Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ierastā augsnes rakšana, frēzēšana vai aršana nav vienīgais veids, kā dārzu sagatavot ziemai. Iespējams, tas ir labs un paaudzēs pārbaudīts veids, kā samazināt nezāļainību, tomēr atšķirībā no tiem laikiem, kad Latvijā valdīja bargas ziemas, augsnes apvēršana tagadējos Latvijas klimata apstākļos nes līdzi arī zināmus zaudējumus.
Kāpēc zemei netīk būt kailai?
Tas tādēļ, ka siltās un lietainās ziemas, ko piedzīvojam pēdējos gados, veicina rokot vai arot izkustinātās augsnes izskalošanos – no augsnes atbrīvojas un aizplūst barības vielas, rezultātā zeme zaudē daļu no savas bagātības – auglības. Tātad spriedums ir diezgan pamatots – kaila zeme garajā nesezonas laikā nejūtas komfortabli.
Augsnes sīkbūtnes par zemes kustināšanu arī nav sajūsmā.
Jo viņām labāk patiktu mazāk aktīvos ziemas mēnešus pavadīt dabiski strukturētā augsnē, kur valda mikroorganismiem pielāgoti apstākļi mitruma un temperatūras ziņā. Sīkbūtnēm patīk, ja viņu zemes mājoklī – augsnē – valda kārtība un viss ir savās vietās.
Mēs taču arī negribētu kādu rītu pamostoties secināt, ka viss apgriezts kājām gaisā – pusdienu trauki no virtuves pārceļojuši uz pagrabu, bet tualetes pods nokļuvis uz televizora galdiņa, vai ne? Kā lai pavada ziemu tādā nekārtībā?!
Augsni sajaucot, notiek kas līdzīgs. Turklāt mikroorganismi un neredzamie sēņu tīkli savā ziņā kalpo arī kā augsnes plaušas, un labāk, ja tās ir veselas un funkcionējošas.
Nē minerālmēsliem!
Ir daudz pētījumu, ka ķīmiski sintezētās vielas, nonākušas augsnē, lai gan nodrošina augus ar barību, vienlaikus padara dārzeņus un augļus nevērtīgākus – masa un apjoms būs, bet uzturvērtība zema.
Piedevām minerālmēslu izmantošana noteikti nav veids, kā celt dārza auglību ilgtermiņā, tāpēc jālūko pēc dabai un augsnei draudzīgākiem veidiem.
Jāatceras būtība – vairot augsnes auglību nozīmē kāpināt mikroorganismu aktivitāti. Tātad – apsverot, kādu mēslojumu likt lietā, jāatceras, ka dārznieka labākie draugi ir mikroorganismi.
Draugi, ko vēlamies pacienāt, vienmēr labāk novērtēs saimnieka vai saimnieces gatavotu maltīti, nevis rūpnieciski ražotus produktus no veikala vitrīnas, vai ne?
Tāpat arī mūsu dārgie mikroorganismi visvairāk priecāsies, ja tiks pacienāti ar mājās radītiem gardumiem, piemēram, kompostētiem kūtsmēsliem, kompostu, pašu sētu zaļmēslojumu vai sedzējaugiem, ko pēcāk iestrādā zemē.
Par sedzējaugiem
Mēs Mīliņu dārzā rudeņos zemi nerokam jau gadiem ilgi, bet pavasarī daļu dārza apstrādājam ar frēzi. Lai dārzā starpsezonas laikā nesazeltu izturīgākās nezāles, vēlams, lai augsni nosegtu mulča vai sedzējaugi, piemēram, daudzfunkcionālie ziemas rudzi.
Tiem ir daudz labu īpašību, un viena no tām ir spēja ierobežot nezāles, jo tie veido blīvu augsnes segumu, aizkavējot nezāļu attīstību. Savukārt zem mulčas slāņa labi jutīsies ne tikai augsnes mikroorganismi, bet arī cita radība, tā sauktie zemākās klases dzīvnieki, kā sliekas un citi.
Svarīga piebilde – ja dārzs rudenī netiek apstrādāts un brangi saaugušas rudens nezāles (piemēram, sīkgalvītes), var gadīties, ka komplektā ar pozitīvo ietekmi nāks nepatīkama ķibele – ņiprākās nezāles iznesīs no augsnes barības vielas, ar ko nākamajā gadā būtu jābarojas kultūraugiem.
Taču – arī nezāles tu vari iestrādāt augsnē kā zaļmēslojumu, tomēr šādā gadījumā jāskatās, lai tās nesaražo sēklu miljonus.
Kartupeļi, mulča un zalktis
Mēs esam secinājuši divas lietas. Pirmā: dārzs ir lielāks nekā mūsu ģimenes pašreizējās iespējas to aprūpēt. Tāpēc sevišķi novērtējām, ka lielākā daļa stādījumu ir mulčēti. Tā ietaupījām ļoti daudz laika, ko citādi būtu veltījuši ravēšanai un laistīšanai.
