktie spēka pleci – horizontāli zari, kas piesieti pie stieples. Uz horizontālajiem zariem ļauj augt vertikālajiem dzinumiem, uz kuriem veidojas augļi. Tas ir pilnīgi pretēji ierastajai praksei, kad visi vertikālie jeb ūdenszari jāizlauž. Sasniedzot noteiktu vecumu, piemēram, sešus gadus, vecākos zarus izgriež un ļauj veidoties jauniem. Audzējot šādi, var ietaupīt arī dārza ierīkošanas izmaksas jau ar to vien, ka ābeles jāstāda retāk. Komercdārzos pasaulē jau izmanto šādu audzēšanas veidu, bet Latvijā pagaidām vēl ne.
– Vai jūs dejojat tikpat ilgi, cik Dobelē strādājat ar ābelēm?
– Ilgāk. Gluži kopš bērnudārza ne, bet jau no pamatskolas skaidri atceros vismaz vienu reizi stadionā Skolēnu dziesmu svētkos. Mēģinājām Rumbulas lidlaukā, un koncerta laikā lija lietus. Kad mācījos Bulduru tehnikumā, nedejoju, bet kopš Lauksaimniecības universitātes laikiem atkal dejoju. Sākumā – Jelgavas jauniešu kolektīvā Dejotprieks, pēc nelielas pauzes – vidējās paaudzes kolektīvā Laipa. Nu jau gadus piecpadsmit. Esam spēcīgākajā vidējās paaudzes kolektīvu grupā, un konkurence mums ir liela. Šie svētki ir īpaši arī ar jelgavnieka Viļa Ozola simtgadi. Savulaik viņu dēvēja par Zemgales deju ķēniņu, un stadionā dejosim vienu no viņa populārākajām dejām – Klabdanci. Meklēt starp tūkstošiem dejotāju mani un Laipu varēs arī tādu deju laikā kā Es mācēju danci vest, Man rakstīts mugurā, Bēru riekstus kabatā.
– Vai ar sievu Maiju sadejojāties?
– Nē, Maija nedejoja, viņa ir manas māsas studiju biedrene un draudzene. Var teikt – labi, ka māsām ir draudzenes. Mums ļoti saskan. Mēs labi varam uzminēt viens otra domas. Dažkārt atliek vienam par kādu lietu padomāt, kad otrs to jau pasaka skaļi.
Puikas jau vedam dejot bērnu kolektīvā Ieviņa, ko savulaik veidojusi Viļa Ozola vedekla Līga Ozola. Līga Ozola bija arī mana deju skolotāja pamatskolā, kad Ieviņa vēl nebija dibināta. Bērniem vajadzīga kāda nodarbošanās un kustības. Turklāt dejošana iemāca rēķināties ar citiem. Savā ziņā – apspiež individualitāti, bet, manuprāt, tas ir pat labi. Jo māca kolektīvi rīkoties, par kaut ko vienoties, kolektīvi ar vienotu deju soli doties kādā noteiktā virzienā. Dejošana ir kopā būšana. Koncerts jau nebeidzas tikai ar koncertu. Pēc tam ir kopīgi pasākumi, balles. Vēl jo vairāk, dodoties tālākos braucienos, kopā būšana ir neizbēgama.
Droši vien pēc gada vai diviem arī meitiņa sāks dejot. Tas gan prasīs vēl lielāku organizēšanos. Mēģinājums katrai vecuma grupai ir citā dienā vai citā laikā, un kustība uz deju mēģinājumiem būs nepārtraukta. Jau tagad izmantojam lietotnes plānotāju telefonā, lai redzētu savus un otra plānus, lai varam, tā teikt, saskaņot loģistiku.
Esam jelgavnieki, es strādāju Dobelē, Maija turpat Jelgavā bibliotēkā, kur rūpējas, lai lasītājiem aizvien būtu interesanti jaunumi. Dzīvojam mana tēva celtā mājā, un, protams, arī tur mums ir savs dārzs. Pēc šāgada salnām gan nebūs tik daudz persiku un arī ābolu kā parasti, jo aukstums Jelgavā bija bargāks nekā Dobelē. Par to es varu spriest pēc tā, ka ozoliem, kas aug pie mājas, pēc salnu naktīm tikai pašā galotnē – trīs stāvu augstumā – kāds zaļums palicis. Dobelē ozoliem nebija nekādas vainas. Tas tikai vēlreiz pierāda to, ka šeit ir viena no labākajām dārzu vietām Latvijā. Bet kaut kas jau būs arī mums Jelgavā. Gan saldie ķirši, kas ziedēja vēlāk, gan āboli un pat astoņi persiki. Ziedēja bagātīgi, bet salnas darīja savu. Ar bērniem tos pūkuļus saskaitījām.
Edgars iesaka
- Ap Jāņiem jau ir notikusi tā sauktā jūnija nobire, kad daļa aizmetušos augļu nokrīt paši. Tomēr parasti vērts paretināt vēl. Retinot pušķītī, kur bijuši četri, atstāj tikai vienu augli, lai rudenī nebūtu jāžēlojas, ka ir daudz sīku ābolu, kurus īsti nav kur likt. Šķirnēm, kas veido nelielus augļus, piemēram, ‘Trebū sēklaudzis’, ‘Zarja Alatau’, ‘Ligita’, vēlams tos atstāt vēl retāk – vienu nevis katrā ziedkopā, bet tikai ik pa sprīdim. Katru otro ziedkopu izņem pavisam, lai palikušie āboli aug lielāki. Turpretī šķirnēm, kas veido lielus augļus – tādām kā ‘Antejs’, ‘Sinap Orlovskij’, ‘Rubīns’ –, katrā ziedkopā var atstāt pa diviem ābolīšiem. Gudri izsakoties, šādi tiek veidota augļu proporcija ar lapu virsmu, kas tos apgādā ar izejvielām, piemēram, cukuru, lai āboli izaugtu lieli, skaisti un garšīgi. Pirmos noņem ābolīšus, kam ir kāds melns plankumiņš – iespējams, tas ir kraupis – vai mazs caurumiņš, jo tur, visticamāk, jau slēpjas kāds kaitnieks. Savukārt tāda šķirne kā ‘Dace’ pati tiek galā ar retināšanu un tāpēc ābolus dod katru gadu.
- Dažām šķirnēm, piemēram, iecienītajam lietuviešu ‘Auksis’, ābolam, kas veidojas no ziedkopas centrālā jeb karaliskā zieda, ir ļoti īss kātiņš. Tāpēc labāk centrālo, smuko ābolīti izlauzt, jo, plūcot ražas laikā, tā kātiņš nereti notrūkst nevis pie zara, bet gan pie augļa. Ābols tiek bojāts un vairs neder glabāšanai, jo brūcē steidzas iemitināties nevēlami mikroorganismi.
- Kamēr jaunie dzinumi vēl mīksti, itin viegli var paveidot augļu koka vainagu. Ja vietās, kur zari saīsināti, zara galā izveidojies vesels jauno dzinumu pušķis, izlauž tos, kas aug uz augšu un uz leju.
- Jauniem kociņiem izlauž arī galotnes konkurentus – lai paliek tikai viena galotne. Ko tagad viegli nokārtot ar kailām rokām, pavasarī būs jāgriež ar šķērēm. Arī brūces viegli aizaugs – spožā vasaras saule ir vislabākā dziedētāja.