Otrs secinājums tapa, pateicoties kartupeļiem. Tie mums auga zem biezas, daļēji sadalījušās siena segas un iepriecināja ar atzīstamu ražu. Rēķinu, ka aptuveni 10 procentus no kartupeļu ražas aprija ūdensžurkas, jo acīmredzot siena kārtu viņas atzīst par ērtu piekļuvi bumbuļiem. Kartupeļus stādīja Rota, vienkārši tos saliekot rindās uz neraktas zemes, un pēcāk tie tika bagātīgi pārklāti ar siena slāni.
Iepriekšējo gadu pieredze rādīja, ka skopoties ar sienu nedrīkst, jo sīkstulis par sodu var tikt pie bumbuļiem ar iezaļiem sāniem – cauri plānākai siena segai pamanās ielīst kāds saules stars. Ierodoties rakt kartupeļus (pareizāk būtu teikt – nolasīt diezgan tīrus bumbuļus, no tiem vienkārši noceļot siena segu, lai arī daži paprāvāki kartupeļu brāļi bija iemanījušies paslēpties dziļāk augsnē), pamanīju paprāvu zalkti.
Nezinu, kādas ir zalkšu un ūdensžurku attiecības, bet zalkša klātbūtne un graciozā ieslīdēšana nākamajā mulčētajā zonā – ķirbju dārzā – lika domāt par to, ka mulčēts dārzs ne tikai vairo mums neredzamo sīkbūtņu un citu mazu radību klāstu augsnē, bet sniedz tiešu pienesumu plašāka spektra dzīvās radības daudzveidībā.
Un mums tā ir laba sajūta – veidot nevis sterilu dārzu, bet dzīvotni, kur ķirbi pieskata zalktis.
Nemaz nerunājot par dažādu sugu tauriņiem, kas augustā bija sarīkojuši masveida pulcēšanos ehinācijās.
Vīnogu trakums
Vīnogu jomā esam Latvijas šķirņu patrioti un esam stādījuši lielākoties leģendārā selekcionāra Paula Sukatnieka veidotās šķirnes. Mūsu ģimenes favorīte ir ‘Guna’, kas ražo sārtas un izteiksmīgi saldas ogas, kas viena ķekara ietvaros var būt dažādos izmēros – no pasīkām līdz īkšķa lieluma bumbām –, ar vien sev raksturīgu garšas niansi, kura Mīliņu saimei garšo nu ļoti.
Izvēloties audzēt ‘Gunu’, jārēķinās, ka tā nebūs nekāda svešzemju knaplapīte, bet kārtīgs koks, kas pāris gadu laikā var sazelt tā, ka raža būs jāēd daudz un ilgi, ja vien apstākļi atļaus. Mūsu ‘Guna’ aug paaugstinātā dobē, ko dažas reizes vasaras sākumā nomulčējam ar pļauto zāli no zālespļāvēja kastes.
Slapjajos pavasaros vīnogu stādīšanai izvēlētajā vietā mēdza stāvēt ūdens, tāpēc tapa augstās dobes, un ar šo 20 centimetru pacēlumu izrādījās pietiekami, lai vīnogas justos komfortabli. Augsni pirms stādīšanas krietni ielabojām ar zirgu mēsliem un pašmāju kompostu.
Šogad pirmo reizi kopš iepazīšanās ar ‘Gunu’ saskārāmies ar mitro laikapstākļu izraisītām kaitēm, no kā cieta gan lapas, gan kāda daļa ogu. Tāpēc mācība nākamajam gadam ir atcerēties par profilaksi un dažas reizes augšanas laikā krietno lapotni (arī pēc retināšanas, kas jāveic ķekaru apsauļošanai) apsmidzināt ar šķidro Trihodermīnu, ko ir atļauts lietot bioloģiskajā lauksaimniecībā.
Stādot ‘Gunu’, jāpatur prātā, ka tā ir pašneauglīga šķirne, tāpēc tuvumā jāstāda arī Sukatnieka klasika ‘Zilga’ (mums garšo arī tā) vai zaļā un saldā ‘Supaga’ (šī ir ar sevišķi patīkamu garšu). Izturīgās un ar labu ziemcietību apveltītās pašmāju vīnogas jāsedz tikai pirmajā vai pirmajos divos gados, bet pēcāk galvenā aprūpe ir īsināt trakojošos dzinumus.
Restartēt dobes
Plānojam restartēt daļu dārza. Kā tas ir? Ļaujot augsnei gadu atpūsties no prasīgajiem un kaprīzajiem kultūraugiem un pieņemties spēkā, lai atkal varētu palīdzēt audzēt ražu. Gadu no gada esam no dārza ņēmuši, papildinot ar neregulāru zaļmēslojuma devu, pļauto zāli vai zirgu mēsliem.
Tomēr jūtam, ka augsne ir nogurusi un tai sāk trūkt slāpekļa un citu pamatvielu. Turpmāk esam nolēmuši ieviest dobju (precīzāk – mūsu dārzs sadalīts nevis dobēs, bet laukumos, ko saucam par kvadrantiem) rotāciju, tātad katru gadu aptuveni 30 procentiem platības ļausim atpūsties un uzbaroties.
Tas attiecas arī uz augstajām dobēm, bet ne uz tiem kvadrantiem, ko klāj mulčas sega.
Ikdienas aizņemtības dēļ dārzam veltījām nepiedodami maz laika. Par laimi, mēs nebaidāmies aci pret aci sastapties ar kādu nezāli, jo mūsu dārzs nav perfekts. Es pat teiktu, ka reizē ar to dārzs iegūst dvēseli – ja tam tiek dota iespēja būt mazliet mežonīgam.
Ja rožu dobē izspraukusies nātre, tas nav pasaules gals, bet sava veida atgādinājums par līdzsvaru starp cilvēka iztēloto un dabas doto dārzu. Vispirms pavēro, nesteidzies izraut! Reizēm dārzs runā pavisam neparastā valodā.
Dārzā atradu vairākas… zivis. Skaistie gārņi vai citi ūdens mednieki tās acīmredzot pazaudējuši atceļā no mūsu dīķa. Nekas nenotiek tāpat vien, un iepriekšējos gados nekas tāds nebija noticis ne reizi.
Tāpēc no gaisa krītošās zivis uztvēru kā nepārprotamu signālu, ka augsnē trūkst fosfora un citu vielu, un tā bija pirmā ierosme, ka šis kvadrants, kur piezemējās zivis, pelnītā atpūtā ies pirmais.
Atveseļosim augsni!
- Vispirms – jau rudenī – sēsim ziemas rudzus. To uzdevums būs nosegt, dezinficēt un atveseļot augsni.
- Pavasarī sazēlušo zelmeni iestrādāsim augsnē (ar frēzi) un tversimies nevis pēc dārzeņu sēklu paciņām, bet gan pēc zaļmēslojuma augu sēklām – baltajām sinepēm vai/un eļļas rutkiem (pēdējos nevajadzētu sēt tur, kur iepriekš auguši kāpostaugi).
- Kad zaļmēslojuma augi būs sakuplojuši augšpusē un iedzinuši savas garās saknes zem zemes, tos atkal ieraksim zemē un sēsim nākamo zaļmēslojuma devu (vislabāk kādu maisījumu no šim nolūkam paredzētiem augiem – griķiem, auzām, pelēkajiem zirņiem u. c.). Tas būs labs ieguldījums augsnes struktūras uzlabošanai, slāpekļa piesaistīšanai un bagātināšanai.
- Vasaras otrajā pusē, kad sējums sazaļojis kuplumā un pastiepies garumā, to ieraksim zemē. Ja zaļmēslojuma augi izaug un pāraug, tas ir pat labi, jo tie būs uzkrājuši vairāk vērtīgo vielu, ko varēs atdot nākamajiem augsnes nomniekiem. Zaļmēslojums, kas tik garš, ka vairs nav pa zobam frēzei, jānopļauj ar trimmeri un tad ar frēzi vai rokas instrumentiem jāiestrādā augsnē.
Ziemas rudzi – augsnes zaļais mētelis ziemai
- Sēj gan dārzos, gan arī siltumnīcās augsnes ielabošanai.
- Rudziem ir diezgan dziļa sakņu sistēma, kas barības vielas transportē augšup, tās kļūst pieejamas nākamajiem augiem.
- Rudzu audzēšana un iestrādāšana augsnē veicina augsnes sīkbūtņu aktivitāti, uzlabojas augsnes struktūra, un palielinās tās spēja saistīt ūdeni.
- Rudzu sakņu izdalījumi dezinficē augsni, līdz ar to nākamajā gadā tajā augošie kultūraugi būs veselīgāki.
- Ziemas rudzus vēlams pagūt iesēt septembrī, bet līdz ar klimata izmaiņām pieaug veģetācijas sezonas ilgums, tāpēc to var darīt arī oktobra sākumā – stipri pāraugušiem ziemas rudziem būs grūtāk pārziemot. Turklāt arī vēlu sētie sadīgs – dīgšanas temperatūras ziņā rudzi ir sevišķi pieticīgi.
Arvien vairāk lielo konvencionāli strādājošo zemnieku augsni near (ne pavasarī, ne rudenī), jo, neapvēršot augsni, no tās neizdalās oglekļa dioksīds, kas tiek vainots klimata sasilšanā. Par to lauksaimnieki saņem Eiropas Savienības atbalsta maksājumus, jo ar nerakšanu pasargā planētu no klimata sasilšanas riskiem.
